Vai var sodīt tos, kuri feisbukā pārpublicē svešu dzeju vai bildi? Autortiesību nianses izskaidro AKKA/LAA pārstāve Ieva Kolmane

Jāpiezīmē, ka autortiesības var pārkāpt arī aiz nezināšanas, piemēram, sociālajos tīklos daudzi uz nebēdu tiražē ar autortiesībām aizsargātus darbus – dzeju, fotoattēlus, pārfotografētas gleznas, žurnālu publikācijas un ko tik vēl ne. Šķiet, neviens pat neiedomājas, ka arī tam būtu vajadzīga autora atļauja. Un acīmredzot nenojauš, ka, nesankcionēti izmantojot otra darbu, var iekulties nepatikšanās.

Kas ir kas autortiesību jomā

Kā īsumā varētu raksturot, kas ir autortiesības?

Ir pamatlietas, kas jāpatur prātā, tālāk viss izriet likumsakarīgi. Autors ir fiziska persona, cilvēks (MI pagaidām kā autors nekvalificējas), kurš radījis kaut ko tādu, kā pasaulē vēl nav bijis. Matemātikas uzdevumu jau ir atrisinājuši daudzi pirms tevis, bet identisku eseju neviens neuzrakstīs – vismaz godīgā ceļā ne. Katrs var būt gan autors, gan cita autora darba izmantotājs, bet autoram ir tiesības būt noteicējam par savu darbu.

Cita mamma nevar tavu bērnu uzdot par savu.

Tieši tā! Plaģiāts ir latīņu vārds, kas nozīmē bērna nolaupīšanu. Senajā Romā plaģiatori zaga svešus bērnus. Nākamais pamatlikums – vienmēr, kad izmantojam cita autora darbu, vajadzīga autora atļauja. Tad ir jautājums, kā to nodrošināt dzīvē. Pirmām kārtām jau autors pats drīkst tādu atļauju dot vai nedot. Ja autoram darbu ir ļoti daudz un viņš izmantojumam nespēj izsekot līdzi, kā starpnieki starp autoriem un autoru darbu izmantotājiem darbojas autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas (KPO). Autors uztic KPO dot atļauju izmantot savus darbus, KPO par to iekasē atlīdzību un izmaksā autoram. Tas ir līmenis, kādā strādā arī AKKA/LAA, kas Latvijā pārrauga virkni izmantojuma veidu.

Ar kāda veida autordarbiem strādā AKKA/LAA?

Mēs strādājam ar darbu atkārtotu izmantojumu: literatūru – tajā skaitā teātri, ar mūziku, vizuālo mākslu – arī fotogrāfijām, internetu, ar filmām. Vēl ir tā sauktais intelektuālais īpašums, kas attiecas uz citām jomām, tai skaitā zīmoliem un patentiem. Piemēram, ja gribi savu vārdu reģistrēt kā zīmolu, jāvēršas Patentu valdē. Vēl ir tā dēvētās blakustiesības – tādas ir izpildītājiem un producentiem. Ar to nodarbojas Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība Laipa un Latvijas Profesionālo aktieru apvienība – jo arī aktierim ir blakustiesības uz lomu, kuru viņš ir atveidojis. Ja tu gribi izmantot filmu, no mūsu puses autors ir režisors, scenārija autors, komponists, bet no blakustiesību puses – izpildījums: mūziķis, aktieris…

Tātad arī mūziķis, kurš aizkadrā pūš trompeti?

Jā, jo neviens cits tā nenospēlēs. Blakustiesības ir visiem, kas pielikuši roku filmas tapšanā. Faktiski gan autoriem, gan izpildītājiem par katru filmas demonstrēšanas reizi pienāktos atlīdzība. Protams, tas ir atkarīgs arī no līguma.

 Žurnāls bez autora atļaujas publicē dzejnieka, kuram ir līgums ar AKKA/LAA, dzejoli. Pēc nedēļas redaktors saņem vēsti no AKKA/LAA, ka noticis autortiesību pārkāpums. Vai jūs to kontrolējat un spējat visam izsekot?

Protams, ne, un tā arī nav mūsu funkcija. Mēs neveicam reidus, nepārbaudām presi. Varam saņemt signālus no pašiem autoriem un autortiesību mantiniekiem. Mēs esam modrības režīmā. Ir tāds nošķīrums – personiskās tiesības un mantiskās tiesības. Mantiskās ir visas, kas attiecas uz naudu, personiskās ir gan plaģiāta lietas, gan goda un cieņas aizskāruma lietas, gan autora tiesības, lai viņa vārds tiktu minēts pie darba. Attiecībā uz personiskajām tiesībām atļauju var dot tikai pats autors. Mēs, piemēram, nevaram dot atļauju par pārstāvēta darba izmantošanu reklāmā. To mēs neadministrējam, jo autora vietā nevaram pateikt, vai viņš ir ar mieru, ka, piemēram, tās vai citas partijas kampaņā tiek izmantota viņa dziesma vai dzejolis.  Autora darbs savā ziņā ir līdzīgs kustamam īpašumam. Ja tu zodz autora darbu, tikpat labi tu vari zagt jebko citu, kas nav pieskatīts. Tā jau ir policijas darīšana.

Gada sākumā kāds žurnāls pilnībā pārpublicēja latviski tulkotas Džo Dispenzas grāmatas nodaļu, ko ar Paulas Plūmes vārdu uzdeva par autordarbu. To pamanīja lasītājs un ziņoja apgādam, kurš grāmatu izdevis. Tātad, ja tādas paulas plūmes tiek atklātas, var iznākt šmuce?

Noteikti! Izklausās stipri neglīti, un šmuce var iznākt liela. Tādos gadījumos iesakām uzreiz izteikt pretenziju izmantotājam. Ja grāmata ir tulkota, aktualizējas arī jautājums par tulkotāju, kura tiesības uz darba latviskojumu ir skartas. Ja žurnāls pēc pretenzijas izteikšanas nākamajā numurā ievietojis atsauci, ka publicētais fragments bijis no Dispenzas darba, bet tas šķiet nepietiekami, apgādam ir visas tiesības pieprasīt publisku atvainošanos, arī materiālu kompensāciju. Pamatota pretenzija varētu būt arī Džo Dispenzas tiesību pārstāvjiem. Pārkāptas gan personiskās tiesības (uz vārdu, atļauju darbu pārveidot), gan mantiskās, proti, tiesību īpašniekiem par katru darba izmantojuma reizi un veidu pienākas atlīdzība, ja vien nav norunāts citādi. Ja vienošanos panākt neizdodas, jāvēršas pie juristiem.

Šajā ziņā vistrakāk laikam ir ar attēliem. Pirms kāda laika Igaunijā kāda avīze bija publicējusi attēlu, nepainteresējoties, kas ir autors. Viss aizgāja līdz lielam skandālam un ļoti lielām summām. Ja tu bez atļaujas izmanto cita darbu, stājas spēkā likums – gan civiltiesiskā atbildība, gan kriminālatbildība. Ja autoram nav līguma ar KPO, viņš var prasīt summu līdz griestiem, faktiski – cik grib. Ja ir līgums ar KPO, tur vismaz ir tarifi, kas visiem autoriem ir vienādi neatkarīgi no tā, vai tu esi Raimonds Pauls vai iesācējs. Tad juristi var izmantot tarifu kā pamatu, bet, ja līguma nav, summai nav ierobežojuma. Ja cilvēkam piemīt apņēmība, var iznākt masīva paraugprāva.

Pirms gadiem divdesmit plaģiātā vainoja Raimondu Staprānu. Rakstniece Skaidrīte Gailīte bija sarakstījusi dzimtas stāstu, kurā gleznotājs un dramaturgs Staprāns smēlās iedvesmu, to pārveidojot par lugu.

Jā, taču tā nebūtu AKKA/LAA lieta, jo mēs strādājam ar autoru mantiskajām tiesībām. Konkrētajā gadījumā rakstniece tiesājās, jo nevarēja samierināties, ka viņas darbs ticis pārmīcīts kā plastilīns. Gailīte prāvu vinnēja, un Staprānam piesprieda samaksāt konkrētu summu. Bija pat skaļš gadījums – tika arestētas Staprāna gleznas. Viņš sodu nebija samaksājis, gribēja rīkot Latvijā izstādi, un pārvadāšanas laikā gleznas tika arestētas.

Uzmanīgi ar publikācijām feisbukā

Kā ir ar svešu autordarbu publicēšanu sociālajos tīklos?

Nav aizliegts autordarbus izmantot personiskajām vajadzībām – savās mājās privāti tu vari darīt, ko gribi. Diemžēl daudzi arī sociālo tīklu profilu uztver kā privāto telpu, taču FB jau ir publiskā telpa. Ja tu autora darbu izmanto publiskā telpā, tev jāvaicā atļauja autoram vai mantiniekiem, turklāt par šo izmantojumu jau pienākas atlīdzība. To, lūk, cilvēks varētu nezināt.

Ko var iesākt cilvēks, kurš ierauga savu darbu – rakstu, attēlu, dzejoli – pilnībā publicētu FB? Un vai ir nozīme tam, vai žurnāls, kura lapas ir pārfotografētas, joprojām ir tirdzniecībā?

Nē, tam nav nozīmes. Autoram pienākas atlīdzība par katru reizi un katru veidu, kādā viņa darbs ticis izmantots. Ja autoram ir līgums ar AKKA/LAA, var zvanīt mums, un mēs mēģināsim līdzēt. Bet pirmais – sazināties ar cilvēku, kurš to ir publicējis. Pie izmantotāja jāiet ar pretenziju. Autoram jāsaprot, ko viņš grib, proti, vai grib, lai pārtrauc izmantojumu, vai grib atlīdzību un cik lielu. Varbūt grib spert vēl bargākus soļus.

Kādas ir reālās iespējas? Piemēram, fotogrāfs vai žurnālists par sava darba neatļautu publiskošanu no izmantotāja vēlas 50 eiro.

Te ir lieliska iespēja sevi iedomāties abās lomās – ne tikai autora, bet arī tā cilvēka vietā, kuram kļūme gadījusies. No pieredzes – pirmais solis būtu, ka izmantojumu pārtrauc. Ja autors grib turpināt cīnīties, viņš iet pie advokāta; tā jau ir civillieta un tiesas kompetence.

Vai tādi gadījumi ir bijuši?

Jā.

Ja kāds ievieto, piemēram, Džemmas Skulmes gleznas foto? Re, cik skaisti, priecājieties jūs arī!

Tas nav īsti pareizi. Šajā ziņā vistrakāk iet Vācijā. Tur tas būtu ļoti riskanti, jo Vācijā darbojas iestādes, kuras ir tādi kā vidutāji starp KPO un tiesu izpildītājiem. Tās monitorē internetu un nosūta ziņu cilvēkiem, kuri bez atļaujas ir neapdomīgi izlikuši tīklos aizsargātus darbus. Vēstulēs ir standarta teksts un minēta ļoti liela summa, kas jāsamaksā par neatļautu izmantojumu, vai arī tiks uzsākta tiesvedība, kas notiks Vācijā. Un tur nav nekā nepareiza.

Tātad, ja Latvijā cilvēks ievietotu FB kāda vācu autora, kura autortiesības vēl ir spēkā, gleznas attēlu un vācieši to pamanītu...

...jā, tādu vēstuli varētu gaidīt. Par Džemmu Skulmi runājot – ir jau arī iespēja, ka mantinieki ir devuši atļauju.

Tātad vienreizējai publicēšanai FB var lūgt autora mantinieku atļauju?

Jā, un tas būtu ļoti solīdi. Tas atkal ir jautājums par sabiedrības attieksmi. Dažreiz minu piemēru par braukšanu par zaķi. Ja neviens neredz, ja nenoķers, vai es to drīkstu?

Ja es internetā skatos filmas online, tad neko nepārkāpju?

Ja tev to ļauj, privāti tu to vari darīt – pie mums tā šobrīd netiek noteikta kā lietotāja atbildība. Tu pat nevari zināt, vai dari kaut ko nosodāmu, ja tevi neviens nebrīdina un nepiedāvā samaksāt.

Draugiem.lv un FB publicējas dzejotāji-pašdarbnieki – nevarīgu rīmju kalēji, kuri mēdz arī sakompilēt pa pantiņam no dažādu dzejnieku dzejoļiem un rezultātu uzdot par savu autordarbu. Cik daudz skaitās zagts – vai ir kāds minimums, ko var uzskatīt par sakritību? Piemēram, tik un tik rindiņu vai tik un tik taktu mūzikā.

 Zagt nedrīkst vispār, nav nekādu pieļaujamo rindiņu. Tomēr arī netīšas sakritības mēdz būt – tas ir slidens jautājums. Robeža ir atpazīstamība. Kolīdz tu atpazīsti Ziedoņa rindas bez atsauces, ir pamats domāt par aizguvumu vai zādzību. Ja autortiesību īpašnieki ir pietiekami uzstājīgi, var izvirzīt pretenziju par kaitējumu. Pārējais ir tiesas kompetencē. Kamēr tas nav pierādīts un nospriests, varam tikai spekulēt. Pasaulē popmūzikā tādu prāvu ir bijis daudz – tieši par gabaliņiem, kas šķiet paņemti. Tas pats attiecas uz attēliem. Ja atpazīsti fragmentu, tu jau zini, ka tas ir paņemts no kāda cita.

Visbeidzot – vai iznāk tā, ka, ja autortiesību pārkāpumu nepamana, tas iet cauri?

Tas ir plašs jautājums, kas ietver arī darbu ar sabiedrību. Mēs zinām valstis, kur zog vienā laidā, un – nekas! Mēs no savas puses gribam vairot sabiedrībā godaprātu. Lai Latvija būtu civilizēta valsts, kurā ciena cita cilvēka darbu. Vēl. Kāpēc pienācīga autortiesību aizsardzība ir civilizētas valsts pazīme? Pamats ir ne tikai pašsaprotama cieņa pret otra darbu, bet arī profesionālas mākslas un kultūras materiāls atbalsts plašākā nozīmē. Kur autori uz šādu atbalstu atlīdzības formā var cerēt, tur arī var vairāk laika veltīt talanta un prasmju izkopšanai, ir mazāk amatierisma.