Kurp aiziet un ko redzēt? Senlatviešu dievības mūsdienās, ziemas rūdīšanas un gadsimta būves: izstāžu ceļvedis

Tā laikmetīgā māksla, bet, ja gribas redzēt ko klasiskā reālismā radītu, tad jādodas uz galeriju “Jēkabs”, kur skatāma Jāņa Ziņģīša “Rūdīšanās”. Savukārt Rēzeknes “Gorā” skatāma Rituma Ivanova izstāde “Gars garam garā”, kurā mākslinieks reflektē par savām ģenētiskajām saknēm Viļakas pusē. Interesanta izstāde arī Arhitektūras muzejā – senākajā Rīgas dzīvojamo māju kompleksā “Trīs brāļi” skatāmas mūsdienīgās “Gadsimta būves”.

* Rīgas galerijā “Māksla XO” (Elizabetes ielā 14) līdz 25. janvārim var apmeklēt divas jaunas izstādes – fotogrāfes un gleznotājas Katrīnas Ģelzes “Ātrs un bez žēlastības” un mākslinieka Klāva Lora “Mīts”.

Katrīna Ģelze (dz. 1991.) specializējusies mākslas un izstāžu ainas fotogrāfijā un jau sešus gadus ir latviešu modes zīmola “One Wolf” sociālo mediju mārketinga satura un dizaina veidotāja, fotogrāfe un kolekciju katalogu autore. Par savu jauno izstādi viņa teic: “Bērnībā, ejot uz rotaļlietu veikalu, reiz teicu, ka nevaru izlemt, ko gribētu labāk - jaunu bārbiju vai palielu, ķiršsarkanu automodeli, kāds bija māsīcai ar brālēnu. Mamma un vecākā māsa sarkastiski smejas “jā, kā tad…” zemtekstā liekot noprast, ka auto noteikti man nepatīk tik ļoti kā bārbijas. Un patiesi - šodien es nevaru atšķirt pat automarkas, līdz, piedzimstot dēlam, manā dzīvē atkal ir atgriezušies mazie automodelīši.

Tētim patika pārsniegt ātrumu, un arī man tas patika. Nedaudz paaugoties, bieži izteicu savu kāri mācīties braukt ar auto, kolīdz sasniegšu atbilstošo vecumu baltajām tiesībām, un tētis to ļoti atbalstīja. Taču, šim vecumam pienākot, šķiet bija citas prioritātes, un tā, gadiem ejot, mans maksimālisms un pārdrošība par spējām vadīt ātru metāla kārbu ir kaut kur pašķīdušas. Esmu jau pieaugusi, kad 2016. gadā mans tētis, apzinīgi jau gadu pārstājis lietot alkoholu, piesakās vest vecmāmiņu no brālēna kāzām uz viņas lauku māju. Es iztēlojos, kā viņš izbauda šo būšanu šofera sēdeklī pie stūres, zvaigžņotā augusta naktī traucoties pa taisnu, tukšu šoseju prom no cilvēku jezgas, kas alkst socializēties, svinēt un urķēties otra dvēselē. Taču negaidīti uz ceļa izskrējusi govs samet tēti, vecmāmiņu un visu dzīves, kuriem viņš rūp, skaudrā centrifūgā. Tētis pēc dažu dienu komas tomēr mostas un joprojām ir ar mums, taču sadursme ir neatgriezeniski mainījusi viņu kā personību, ko mēs savos prātos šajos gados bijām uzbūvējuši. Ar kādu precizitāti tētis darbnīcā noņemas gleznojot “Latvijas brūno”, ar tādu tā ietriecas atpakaļ paša vējstiklā un pārtrauc viņa mākslas gaitas. Daudzus gadus iepriekš, mamma mūs ved naktī mājās no ballītes, bet tētis šoreiz sēž blakussēdētāja krēslā un alkohola iespaidā izgāž uz mani visu savu žulti, jo es biju apvainojusies, ka ballē nepaspēju redzēt krītošu zvaigzni, augusta zvaigžņu lietus laikā. Garāmslīdošās, dzeltenās ielu lampas izgaismo manu noraudāto seju autostikla atspīdumā, un es prātoju, kā šo attēlu un sēras varētu iemūžināt…

Izstādes “Ātrs un bez žēlastības” pamata vadlīnija ir procesēt mana tēva Kristapa Ģelža 2016. gada smago avāriju, pēc kuras ass, talantīgs un visu varošs vīrietis-mākslinieks ir iestrēdzis savu traumu, trauksmes un alkohola varā, lēnām izgaistot šo apstākļu miglā. Tā ir mīlestības vēstule tētim vienīgajā veidā, kā es vairs spēju un, iespējams, jebkad esmu spējusi ar viņu patiesi sarunāties, un kurā, pateicoties un arī par spīti viņam, es turpinu meklēt pati savu balsi mākslas pasaulē.”

Savukārt mākslinieka Klāva Lora (dz. 1988.) izstādes “Mīts” idejas pamatā ir senlatviešu mitoloģija un dievības mūsdienu sabiedrības kontekstā. Gleznu sērija attēlo dažas no būtiskākajām senlatviešu dievībām, un kā tās kalpo mūsdienu cilvēkam, mūsdienu vidē risinot šodien aktuālus jautājumus izmantojot laikmetīgu simboliku un tēmas.

“Mitoloģija ir būtiskākā tautas kultūras sastāvdaļa un gara šūpulis –senākā pasaules uztveres, kosmisko un dabas spēku izpratnes formu, kas noteica sabiedrības reliģiskos, ētiskos un estētiskos uzskatus, ietekmējot tās garīgās un materiālās kultūras attīstību. Mitoloģija un no tās izaugusī reliģija ir visas cilvēces garīgās attīstības un izaugsmes pirmsākums. Seno Baltu tautu pasaules uztvere līdz XII gadsimta beigām bija izveidojusies par dinamisku sistēmu, savdabīgu  filozofisku un poētisku priekšstatu kopumu, kura saknes meklējamas senākā tradīciju pagātnē, 10 000 gadu tālā laikmetā. Senlatvieši dieviskoja visu pasauli – dabu un kosmosu: sauli, mēnesi, zvaigznes, pērkonu, putnus un četrkājainos dzīvniekus,  ne tikai dzīvo, bet arī nedzīvo dabu, un cilvēka roku veidojumus - totēmus, piešķirot visam, ko cilvēks spēj uztvert, dzīvu dvēseli, un saprātu, spēju komunicēt gan savstarpēji, gan ar cilvēku”, saka Klāvs Loris.

Klāva Lora mākslinieciskais rokraksts izpaužas viņa lielformāta darbos, kuros viņš savieno klasisko eļļas glezniecību ar mūsdienu medijiem. Caur eksperimentiem viņš ir nonācis pie savas autortehnikas, apvienojot glezniecību un sausos tekstila pigmentus, fotogrāfiju un digitālo druku. Abstrakcija Klāvam Lorim kalpo kā līdzeklis, lai sastaptos ar realitāti un vienlaicīgi pretotos tai. Viņu interesē, kā veidojas realitātes un cilvēka attiecības, kas prasa regulāru pašiznīcināšanos un nemitīgu augšanu paralēli. Sīkāk internetā: www.makslaxogalerija.lv.

* Latvijas Arhitektūras muzejā (Mazā Pils iela 19, Vecrīgas “Trīs brāļos”) līdz 28. februārim skatāma biedrības “Building Design and Construction council” (Latvijas būvniecības ilgtspējīgas attīstības veicināšanas biedrība) izveidotā izstāde “Gadsimta būves”, kas iepazīstina ar nozīmīgākajiem pēdējos gados tapušajiem projektiem, starp kuriem ir veiksmes stāsti, pasaules konteksta inovācijas, izaicinājumi, privāto iniciatīvu piemēri, smalki restaurācijas darbi, universāla dizaina interjeri, kas īstenojies speciālistu zināšanu un rūpīga darba rezultātā. 

Arhitektu, inženieru un dažādu jomu meistaru veikums vienmēr ir publiski novērtējams, jo dažādu projektu īstenošana notiek visu acu priekšā, vēsta izstādes veidotāji. Lai ļautu sabiedrībai apjomīgu un nozīmīgu ēku un būvju vērtību izprast labāk, ir izveidota šī izstāde, kuras nosaukums izvēlēts, norādot uz projektu nozīmi Latvijā pēdējo gadu kontekstā. Ekspozīcijas informācija veidota, izceļot katra objekta estētiskās un funkcionālās vērtības, mērogus un kvalitāti. Tā stāsta par tādu objektu kā Daugavpils cietokšņa Inženieru arsenāla, Āgenskalna tirgus, Rīgas cirka, Smiltenes un Mežotnes baznīcu, Nacionālā botāniskā dārza Salaspilī, Liepājas Karostas teritorijas, Daugavpils Dzimtsarakstu nama un citu tapšanu.

Izstāde apmeklētājiem piedāvā iespēju iepazīties ar inovatīvām un reizē arī tradicionālām būvēm, kas ietekmējušas Latvijas ainavu un kultūru. Tajā iekļauti gan jau pabeigti projekti, gan arī aktuālie būvniecības darbi, kas ieguvuši arhitektūras profesionāļu un sabiedrības ievērību. Arhitektūras muzeja pārstāvji norāda, ka izstādes mērķis ir ne tikai apskatīt skaistas ēkas, bet arī veicināt diskusiju par arhitektūras nozīmi sabiedrībā un tās ietekmi uz katra cilvēka ikdienu, pārdomāt, kā arhitektūra var veidot mūsu dzīves vidi un kultūras identitāti. Sīkāk internetā: www.archmuseum.lv.

* Rīgā, laikmetīgās mākslas telpā “Tur” Tallinas ielas kvartālā (Tallinas ielā 10-3), trešdien, 8. janvārī pulksten 18:00 atklās latviešu laikmetīgās mākslinieces un scenogrāfes Lienes Pavlovskas izstādi “Gruzdošie zibšņi”, kas būs aplūkojama līdz 8. februārim. Lienes Pavlovskas mākslinieciskā prakse ir balstīta personīgās atmiņas, sociāli politiskās vēstures un telpisko transformāciju krustpunktā, atspoguļojot sarežģījumus, piedzimstot un uzaugot padomju un neatkarību atguvušajā Latvijā. Viņas darbi vēsta par kolektīvo un personīgo traumu nospiedumiem, pievēršoties tādām tēmām kā sadzīve, kontrole un ģimenes, valsts varas un individuālās rīcības komplicētā mijiedarbība.

Liela mēroga abstraktajās instalācijās, kas šķietami radušās tieši zemapziņā, māksliniece pārvērš padomju laika vintāžas tapetes un vecos fotoalbumos izmantoto papīru uzvedinošos vizuālajos naratīvos. Instalācijas papildina abstrakti akvareļi, kas atsauc atmiņā īslaicīgus, sapņainus fragmentus no Lienes pagātnes, atspoguļojot personīgās, kā arī nacionālās vēstures daudzslāņaino, bieži vien pretrunīgo raksturu. Izmantotie materiāli un fragmentārie attēli kritizē kontroles sistēmas, vienlaikus norādot uz improvizācijas un atmiņas telpas atgūšanas nepieciešamību. Lienes Pavlovskas veikums drosmīgi pietuvojas sadzīves ēnu pusēm, tostarp alkohola un fiziskās vardarbības, kā arī valsts kontroles ilgstošās ietekmes izvērtēšanai. Tomēr viņas darbs nav apsūdzošs – tas piedāvā klusu telpu pārdomām un aicina skatītājus atzīt neizteiktas patiesības, kas veido kolektīvo identitāti. “Gruzdošie zibšņi” veido saikni starp personisko un universālo. Starp kvēlojošām oglēm un spilgtām gaistošām personīgās un kolektīvās atmiņas dzirkstelēm Liene Pavlovska aicina apmeklētājus iesaistīties kolektīvā dziedināšanā caur kopīgās vēstures atpazīšanu, atzīšanu un dialoga veidošanu.

Liene Pavlovska ir māksliniece un scenogrāfe, kura ieguvusi bakalaura un maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī maģistra grādu Sandbergas institūtā Amsterdamā (Nīderlande). Viņas darbi pievēršas vēlmju un kolektīvisma krustpunktiem, pētot, kā vēlmes tiek izteiktas telpā un kā tās veido cilvēku un citu būtņu dzīves vidi. Sīkāk internetā: www.turtelpa.lv.

* Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 25. janvārim aplūkojama Jāņa Ziņģīša gleznu izstāde “Rūdīšanās”, kurā eksponētas gan mākslinieka jaunākās gleznas, gan iepriekšējo gadu veikums. Pats mākslinieks stāsta: “2024. gadā es ieguvu jaunu paradumu - rītos peldos piemājas ezerā. Kad esmu prom no mājām, eju aukstā dušā vai atrodu vietu, kur peldēties. 18. novembrī nopeldējos Baltijas jūrā. Esmu sapratis, ka iekāpt aukstā ūdenī nemaz nav tik grūti. Vajag tikai uz īsu brīdi pārstāt domāt par to, kas būs, un vienkārši darīt to, kas jādara. Pēc izkāpšanas no ūdens jūtos tā, it kā manu ķermeni klātu bruņas.

Ar gleznošanu ir līdzīgi. Es daudz nedomāju, ko es gleznoju un kāpēc.  Es vienkārši gleznoju, un mana vienīgā izvēle ir gleznot vai negleznot nemaz. Esmu tikai izpildītājs, kurš izpilda pasūtījumu. Mans pasūtītājs esi tu, skatītāj. Un, varbūt, arī vēl kāds - tur - ārā.

Jānis Ziņģītis (dz. 1973.) beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, mācījies ASV Dienvidmēnas universitātē, strādājis par tulku, zīmēšanas un gleznošanas skolotāju, kā arī mākslas skolas direktoru. Kopš pērnā gada novembra viņš ir Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktors. No darba brīvajā laikā glezno. Piedalījies izstādēs Latvijā, ASV, Austrijā, Beļģijā un Norvēģijā. Jāņa Ziņģīsa gleznas atrodaas privātkolekcijās Latvijā, ASV, Austrijā, Francijā, Norvēģijā, Zviedrijā un citās valstīs. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Rēzeknē, Latgales vēstniecības “Gors” Mākslas galerijā (Pils iela 4), līdz 26. janvārim skatāma viena no redzamākā un starptautiski atpazīstamākā mūsdienu latviešu vizuālās mākslas autora - Rituma Ivanova izstāde “Gars garam garā”. Personālizstādei idejas pamatā ir atklāsmes par sevi, savām ģenētiskajām saknēm Balvu rajona Viļakas pagastā, no kurienes cēlušies mākslinieka vecvecāki. Autoram ir arī personīga padziļināta interese par Latgalē dzimušām un pasaulē labi zināmām kultūras autoritātēm, - kā gleznotājs Marks Rotko un filozofs Roberts Mūks, kurš no ASV atgriežoties, mūža nogali laimīgi sagaidīja dzimtajos Galēnos.

No vienas puses izstāde ir atgriešanās pie arhetipiskas senču mājas vietas gara sajūtas, no otras – apziņa par Latgales dēlu radīto garīgo veikumu, kas augsti novērtēts pasaules kontekstā, viņu vārdus ierindojot Rietumu kultūras kanonā, savukārt trešais autoram svarīgais garīguma uzlādes avots ir atgriezeniskā saikne no šodienas globālās radošās prakses ainas stūrakmeņiem mākslā, filozofijā, dramaturģijā un pat horeogrāfijā, kas ir Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, baletdejotājs un aktieris Mihails Barišņikovs, ķīniešu mākslinieks un cilvēktiesību aktīvists Ai Veivei, britu laikmetīgās mākslas provokators Deimjens Hērsts, režisors, gleznotājs un komponists Deivids Linčs, kā arī Ritumam Ivanovam garīgi meditatīvi tuvais austriešu izcelsmes, bet Peru dzīvojošais filozofs un Andu indiāņu dziednieku terapijas metožu pētnieks Kristofers Erbels.

Ritums Ivanovs par savu izstādi saka: “Spēja darīt, ko es daru ir pateicoties Garam un varbūt tieši Latgales Garam. Tā ir dāvana, ko esmu saņēmis un ko vēlos atgriezt atpakaļ vietai no kuras nāku. Tā ir dāvana ar ko es varu dalīties.” Sīkāk internetā: www.latgalesgors.lv.