"Es ticu, Ukrainā viss būs labi." Saruna ar ukraiņu karavīru Maksimu Lalldži, kurš ārstējas Latvijā

Ar Maksimu tiekamies vēlā darbdienas pēcpusdienā. “Bez mašīnas ir grūti kaut kur nokļūt,” viņš saka, atklājot, ka uz Rīgu braucis ar vilcienu no Jaundubultiem. Tur viņam pagājis visai intensīvs rīta cēliens, jo Jaundubultos SIVA (Sociālās integrācijas valsts aģentūras rehabilitācijas centrs) katru dienu ir kādas nodarbības, lai vīrieša operētā kāja un savainotā roka atgūtu kustības spējas. Redzot manu pārsteigto skatienu, Maksims paskaidro, ka, decembra beigās, ierodoties Latvijā, pārvietojies ar spieķa palīdzību. “Tagad jūs neko neredzat, taču savainojums kājā joprojām sāp, dažbrīd stipri, bet es jau to neizrādīšu.”

Toties pirms sarunas viņš parāda vairākus telefonā uzņemtus video un foto no kara zonām, kur pats bijis un aizstāvējis savu zemi. Kādā video redzams grezns atpūtas komplekss ar baseinu un džakuzi. Šie objekti vēl atpazīstami, taču viss pārējais ēkā ir sagrauts. “Te cilvēki atpūtās, skanēja bērnu smiekli; tā bija iecienīta izklaides vieta ģimenēm,” Maksims paskaidro un rāda nākamo video – klajš, tumšs, izmiris lauks, kā pēc ugunsgrēka. Tā ir Bahmuta. Kādreiz tur slējušās daudzstāvu mājas, bijis gana blīvs dzīvojamais rajons... Citā klipā iemūžināti cīņu biedri – smaidīgi jauni puiši un vīrieši nopietnos gados. Pēc Maksima nākamā teikuma mana sirds apmet kūleni – video viņam blakus esošo kareivju vairs nav. Patiesībā mūsu sarunas laikā asaru kamols kaklā uzrodas daudzkārt.

Tomēr vīrietis ne mirkli neļaujas gruzdošajām sāpēm par zaudēto, par notiekošo pašlaik viņa valstī, vai naidam pret tiem, kuri to visu nodara. Tas ir nojaušams, taču, kā sarunas laikā atzīs Maksims, viņš vienmēr ir spējis tolerēt grūtības. Iespējams, tāpēc, ka uzaudzis bērnunamā. Viņš uzskata, ka tas arī varētu būt viens no lielajiem iemesliem, kamdēļ palicis Ukrainā un dodas karalaukā, lai cīnītos viskarstākajos punktos. “Mana valsts man devusi maizi, mani apģērbusi, kad man to visvairāk vajadzēja. Tagad tai vajag manu palīdzību. Es necīnos lozungu dēļ – tie lai paliek politiķiem. Cīnos, lai man būtu sava zeme, sava valoda, kultūra, tradīcijas, lai ir vieta, kur manai tautai strādāt, kur augt mūsu bērniem, kur tikties ar draugiem un jokot ukraiņu valodā.”

Par mata tiesu...

Maksims teic – tie, kas nav bijuši kājniekos, īstu karu nav redzējuši. Tas esot ne vien ļoti, ļoti bīstami un fiziski smagi, bet arī nopietns psiholoģisks pārbaudījums. Ne velti daudzi kājniekos nokļūstot tikai vienreiz – daļa iet bojā, daļa psiholoģiski nespēj atgriezties šajās pozīcijās. Viņš kājniekos bijis vairākkārt, arī nāves briesmas piedzīvojis ne reizi vien. Maksims parāda foto, kur tur rokās cauršautu ķiveri. Tā ir viņa. Lode aizsvilpusi gar ausi tā, ka gandrīz to sajutis. Citā reizē, kad bijis ierakumos un pa perimetru uzmanījis, vai ienaidnieks neapdraud viņa puišus, kuriem bija jāpārvietojas pa ceļu, apmēram metru tālāk no viņa pozīcijas uzsprāgusi mīna. “Man vienkārši paveicās, jo sprādziens bija liels, pa gaisu lidoja viss – akmeņi, šķembas… Tas viss var nogalināt,” stāsta Maksims. Viņam paveicies arī citā reizē, kad braukuši amerikāņu bruņutransportā. “Kādu metru no mums sprāga prettanku mīna. Bijām divatā, izdzīvojām. Dzinēja pusē bija pamatīgs bojājums, viss bija samīcīts, bet mēs palikām dzīvi. Ja būtu krievu tehnika, mēs tagad nesarunātos.”

Kad jautāju par Maksima ievainojumu, kura dēļ nokļuvis Latvijā, viņš stāsta: “Biju ierakumos, blindāžā (segta zemē iedziļināta aizsargbūve). Kad nācu ārā, bija sprādziens, viss gāja pa gaisu – ierakumu zeme, akmeņi un viss cits. Burtiski ielidoju atpakaļ blindāžā un tur atslēdzos. Kad nācu pie samaņas, vispirms aptaustīju savu kaklu, galvu, vai asinis netek, jo to nevar just. Rokas kustējās, bet, kad vajadzēja celties kājās, nevarēju. Visa labā puse, arī plecs bija izgriezts, celī saites pārrautas, menisks bojāts – liela trauma. Tikt ārā palīdzēja puiši un lietus, jo bija jākustas ātri, lai ienaidnieks nepamana, bet es to nevarēju. Ja nesāktu līt, iespējams, mēs nemaz netiktu laukā.”

Ukrainā viņam veikta operācija, taču, kad pienāca laiks doties mājās un vajadzēja meklēt rehabilitācijas iespējas, tā bijusi neiespējamā misija. “Mums ir ļoti labi speciālisti, taču visi pārslogoti. Tagad ārstē tikai smagi ievainotos, pārējos pat slimnīcā neuzņem, jo nav vietu. Gadās, ka ārstam ir operācija pēc operācijas, vēl jātiek galā ar nopietnām lauka infekcijām, un viņi krīt no pārguruma, neiztur. Tāpēc nebeidzu teikt lielu paldies Latvijai, ka mūs uzņem. Jaunķemeri, Vaivari, Jaundubulti. Jums ir izcili speciālisti un ļoti sirsnīgi cilvēki. Ir tik patīkami, ka pat ēdnīcā tev uzsmaida, laipni parunājas. Tas ir iemesls, kāpēc man gribējās iemācīties elementāras pieklājības frāzes – labdien, paldies un tamlīdzīgi,” pirmo reizi mūsu sarunas laikā Maksims pasmaida un savas jaunās zināšanas apliecina – ar izteiktu slāvisku akcentu, bet pavisam skaidri saprotamu paldies, lūdzu, labrīt, labdien... “Šeit esmu viesis, taču man ir patīkami, ka varu kaut mazliet kaut ko jau saprast, ko jūs runājat, un vismaz pateikties latviski. Latviešu valoda gan ir cieta – līdzskaņi, patskaņi –, taču iemācīties var.”

Nevar paslēpties

Maksims karā bijis no 2023. līdz 2024. gadam, pēdējā gadā – pašos karstākajos punktos Doneckas apgabalā: Bahmuta, Časivjara, Ivanivske... “Mēs tur gandrīz gadu noturējām pozīcijas. Ienaidnieks ļoti gribēja šo teritoriju, jo tā ir stratēģiski svarīga, bet turējāmies. Pēdējā laikā sākās bieži aviācijas uzlidojumi – kā uzlido, tā kādas mājas nav. Visvairāk karā baidos no tankiem un aviācijas, tas ir pats bīstamākais, jo tu neko nevari izdarīt. Iznīcinošs spēks. Tankam ir ātra pārlāde, līdz piecām sekundēm, tāpēc nevar paspēt pārskriet uz citu vietu. Salīdzinājumam – mīna lido kādas 15–20 sekundes, tas ir gana ilgs laiks, lai pārvietotos. Turējāmies, bet 2023. gadā uz rudens pusi daudzi puiši gāja bojā,” pieklusināti saka karavīrs un, kā daudzkārt sarunas laikā, viņa skatiens aizklīst atmiņu ceļos.

“Atceros, kā gājām iekšā teritorijās, kuras paši vēl kontrolējām, pat dienas laikā pārvietojāmies, bet tad kļuva arvien grūtāk. Apšaudes notika gan dienā, gan naktī. Ja tādā nokļuvi, tad vai nu spied gāzi un ātri brauc cauri, vai pamet mašīnu un skrien slēptuvē. Jo mašīnu lodes cauršauj, tas nav bruņutransports. Savukārt bruņumašīnas ir skaļas, lēnas, faktiski ienaidniekam tas ir mērķis numur viens. Aizmukt iespējams tikai ar džipu vai pikapu. Lūk, kāpēc mums nepieciešamas šādas mašīnas. Karā galvenais ir loģistika – munīcijas rezervju, ēdiena, ūdens piegāde un cilvēku maiņa. Neviens nevar ieiet ierakumos un tur palikt dzīvot. Neviens to neizturēs, jo vajag nomazgāties, savest sevi kārtībā un vienkārši atpūsties, izgulēties. Ierakumos uz mirkli iemiedz, bet visu laiku jābūt modram. Un krievi neapstājas, tik nāk triecienuzbrukumā. Pat nesaprotam, kur viņiem tik daudz cilvēku rodas, lai tā mainītos. Bet mums jāpaliek dzīviem un jānotur pozīcija, jo no tās daudz kas ir atkarīgs.”

Vīrietis gan atzīst, ka tagad ukraiņu karavīriem ir grūti, jo “munīcijas trūkst, cilvēku nav tik daudz, bet mēs ceram un turamies, atkaujamies, kā spējam. Jo, ja nenoturēsim to tagad, tas viss ies tālāk”.

Maksims uzteic Eiropas valstis, kuras Ukrainai sniegušas neatsveramu palīdzību, un cer, ka arī turpmāk tās būs kopā ar ukraiņu tautu. “Mēs esam mierīga nācija, nekad nevienam neesam uzbrukuši. Mums bija sava laba ekonomika, kas tagad diemžēl ir izpostīta, mums ir savi resursi, un mēs gribam palikt kā nācija ar savām vērtībām, savu valodu, jo mūsu dzīve atšķiras no krievu dzīves. Pilnībā viss ir atšķirīgs, un mēs gribam saglabāt savu. Gribam pabeigt šo karu, lai tas neturpinātos. Pie mums tas notiek jau kopš 2014. gada, vesela paaudze izaugusi kara ēnā. Cieš visi – bērni, sievietes... Jo no tā nevar nekur paslēpties. Pat lielās pilsētās cilvēki iet gulēt, apzinoties, ka var nepamosties, jo naktī visu laiku notiek apšaudes.” Teikto Maksims atkal apliecina ar savā telefonā esošo informāciju – tie ir brīdinājumi par gaisa trauksmi, un šie signāli atskan ar neapskaužamu regularitāti visas dienas garumā. Viņš atzīst, ka, protams, pie visa pierod, arī pie karadarbības, taču šī pierašana nesniedz mieru. “Tas ir nemainīgs stress, pie kura ir pierasts. Ja tevi katru dienu grib nogalināt, psihe mainās. Bet mēs, ukraiņi, esam tāda tauta, kas cīnās līdz galam, un esmu pateicīgs, ka mums ir tāda mentalitāte. Jo esam liela valsts, un mums ir lielas robežas gan ar Krieviju, gan ar Baltkrieviju, kas visu laiku jāsargā.”

Rīsi, sērkociņi, diversanti

Maksimam ir seržanta pakāpe, bet pirms kara viņš ar militāro jomu nebija saistīts it nemaz. Un arī turpmāk, kad būs izcīnīta uzvara un valstī iestāsies miers, viņš plāno “turēties iespējami tālāk no militārām lietām”. Sevi Maksims sauc par uzņēmēju, kurš nodarbojas ar biokamīnu ierīkošanu. “To var darīt arī dzīvoklī, jo nav nepieciešams skurstenis. Kamīnā ir dzīvā uguns, ko darbina elektrība. Vakarā atnāc mājās, ielej vīnu glāzē un baudi pie kamīna,” viņš vienā mirklī uzbur idillisku ainu un tikpat ātri atgriežas realitātē. “Pirms kara mums bija lieli plāni, kur braukt, ko izdarīt, bet kopš 2022. gada februāra mēs par to vairs vispār nedomājam. Visas savas finanses ieguldām, lai palīdzētu puišiem karā.”

Kara sākumu Maksims atceras spilgti – kā četros no rīta pamodies, aši apģērbies un braucis uzpildīt degvielu mašīnai. Neraugoties uz agro rīta stundu, rindā viņš bijis jau piektais. “Kad uzpildījos, netālu atskanēja sprādziens, tad sapratu – tiešām ir sācies karš. Bija haoss, kad braucu prom no benzīntanka, rinda jau bija kilometru gara.” Bijušas problēmas ar sakariem, jo cilvēki centušies sazvanīt cits citu, lai uzzinātu, vai viss labi, kur katrs atrodas, ko darīs tālāk. Pirmajās nedēļās veikali bijuši tukši, aptiekas slēgtas. “Tev nauda ir, bet nopirkt neko nevari…” 

Tagad katram mājās esot izveidoti pārtikas un citu nepieciešamāko lietu krājumi – makaroni, rīsi, sērkociņi, gāzes baloniņš ar plītiņu... “Jo nav skaidrības, kas būs rīt. Cilvēki tagad dzīvo vienai dienai. Izdevās, esi dzīvs, sprādzienā nekas nav sagrauts – tu esi laimīgs un dzīvo tālāk.”

Par spīti apdraudējumam Maksima sieva atteikusies pamest valsti, tāpēc ģimene joprojām mitinās savā mājoklī Kijivā. “Manai meitai ir 15 gadu, viņa šogad pabeigs 9. klasi, un gribam, lai mācās tālāk līdz 11. klasei. Viņas skola ir pāri ielai, mācības notiek klātienē, savukārt profesionālās skolas pārgājušas tikai tiešsaistes režīmā,” ukrainis stāsta un papildina, ka mācības klātienē nozīmē arī došanos uz pagrabstāvā ierīkoto patvertni vairākas reizes dienā. “Ir jāadaptējas, lai Ukrainā tagad izdzīvotu. Bet mana sieva jau pašā sākumā pateica, ka negrib būt svešiniece citā valstī. Īpaši, ja es palieku karot. Viņa pārdzīvoja, gaidīja, notievēja līdz 48 kilogramiem, taču palika savās mājās.”

Ukrainā tagad gan esot daudz diversantu, piemēram, pienāk uz ielas klāt, palūdz uz noteiktu punktu aiznest maisiņu un nodot cilvēkam. Ierodoties vajadzīgajā vietā, esot jāpiezvana uz iedoto tālruņa numuru. Par to piesola 100 tūkstošus grivnu. Cilvēks piekrīt, bet, kad uzspiež iedoto telefona numuru, notiek sprādziens, jo paciņā ievietota ar telefonu darbināma ierīce, kas satur apmēram trīs kilogramus sprāgstvielas. Lieki piebilst, ka bojā iet gan pats paciņas nogādātājs, gan daudzi apkārt esošie. “Tāpēc Ukrainā visos iespējamos kanālos ir brīdinājumi par šādām diversijām,” teic Maksims.

Paldies, Latvija!

Pagaidām mans sarunas biedrs negrib atklāt savus nākotnes plānus miera laikiem, bet teic, ka tādu esot daudz, tostarp atkal spēlēt elektrisko ģitāru. “Esmu muzikants, spēlēju roku, bet kopš kara sākuma mūzikas instrumentu neesmu ņēmis rokās. Mana radošā puse palikusi citā pasaulē. Cerams, atgriezīsies…”

Tā patiešām esot, ka cilvēkam karā mainās psihe, viņš var kļūt impulsīvāks, varbūt dusmīgāks. “Arī manā galvā daudz kas notiek, daudz piedzīvots, un gan jau daudz vēl piedzīvošu, bet galvenais noteikums ir – lai kādi būtu apstākļi, palikt normālam cilvēkam. Piemēram, zem zemes ierīkotajā slēptuvē mums ir šķīvis un dakšiņa, zobu pasta un zobu birste, rūpējamies, lai rokas un nagi ir tīri, cenšamies bārdu kopt. Izņemot, protams, galējās situācijās – kā tad, kad septiņus mēnešus biju kājniekos.”

Sarunas beigās Maksims vēlreiz uzsver, ka Latvijā piedzīvojis daudz skaistu un cilvēcības pilnu brīžu, tāpat arī viņa biedri. “Kādam var šķist, ka tie ir vienkārši vārdi, bet Latvija ir valsts, kura ar mani, ar maniem tautiešiem dalījusies savā maizes riecienā, ārstējot mūs, gādājot protēzes un sniedzot daudz cita veida palīdzību. Tas ne ar ko nav salīdzināms. Ne visi ukraiņi var pateikt publiski paldies par to, bet sirds dziļumos mēs visi esam jums ļoti pateicīgi, un man tagad ir iespēja visu šo puišu vārdā pateikt lielu paldies Latvijai. Paldies! Ja Ukrainā iestātos miers un šeit sāktos kāda bēda, es savāktu mugursomu un brauktu šurp palīdzēt. Te esmu iepazinis daudz labu cilvēku, kuri man jau kļuvuši kā radi. Agrāk nekad nebiju bijis Latvijā, vienmēr sanāca braukt uz citām Eiropas valstīm, bet šeit ir tik skaisti! Īpaši patika Kuldīga, tur es pat varētu dzīvot. Gribētu pēc kara te atgriezties ar ģimeni, parādīt viņiem jūsu skaisto Latviju.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Es ticu, Ukrainā viss būs labi!" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.