Latvietis starp labākajiem pasaulē. Dronu pavēlnieks Tomass Pētersons
Pirmais Tomasa Pētersona (29) drons pazaudēja signālu un finišēja ar triecienu pret zemi. Kopš tā laika viņš savas spējas ir ļoti pilnveidojis, kļuvis par profesionālu dronu pilots, starptautiskās sacensībās ieguvis augstas vietas. Tagad, kad droni sāk ieņemt nozīmīgu vietu Latvijas aizsardzībā, Tomasa prasmes kļūst vēl svarīgākas.
Tomasu šīs tehnoloģijas ļoti aizrauj: “Katru dienu, kad braucu ar autobusu uz Rīgas Tehnisko universitāti, man bija stunda laika. Katru brīvu brīdi lasīju internetā un forumos, kur cilvēki dalās ar savām zināšanām, kā salikt kopā dronus.”
Pirmais drons jāpazaudē
Pirms vairākiem gadiem Tomass visu no studijām brīvo vasaru nostrādāja zemes uzmērīšanas un meža darbos, lai sakrātu naudu sava pirmā drona detaļām. Bija doma to izmantot mērniecībā, jo viņa mammai un vecākajam brālim ir uzņēmums, kas ar to nodarbojas.
Pieredzes vēl nebija, puiši dronu pacēla tik augstu, ka pazaudēja signālu. Drošības sistēma avārijas nosēdināšanai steigā nebija uzlikta, un visas vasaras darbs ietriecās zemē.
Azarts bija liels, nepacietība tikpat liela kā zinātkāre. Citā reizē, nevarot sagaidīt sūtījumu – speciālu karbona rāmi dronam, Tomass ar brāli paši no koka izgatavoja kājas, salika pārējās detaļas savās vietās, un drons bija gatavs lidošanai.
“Tajā laikā signāls dronam nebija labs, nolidoja tikai 200 metrus, pazaudēja sakarus un kaut kur aizlidoja,” atceras Tomass. Tas notika Baldonē. “Pie stabiem izliku lapas ar informāciju, ka meklēju dronu. Pēc pāris dienām man arī kāds piezvanīja un dabūjām atpakaļ.”
Vēlāk Tomass ar brāli "YouTube" redzēja video ar dronu sacensībām: “Divi droni ar gaismām lido pa mežu Amerikā. Redzētais mūs aizrāva, un sākām paši izstrādāt mazos FPV (pirmās persona skatu punkta – Red.) sacīkšu dronus, ar kuriem devāmies uz mežu. Pēc laika uzzināju, ka būs dronu sacīkstes Latvijā, un no tā brīža sāku piedalīties.”
Pierādīt, ka latvieši var
Sacensības Tomasam dod adrenalīnu un uzvaras garšu. “Man kāds teica, ka mēs, latvieši, nekad nesasniegsim to līmeni, kā ir citur ārzemēs, piemēram, poļi, korejieši un amerikāņi, kam ir sponsori.” Tas ļoti motivēja pierādīt pretējo, Tomass veselu gadu katru dienu cītīgi trenējās, centās ar dronu lidot pēc iespējas ātrāk un labāk. “Pusnaktī slēdza skeitparkus, un mēs, fanāti, kas aizrāvušies ar dronu sacīkstēm, gājām trenēties līdz trijiem naktī. Skeitparks bija ļoti mazs un arī vārti. Uz šiem mazajiem vārtiem mēs mācījāmies ātri lidot.”
Pēc ilgiem pūliņiem Tomass kopā ar savu komandu devās uz pasaules čempionātu Polijā, kur cerēja iekļūt starp desmit labākajiem. “Tur vārti bija divreiz lielāki, un mums tas likās ļoti viegli. Es negaidīju, ka kvalifikācijā būšu desmit sekundes priekšā otrajai vietai. Man tas bija šoks,” atminas dronu pilots.
Diemžēl izcīnīt pirmo vietu nav izdevies. “Vienīgais, kas man grauž sirdi, ir tas, ka vienmēr esmu bijis tuvu, lai uzvarētu pasaules čempionātā. Esmu vienreiz ticis finālā, taču pirmajā līkumā izkritu un paliku ceturtais. Visos pārējos pasaules čempionātos vienmēr izkritu pusfinālos,” atzīst Tomass.
Ātrums virs 100 kilometriem
Dažreiz nepaveicas, pietrūkst prasmes vai pieviļ tehnika. “Vienreiz palika pēdējie divi vārti, kam jāizlido cauri, proti, uz augšu un tad uz leju. Biju uzlicis sliktāku bateriju, jo nepaspēju uzlādēt labās, un manam dronam pietrūka enerģijas, lai paceltos pāri pēdējiem vārtiem. Drons nomira un nokrita zemē. Aiz manis sekojošais apdzina un tika finālā.”
Dronu sacensības vēro arī skatītāji, taču Tomass saka, ka te vēl jāpiestrādā, lai publika tās varētu izbaudīt: “Trases var būt garas un lielas, elementi ir sarežģīti, un skatītāji dažreiz nesaprot, kas notiek.”
Ātrums ir kā rallijkrosā, ir droni, kas divās sekundēs var sasniegt 200 kilometru stundā, tomēr trasē jāaplido šķēršļi, jāizlido cauri dažādiem vārtiem, tāpēc vidējais ātrums ir nedaudz virs simta.
Naudas balvā pat miljons
Ar dronu lidināšanu Tomass ir arī pelnījis naudu. “Kādreiz es ar to varēju nopelnīt pirms pandēmijas, kad vēl bija daudz sponsoru, tagad ir sarežģīti. Jāiet uz amerikāņu vai Korejas līgām, kur var pelnīt,” atklāj Tomass. “2018. gadā Krievijā izcīnīju 15 000 eiro. Citi piloti var izcīnīt arī daudz lielākas balvas, piemēram, šogad Dubaijā dronu sacīkstēs ir viens miljons ASV dolāru. Dubaijā parasti ir lielas balvas, un, ja tiec prestižākās sacensībās, var paveikties.”
Un balva jau ir iespēja arī redzēt pasauli. Tomass ir piedalījies sacīkstēs vecās sāls raktuvēs Rumānijā, kur starts sākās ar apmēram 100 metru kritienu dziļumā, Luksemburgā ir lidots naktī virs māju jumtiem, kad trase iezīmēta ar prožektoriem, bijušas sacensības pa Venēcijas kanāliem.
Alus pudeli pieved ar dronu
Tagad Tomass vairāk nodarbojas ar inženieriju un izstrādā dažādus dronus pēc pasūtījuma, tas ir viņu pamatdarbs. “Mēs izstrādājam dronus arī citām lietām un funkcijām, ne tikai sacensībām. Veidojam bezpilota lidaparātus, kuru spārns var būt divus metrus plats. Vai arī lielāks drons, kas var nest lielāku kameru izlūkošanai vai pārnest kravas. To daru jau pēdējos divus gadus,” atklāj Tomass.
Ir arī neparastāki pasūtījumi, reiz ar dronu bija jāpieved čeks, bet golfa laukumā jāpiegādā alus pudele. Īstenots arī speciāls un visai atbildīgs projekts – bija jāpiegādā saules paneļi un dažas detaļas uz salu, lai tas nav jāveic lielā attālumā ar kuģi.
Viens no dīvainākajiem piedāvājumiem, ko Tomass saņēmis, bijis no ļaudīm, kas vēlējušies, lai viņš ar dronu nogādā paciņu. “Viņi man līdz galam neizskaidroja, bet es sapratu, kam tas domāts – nogādāt to pāri robežai. Centos no viņiem atkratīties, tādās lietās negribu iesaistīties,” teic Tomass.
Šanhajā bēga no kārtības sargiem
Ekstrēmas situācijas Tomass gan ir piedzīvojis, kopā ar brāli, turklāt tālu no Latvijas – Šanhajā. Plāns bija aplidot Šanhajas torni, trešo augstāko ēku pasaulē – 632 metri. Tomēr puiši juta, ka tas nebūs īsti legāli, turklāt dzirdēja, ka ķīnieši aiz muguras jau kaut ko runā. “Mēs ar brāli bijām pie torņa, apsargi skrēja virsū. Tornis ir ļoti augsts, un ir ilgi jālido, lai sasniegtu virsotni. Mēs bēgām no apsargiem, un brālis skrēja ar visām brillēm uz acīm, lai dronu veiksmīgi nosēdinātu.”
Viņiem laimīgā kārtā izdevās aizbēgt. “Ja apsargs tevi Ķīnā noķer, visticamāk, iesēdinās cietumā, jo noteikumi tur ir nopietni.” Viņi paspēja dronu paslēpt aiz atkritumu konteineriem un paši nozuda. “Policists parasti spēj redzēt lokāciju pēc signāla, kur tu ar dronu atrodies. Bet mums bija drons, kas izmanto analogo signālu, tādēļ tos grūtāk izsekot.”
Tomass ar dronu nav mēģinājis kādu izspiegot. “Intereses pēc ar dronu esmu draugus pakaitinājis, no savas mājas aizlidoju pie viņiem ciemos. Bet tā esmu bijis godīgs pilsonis,” smej Tomass.
Viņš neslēpj, ka droni ietekmējuši privāto dzīvi, jo paņem tik daudz laika, ka izjukušas attiecības ar iepriekšējām draudzenēm. Toties Tomasa pašreizējā draudzene lepojas ar viņa sasniegumiem, uz dažām sacensībām brauc līdzi un atbalsta, izpalīdz dronu filmēšanā un izrāda interesi pašai pamēģināt. “Kādu dienu viņai pamācīšu lidot ar dronu pāri pļavām,” solās Tomass.
Dronu nākotne
Pastāv iespēja, ka nākotnē cilvēki paši sēdēs uz drona un lidos. Investori Dubaijā mēģina to attīstīt, taču Tomass saka, ka tas ir bīstami: “Ja kaut kas notiek, tad cilvēks krīt no augstuma.”
Viņam Rīgas Tehniskajā universitātē gan bija iespēja ar kādu kompāniju sadarboties un izstrādāt četrmetrīgu dronu, kurā cilvēks varētu lidot. “Gandrīz bija iespēja pacelties, bet bija pārāk lieli riski. Beigās kompānija atmeta ar roku – pārāk daudz likumu, kas to aizliedz. Nākotnē tas noteikti būs, diez vai kā ikdienas mašīna, ar kuru pārvietoties, drīzāk vairāk ārkārtējām situācijām,” spriež Tomass. Piemēram, ugunsgrēka gadījumā debesskrāpī tas būtu noderīgi.
