Kādi ir pārtikas cenu veidošanās principi lielveikalu plauktos
Latvija, Lietuva un Igaunija atrodas cieši līdzās, dala līdzīgu vēsturi un savu izaugsmi ir sākušas no līdzvērtīgām pozīcijām, tāpēc savstarpēja salīdzināšanās dažādās jomās ir neizbēgama. Gan pārtikas cenās, gan vietējo ražotāju kapacitātē. Latvijai tiek pārmesta vislielākā pārtikas dārdzība, taču valsts centieni samazināt cenas šobrīd rada vairāk draudu nekā labuma Latvijas mazajiem un vidējiem ražotājiem. Tā vietā būtu jādomā, kā piesaistīt lielos veikalu tīklus Latvijai un veicināt investīciju ieplūšanu, nevis ierobežot tirgu, ejot pret iedzīvotāju interešu un brīvā tirgus principu straumi, šādu viedokli portālam Jauns.lv pauda "Rimi Baltic" Kategoriju departamenta direktors Milans Blūms.
Konkurence – visos pārtikas piegādes ķēdes posmos
Mazumtirdzniecība ir pietiekami sarežģīts bizness, kas jāskata kontekstā ar izvēlēto biznesa stratēģiju un veikala tirgus pozīciju. Igaunijā darbojas četri ļoti spēcīgi lielie tirgotāji, kas nozīmē atbilstoši spēcīgu konkurenci; Lietuvā liela loma ir Polijas tuvumam un lielo ražotāju konkurētspējai. Tieši konkurences vairošana ir vislabākais veids, kā samazināt pārtikas cenas, un Latvijai būtu krietni jāpiestrādā šajā virzienā.
Attiecībā uz piegādātājiem paveras citāda aina. Cenas pārtikas lielveikalos veido visi piegādes ķēdes posmi: kādam pārtika ir jāizaudzē, jāapstrādā un jāpārstrādā, jāpiegādā un jāieliek tīrā, siltā veikala plauktā. “Smagākais” šīs ķēdes posms ir piegādātāji/ražotāji, kas veido ap 60 % pārtikas cenas, atlikušo daļu veidojot PVN (21 %) un tirgotājiem (ap 17 % – tirgotāja izmaksas, 2–3 % – peļņa).
Veikala plauktā ir tik daudz vietas, cik ir, un tas nozīmē, ka starp piegādātājiem/ražotājiem arī valda vissīvākā konkurence. Rimi vien ir vairāk nekā 1300 piegādātāju. Izvēloties, ko likt plauktā, tirgotāji ņem vērā ne tikai ražotāja cenu, bet arī to, ko vēlas pircēji, kādas citu kategoriju preces ir pieejamas utt. Jo lielāks piegādātāju piedāvājums, jo labākas mazumtirgotāju iespējas atlasīt produktus, kuros pircēju vēlmes, kvalitāte un cena ir vislabākajā līdzsvarā.
Netālredzīgi likumi ved uz postošu iznākumu
Tirgošanās ir bizness, un neviens uzņēmējs nav ieinteresēts strādāt neizdevīgi, tāpēc arī attiecības ar piegādātājiem ir abpusēji izdevīgs pasākums. Par runām, ka piegādātāji ir apspiesti un baidās par to izteikties, gribas pasmaidīt. Esam vienmēr bijuši atvērti sarunām un sadarbībai, bieži konsultējam piegādātājus par to, ko un kā viņiem vajadzētu darīt, lai produkts kļūtu konkurētspējīgāks. Tāpēc mani mulsina ideja par to, ka attiecības ar piegādātājiem, kas bez papildu uzraudzības ir veiksmīgi darbojušās jau daudzus gadus, pēkšņi jārisina ar valsts iejaukšanos caur likumdošanu.
Šobrīd visai neskaidra likuma norma noteiks palielinātus sodus par nevienlīdzīgu attieksmi pret piegādātājiem salīdzināmos darījumos. Nerunājot nemaz par to, ka Rimi gadījumā tas nozīmētu milzīgu administratīvo slogu un vismaz 50 jaunu darbinieku meklēšanu, mazumtirgotāji būs spiesti samazināt piegādātāju skaitu, lai mazinātu biznesa riskus. Diemžēl pirmie cietīs mazie un vidējie ražotāji, kas piedāvā nišas produktus, jo veikali strādās ar tiem, kuri ar vienu līgumu piedāvā daudz produkcijas. Piegādātāju skaita samazinājums neizbēgami novedīs pie sortimenta samazinājuma. Visi šie pasākumi nekādi neveicinās Latvijas mazo un vidējo ražotāju attīstību, kā arī jaunu tirgus dalībnieku interesi par Latvijas tirgu un līdz ar to brīvā tirgus principiem atbilstošas veselīgas konkurences veidošanos, kas palīdzētu dabiski samazināt pārtikas cenas.
Lai objektīvi salīdzinātu cenas, ir vajadzīgi līdzvērtīgi tirgus apstākļi
Ja valsts grib samazināt pārtikas cenas, pirmais un efektīvākais veids ir PVN likmes samazinājums pārtikai, ko jau īsteno lielākā daļa Eiropas valstu. Ja valsts nav gatava samazināt PVN visām pārtikas grupām, iedzīvotāju tēriņus būtiski atslogotu arī nodokļa likmes samazinājums daļai pārtikas vai konkrētām kategorijām, kā arī atbalsts mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām.
Vienlaikus ir svarīgi analizēt Latvijas ražotāju konkurētspēju un piedāvājumu, lai Latvijas ražotāju cenas būtu vienlīdz izdevīgas ar, piemēram, Lietuvas un Polijas piedāvājumu. Vairāk nekā 70 % svaigās pārtikas Rimi plauktos ir ražota Latvijā, un Latvijas ražotāji ir objektīvi dārgāki nekā Lietuvas vai Polijas ražotāji, ar kuru piedāvāto apjomu pašmāju ražotāji nevar konkurēt.
Tāpat jāstrādā ar investīciju vides uzlabošanu un lielo Eiropas mazumtirdzniecības tīklu piesaisti Latvijai, jo vislabākais cenu samazināšanas veids ir konkurences veicināšana, ko atzīst arī ekonomikas eksperti. Latvija ir mazs tirgus relatīvi tālu no Centrāleiropas, un tas diemžēl sadārdzina visas izmaksas. Lielie piegādātāji un ražotāji nav ieinteresēti ienākt Latvijas tirgū, tāpēc ar viņiem ir izaicinoši runāt par zemāku cenu vai akcijām. Rimi apzināti ir izveidojis Baltijas loģistikas centru, lai centralizēti iepirktu daļu preču visai Baltijai, tādā veidā palielinot apjomus un cīnoties par zemākām cenām, taču arī katrai valstij pašai būtu jācenšas uzturēt dzīvu piegādātāju interesi par savu tirgu, nepaļaujoties tikai uz viena atsevišķa tirgotāja iniciatīvu.
Rezumējot – lai atbalstītu arī vietējos ražotājus un pēc būtības samazinātu pārtikas cenas Latvijā, mums ir jārada līdzvērtīgi apstākļi savā tirgū, pretējā gadījumā turpināsim šausmināties par lielo pārtikas dārdzību un ilgpilni nolūkoties uz kaimiņiem, kuriem viss ir labāk.
