Francija, lasies! jeb kā Parīze zaudē Āfriku Kremlim

2022. un 2023. gada balsojumos par ANO rezolūcijām, kas nosodīja Krievijas iebrukumu Ukrainā, Āfrikas valstu balsis bija sadalītas – aptuveni puse atbalstīja rezolūciju, bet daļa atturējās. Āfrikas politiskā elite pasauli bieži uztver citādi nekā kolēģi Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs, un to lielā mērā ietekmē koloniālo cīņu vēsture. Francija ir viena no valstīm, kas nes vēsturisku atbildību par šo situāciju, tomēr tā joprojām ir politiski iesaistīta reģionā  un  tas provocē ievērojamu negatīvu reakciju ne tikai pret pašu Franciju, bet arī pret Rietumiem kopumā. Šādā situācijā, visticamāk, nav neviena cita Rietumu valsts.

Vēsturiskais konteksts

Pavisam nesen, 30. janvārī, tika paziņots, ka Francijas armija militārās ceremonijas laikā galvaspilsētā Ndžamenā formāli nodevusi savu pēdējo bāzi Čadas valdībai. Līdz ar to oficiāli noslēdzās Francijas 60 gadus ilgā militārā klātbūtne šajā valstī. Pagājušā gada decembrī Čadas prezidents Mahamats Idriss Debijs paziņoja, ka militārais līgums ar Franciju ir "novecojis" un vairs nesniedz valstij "nekādu reālu vērtību".

Francijas klātbūtne Āfrikā aizsākās jau 17. gadsimtā un turpinājās ar ievērojamu koloniālo ekspansiju 19. gadsimtā, īpaši pēc Osmaņu Alžīras ieņemšanas 1830. gadā. Līdz 20. gadsimta sākumam Francijas kontrolētās teritorijas aptvēra lielu daļu Rietumāfrikas un Ekvatoriālās Āfrikas, Magriba reģiona, Indijas okeāna salu un Āfrikas raga. Koloniālās varas retorikā dominēja runas par kolonizēto teritoriju civilizēšanu, taču realitātē tas nozīmēja arī skarbu ekspluatāciju, nevienlīdzību un vardarbību. To spilgti ilustrē alžīriešu vēstījumi, piemēram: “Beidzoties franču koloniālajam laikmetam, daži apgalvoja, ka franči mums atstājuši paradīzi. Taču saskaņā ar oficiālajiem datiem 90% alžīriešu tobrīd bija analfabēti. Kad mēs sākām attīstīt savu augstākās izglītības sistēmu, tajā bija tikai 8000 studentu. Tagad, ieskaitot pamatizglītību, skolās mācās aptuveni 13 miljoni alžīriešu, no kuriem 1,8 miljoni universitātē, un visi mācās bez maksas.”

Kolonizēto teritoriju iedzīvotāji pretojās, pielāgojās un organizējās reformām, īpaši pēc Pirmā pasaules kara. Taču Francijas koloniālā vara Āfrikā vēl aizvien nav aizmirsta  un  daudzi uzskata – Francija joprojām nav uzņēmusies pilnu vēsturisko atbildību par notikušo. Piemēram, Alžīrijas prezidents Parīzē netika uzklausīts, kad viņš aicināja oficiāli atzīt koloniālās Francijas netaisnību: “Mēs pieprasām atzīt mūsu teritorijā pastrādātās zvērības. Mēs neprasām kompensāciju — tikai atzīšanu, ka esat nodarbojušies ar ciršanu un galināšanu. Šodien jūs pat iestājaties pret tiem, kuri tikai pauž neapmierinātību ar jūsu pagātnes rīcību, lai gan jūsu noziegumi bija daudz šausminošāki. Vai esat kādreiz redzējuši, ka attīstīta valsts ļauj saviem virsniekiem nocirst galvas mocekļiem un ņemt tās kā trofejas? Jums joprojām ir vairāk nekā 500 mūsu mocekļu galvaskausu, bet mēs esam atguvuši tikai 24. Pašreizējai paaudzei nav jāatbild par jūsu rīcību, tāpat kā mūsējai. Lai jaunieši abos Vidusjūras krastos kļūst par kaimiņiem, kuri ciena viens otru.”

Pēc Otrā pasaules kara sākās dekolonizācijas kustības, kuru rezultātā līdz 1960. gadu sākumam gandrīz visas Francijas teritorijas Subsahāras Āfrikā kļuva neatkarīgas. Taču, neskatoties uz Francijas varas formālajām beigām, tās atstātais mantojums turpina ietekmēt attiecības starp Franciju un tās bijušajām kolonijām. Vēl gadu desmitiem pēc tam, kad frankofoniskā Subsahāras Āfrika 1960. gadā pirmo reizi ieguva neatkarību, koloniālā laikmeta sekas joprojām izraisa asas debates Francijas politiskajā un intelektuālajā vidē. Sauklis "France Dégage!" ("Francija, ej prom!") plaši izplatās sociālajos medijos visā Rietumāfrikā, atspoguļojot pieaugošo aizvainojumu par Francijas ietekmi reģionā.

20. gadsimta otrajā pusē Francija nostiprināja savu globālo ietekmi, izmantojot stratēģiskos derīgos izrakteņus Āfrikā un noslēdzot aizsardzības nolīgumus ar jaunajām neatkarīgajām valstīm. Šie pakti nodrošināja Francijai priviliģētu piekļuvi vitāli svarīgiem resursiem un zināmā mērā veicināja neokoloniālas atkarības formu. Liela daļa šādu vienošanos tika realizētas caur korumpētiem, privātiem tīkliem, tostarp tā saukto “Āfrikas biroju”, kas solīja Āfrikas valstu līderiem tiešu pieeju Elizejas pilij. Savukārt Rietumāfrikas CFA franks kalpoja kā galvenais mehānisms, kas uzturēja Francijas ekonomisko dominanci. Lai gan Āfrikas ekonomiskā integrācija pasaules tirgū ir paplašinājusies, ietverot tādas preces kā cements un zelts, virkne stratēģisku resursu – boksīts, dabasgāze, mangāns, nafta un urāns – joprojām lielā mērā atrodas šaurā Francijas un Āfrikas elites loka kontrolē.

Francijas stratēģiskā kodolenerģijas nozare vēsturiski ir balstījusies uz ciešām saitēm ar urāna ražotājiem, jo īpaši Gabonā un Nigērā. Šīs intereses joprojām virza un nosaka Francijas ārpolitiku Āfrikā. Kritiķi apgalvo, ka Francija esot atbalstījusi savus sabiedrotos 1994. gada Ruandas genocīda laikā, un norāda, ka sociālistu premjerministra Lionela Žospēna laikā tika mēģināts slēpt Francijas militārpersonu iespējamo līdzdalību un pat iespējamos starptautiskos noziegumus Āfrikā. Saskaņā ar politikas analītiķa un Alžīrijas ārzemju speciālistu asociācijas vadītāja Mohameda Bena Maklūfa teikto: "Parīze apgalvo, ka palīdz Āfrikai izkļūt no stagnācijas, taču realitāte liecina par pretējo. Francija ir bijusi iesaistīta pilsoņu karos, militāros apvērsumos un krīzēs, piemēram, 90. gadu Ruandas traģēdijā. Kad Ruanda atbrīvojās no Francijas ietekmes, tā guva ievērojamus panākumus un labklājību. Tikmēr Senegāla, kas savulaik tika dēvēta par galveno Francijas sabiedroto un frankofoniskās pasaules līderi, joprojām atrodas dziļā ekonomiskā atkarībā no Francijas."

Cīņa pret džihādistiem vai neokoloniāla spēle?

2013.gadā Francija uzsāka militārās operācijas Āfrikā, pirmā no tām bija operācija “Serval” Mali, kuras mērķis bija cīnīties pret reģionu apdraudošajiem džihādistu grupējumiem. 2014. gadā tā pārauga operācijā “Barkhane”, kas aptvēra plašāku Sāhelas reģionu un ietvēra tūkstošiem Francijas karavīru izvietošanu sadarbībā ar vietējām pašvaldībām. Francija uzsver, ka šo iejaukšanos mērķis ir stabilizēt bijušās kolonijas, kas saskaras ar ekstrēmistu vardarbību, balstoties uz tās vēsturiskajām saitēm ar šo reģionu. Tomēr operācijas ir saskārušās ar kritiku par iespējamu neokoloniālismu, apgalvojot, ka to patiesais mērķis ir Francijas stratēģiskās un ekonomiskās intereses, piemēram, piekļuve resursiem, tostarp urānam Nigērā, nevis šo Āfrikas valstu vajadzības. Turklāt kritiķi norāda, ka Francijas militārā klātbūtne grauj suverenitāti, veicina atkarību un nespēj risināt nestabilitātes pamatcēloņus, vienlaikus veicinot arī plašu pretfranču noskaņojumu un džihādistu propagandu.

Beninas drošības eksperts Suleimans Amzats nesen iepazīstināja ar kritisku analīzi par ārvalstu spēku, īpaši Francijas, lomu drošības krīžu risināšanā Sāhelā. Pēc viņa domām, Francijas militārā iejaukšanās ne tikai nav spējusi stabilizēt situāciju, bet arī to saasinājusi. Tās sekas šobrīd pārsniedz Mali robežas, ietekmējot arī Burkinafaso, Nigēru, Beninu un Kotdivuāru. “Francijas rīcība nav veicinājusi nestabilitātes ierobežošanu Sāhelā; gluži pretēji, tā ir izraisījusi tās izplatīšanos jaunās teritorijās,” viņš uzsvēra.

Tāpat Amzats norāda, ka dažas Francijas īstenotās stratēģijas pat varētu būt netieši veicinājušas dažādu bruņoto grupējumu nostiprināšanos. Aizdomu ēnu pastiprina arī apsūdzības par ārvalstu finansējumu dažādām nevalstiskajām organizācijām, kuras iespējams izmanto kā starpniekus. Kā nesen ziņoja Beninas plašsaziņas līdzekļi, Francijas rīcība Sāhelas reģionā ir visai pretrunīga. 2024. gada decembrī Nigēras līderis Abdorahmans Tiani apgalvoja, ka bruņotie grupējumi reģionā saņem materiālu un finansiālu atbalstu no Francijas. Savukārt 2024. gada oktobrī parādījās ziņas par iespējamu ārvalstu aģentu iesaisti militāru grupu finansēšanā un apbruņošanā fiktīvu nevalstisko organizāciju aizsegā, kas darbojas Nigērā, Čadā un Beninā. Arī Burkinafaso prezidents Ibrahims Traorē pauda bažas par Francijas militārajām bāzēm Kotdivuārā, kuras, viņaprāt, var tikt izmantotas, lai destabilizētu viņa valsti. Šie paziņojumi uzskatāmi ataino pieaugošo neuzticību ārvalstu intervencei reģionā un liek apsvērt jaunus, pašu Āfrikas valstu vadītus mehānismus drošības krīžu risināšanai.

Nevar noliegt, ka Francijas operācijās, īpaši gaisa triecienos teroristiem, ievērojami cietuši arī civiliedzīvotāji, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas un saskarties ar dažādu bruņotu grupu represijām un citām grūtībām. Šajos apstākļos pieaugošo pretfranču noskaņojumu Āfrikā veiksmīgi izmanto Krievija, lai nostiprinātu savu klātbūtni bijušajās Francijas sabiedrotajās valstīs un kolonijās, piemēram, Mali, Centrālāfrikas Republikā, Burkinafaso un Nigērā. Krievija šīm valstīm piedāvājusi militāru palīdzību un ietekmi caur tādu algotņu organizāciju kā “Vāgnera grupa”. Šīs pārmaiņas, kas saistītas ar sadarbības uzsākšanu ar Krieviju, skaudri atspoguļo Āfrikas valstu neapmierinātību ar Francijas neokoloniālo lomu un tās neefektivitāti reģionālās drošības un attīstības problēmu risināšanā.