Ekonomikas ministrs grib mazināt pārtikas cenas
Ikviens Latvijas iedzīvotājs noteikti ir pamanījis, ka pēdējā gada laikā pārtikas cenas veikalos aug teju vai pa dienām. Daudzi produkti nesaprotamu iemeslu dēļ pie mums maksā dārgāk nekā kaimiņvalstīs; aprēķināts, ka mēs pārtikai tērējam par desmit procentiem vairāk nekā lietuvieši un igauņi. Lai labotu šo situāciju un pazeminātu cenas, Viktora Valaiņa (ZZS) vadītā Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi vairākus risinājumus, kas paredz cenu griestu noteikšanu un citus pārtikas cenas regulējošus mehānismus.
Patlaban Latvijā pārtikas cenas tiek veidotas pēc brīvā tirgus principiem – mazumtirgotājs tās nosaka pēc saviem ieskatiem, pierēķinot kaut kādu peļņas procentu. Tālāko teorētiski vajadzētu sakārtot tirgum – ja cena būs pārāk augsta, pircējs aizies uz citu veikalu, bet peļņas kārais tirgotājs vai nu būs spiests cenu pazemināt, vai arī vienkārši izputēs.
Taču dzīvē, kā redzam, šis mehānisms īsti labi nestrādā, jo pārtikas cenas veikalos turpina augt, kaut gan ārējie faktori, ko varētu vainot pieaugumā – inflācija, degvielas, apkures un elektrības cenas –, pašlaik vairs neveido tik lielu sadārdzinājumu, kā tas bija, piemēram, pirms gada. Tādēļ Ekonomikas ministrija nonākusi pie slēdziena, ka nepieciešama iejaukšanās likumdošanas līmenī, lai panāktu pārtikas cenu samazinājumu.
Cenu griesti un lēto produktu grozs
Būtiskākais ierosinājums attiecas uz cenu regulēšanu – ministrija ierosina noteikt uzcenojuma griestus ikdienas pārtikas preču patēriņa grozam. Citiem vārdiem – norādīt tirgotājiem, ka maizei vai kartupeļiem uzcenojums nedrīkst būt lielāks par noteiktu procentu. No vienas puses, it kā šāds ierosinājums būtu pretrunā ar brīvā tirgus principiem, no otras, tas tomēr ļauj cilvēkus ar pirmās nepieciešamības pārtikas precēm nodrošināt par saprātīgu cenu, kas šajā gadījumā ir svarīgāk. Šādus cenu griestus jau izmanto Grieķija, Bulgārija, Horvātija un Rumānija, un tur neviens tirgotājs tāpēc nav bankrotējis.
Vēl viens risinājums ir zemākās cenas noteikšana katrā preču kategorijā. Tas nozīmē, ka mazumtirgotājam katrā ikdienas patēriņa preču kategorijā, piemēram, olām vai makaroniem, jāizvēlas viens produkts, kuram jānosaka zemākā cena tirgū. Te gan paralēli jādomā par kāda riska faktora mazināšanu – kā panākt, lai vietējā ražojuma produkti nenonāktu “dārgajā plauktā”, kur tos pirks varbūt tikai vislielākie patrioti, bet “zemās cenas plauktu” neaizņemtu tikai ārvalstu ražojumi. Ir pamats uztraukumam par šo problēmu, jo, kā konstatējusi Konkurences padome, olu, gaļas, zivju piena, graudu un maizes tirgū trešā daļa apsekoto mazumtirgotāju piemērojuši atšķirīgu attieksmi uzcenojuma noteikšanā ārvalstu un vietējā ražojuma produktiem, turklāt pusē gadījumu augstāks uzcenojums bijis tieši Latvijas precēm. Tādēļ arī šajā jomā būtu nepieciešams stingrāks regulējums, lai novērstu tirgotāju atšķirīgu attieksmi pret Latvijas ražotājiem.
Cenu salīdzināšana
Lai nodrošinātu pircējus ar informāciju par pārtikas cenām lielākajās tirdzniecības vietās un radītu iespēju tās salīdzināt, būtu nepieciešams ieviest cenu salīdzināšanas digitālo rīku. Tas vienuviet apkopotu un ļautu salīdzināt datus par pārtikas cenām, kas pircējam atvieglotu izvēli, teiksim, gaļu un pienu braukšu pirkt uz tirdzniecības tīklu A, jo tīklos B un C šīm produktu kategorijām ir augstāka cena. Šāds risinājums jau tiek izmantots Horvātijā, Beļģijā, Ungārijā un Austrijā.
Vēl viena problēma ir pārtikas iznīcināšana, ja tai tuvojas ražotāja noteiktā lietošanas termiņa beigas. Ekonomikas ministrija ierosina šos pārtikas produktus neiznīcināt, bet laikus ziedot tos mazturīgajiem vai arī pārdot par pazeminātu cenu; tā dara, piemēram, Francijā. Vēl viens risinājums, kur varētu ņemt piemēru no Francijas, ir aizliegums piemērot ilgstošas un pārmērīgas atlaides kādām pārtikas precēm, jo tas traucē ilgtermiņa cenu stabilizācijai.
Viktors Valainis: Latvijas iedzīvotāji ir pelnījuši drošību, nevis izmisumu pie pārtikas veikala kases
Pārtikas cenas Latvijā ir nonākušas ārpus veselā saprāta robežām. Ir kritušās elektrības un degvielas cenas, bet tai pašā laikā cenas veikalu plauktos aug kā sēnes pēc lietus; uzcenojumi, ko tirgotāji pieliek pārtikas precēm, ir nesamērīgi. Trauksmes zvanus zvana arī Latvijas ražotāji, kuru saražoto produktu cena ceļā līdz veikala plauktam sasniedz Latvijas iedzīvotājiem nesamaksājamus apmērus. Aizvien biežāk interneta vidē parādās Latvijā ražotu produktu cenu salīdzinājums Latvijā un, piemēram, Lietuvā, kur mūsu pašu produktus var nopirkt krietni lētāk.
Uzskatu, ka pārtikas cenas ir jāsamazina. Ir jāievieš uzcenojuma griesti pārtikas pamatpreču grupām, jāveicina cenu pārskatāmība un jāīsteno mehānismi, kas padara tirgotāju darbību godīgāku. Mēs redzam, kā šos risinājumus īsteno citur Eiropā, un tas darbojas. Vai tiešām Latvijā cilvēka cienīga dzīve ir mazāk svarīga? Nē, un tāpēc es kā ekonomikas ministrs rīkošos.
Es jau esmu nācis klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, kas varētu samazināt pārtikas cenas līdz pat 20 procentiem. Tie ietver ievērojami stingrākus regulējumus, lielākus sodus, digitālus cenu kontroles rīkus, zemākās cenas noteikšanu katrā preču grupā, aizliegumu iznīcināt pārtikas preces un aizliegumu noteikt pārmērīgas atlaides.
Ir jārīkojas izlēmīgi, lai nevienam Latvijā nav jāizvēlas starp pārtiku un rēķinu apmaksu. Latvijas iedzīvotāji ir pelnījuši drošību, nevis izmisumu pie pārtikas veikala kases, un tāpēc es esmu gatavs darīt visu, kas ir manos spēkos, lai panāktu šo izmaiņu ieviešanu. Mēs nevaram pieļaut, ka pārtika tiek izmantota kā tirgotāju peļņas instruments. Šī situācija ir jāmaina. Es zinu, ka kopā mēs panāksim pārtikas cenu samazinājumu.
