"Tā ir visa mana dzīve!" maizes cepšanas lielmeistars Dagnis Čākurs atklāj, kā "Liepkalni" iemantoja savu labo slavu

Maizes ceptuvju saimnieks, kurš uzcēlis svētnīcu

“Liepkalni ir visa mana dzīve,” teic to saimnieks Dagnis Čākurs. Un tā tiešām ir! Viņš pat uztetovējis Liepkalnu logo sev uz galvas. Dagnis gan pasmejas, ka tas tāds vecuma dullums vien esot, bet šī rīcība parāda, ka ikvienai lietai, kurai pieķeras, viņš ir gatavs atdot sevi visu. 

Mans vectēvs dzīvoja Naukšēnu pusē, bija Liepkalnu māju saimnieks, gruntīga bija viņa saimniecība. Savulaik vectēvs visu sāka no nulles, cīnījās, kā mācēja – cēla māju, iekopa zemi, no laukiem veda akmeņus un krāva kā sētu starp tīrumiem un mežu. Vienīgais viņa palīgs bija zirdziņš. Kad es pirms 34 gadiem atguvu vectēva māju un zemi, gari nedomāju, ko ar to darīšu. Laukos biju dzimis un audzis, lauku darbus piepratu un par savu pienākumu uzskatīju turpināt apstrādāt vectēva reiz iekopto zemi un audzēt graudaugus. Jau pēc pāris gadiem sāku apsvērt, ka procesu no graudu sēšanas līdz maizes cepšanai pats varētu mēģināt novest līdz galam, atlika vien izdomāt, kur, kā un kādu maizi cept.

Un ko izdomājāt?

Pilnīgi sveša man šī padarīšana nebija, manā – Mendziņu – dzimtā maizes cepšanas tradīcija bija iekopta. Mājā bija maizes krāsns, maizi vienmēr cepa tā pavairāk, lai tiek arī radiem un draugiem. Saglabājušās bija dažas vecvecmātes receptes, vaicādams pēc vēl kādām, apbraukāju tuvējās apkārtnes mājas, kurās vecas sievas maizi cepa joprojām. Tad mēģināju visas gudrības likt kopā, pats jaukt mīklu, kurt maizes krāsni un cept. Nākamais solis – bija jāatrod, kur pārdot. Man paveicās, jo tolaik laukos un mazpilsētās bija daudz mazo veikaliņu; ieinteresētie atradās ātri. Līdz ar to pamats, uz kā atsperties, bija ielikts.

Kad pieprasījums pieauga, nācās meklēt cepšanai piemērotas telpas. Sākumā tādas atradu Naukšēnos, maizi cepu trīs reizes nedēļā, tad iekrāmēju tēva moskvičā un vēl siltu pa veikaliņiem izvadāju. Kad nonācu lielākās telpās Rūjienā, Lauktehnikas bijušās ēdnīcas telpās, tad jau bija jāstrādā dienu un nakti, bieži vien nosnaust iznāca tikai pāris stundu turpat uz miltu maisiem. Tad jau bija jāmeklē palīgi, viens rīta cēlienā maizi uz veikaliem izvadāja jau ar lepnāku mašīnu – savu žigulīti. Klaipiņi, iesācēja rokām veidoti, pēc skata, protams, neatbilda šodienas tirgotāju un pircēju prasībām, bet maizīte bija kvalitatīva un garšīga. Un cilvēki to novērtēja. Tā cīnījāmies trīs gadus. Kad kāds pasvešāks jautājis, no kurienes šī maizīte, veikalnieki atteikuši, ka no Liepkalniem, un tā tas nosaukums ar manu maizīti saauga. No vēsturiskās malkas maizes krāsns neesmu šķīries, tā apskatāma pie maiznīcas Liepsalas Pļaviņu pusē. Lai tajā saliktie klaipiņi izceptos vienmērīgi, lai siltums būtu viducī, maizes rats bija jāgriež ar roku.

Par maizi un tās cepšanu ir dažādi ticējumi, ppiemēram: maizes labāk rūgst nikniem cilvēkiem; maizes klaipu nedrīkst ar pārgriezto pusi uz durvju pusi likt – tad no mājas aizdzenot svētību. Varbūt jums kāds savs ticējums izveidojies?

Ja visi mani maizes cepēji būs nikni, es ar viņiem netikšu galā! Sava īpaša ticējuma man nav, bet droši vien, ka tie radušies novērojumu rezultātā, ne no zila gaisa. Un tādēļ, lai arvien atgādinātu, ka pret maizi jāizturas ar lielu cieņu. Tā mamma man mācīja, ka maizīte ir svēta, ka tā arvien jāapmīļo, ka to nedrīkst mest prom.

Jūs ar brāli esat lieli malači – vienam aitu ferma, otram ceptuves. Un pie sava rūpala stingri turaties, vieglus ceļus nemeklējat.

Tas tiesa. Tikai laiks iet uz priekšu, bet enerģijas un spēka limits nav neizsmeļams. Svarīgi jau būtu, lai mans darbs turpinātos. Kad vēl aktīvāk sportoju, gan tikai savam priekam, un ar vienu cilvēku sanāca runa par uzvaru sērijām, viņš man teica – visas sērijas reiz beidzas. Un tas attiecas uz visu, arī cilvēka darba mūžu, dzīvi vispār.

Bērni nav iecerējuši tupināt jūsu darbu?

Meita jau iesaistīta Liepkalnu darbā, dēls mācās Amerikā, studē finanšu jomā. Vēl gads jāmācās, bet kur viņš savas zināšanas liks lietā pēc tam, to redzēs.

Uz salas Daugavā, turpat pie Liepsalām, esat uzbūvējis Lokstenes dievturu svētnīcu senlatviešu rijas veidolā.

Ja man galvā iesēžas kāds projekts, nodoms, tad uz to eju, līdz izdaru, nežēlojot ne sestdienas, ne svētdienas, ne rītus, ne vakarus. Būvēt svētnīcu sākām 2014., pabeidzām 2017. gadā, tajā ietilpst galvenā ēka, pārceltuve, pulcēšanās un karogu laukums, akmens tēls un Saules vārti. Un visi materiāli bija jādabū pāri uz salu! Tagad es to vairs neizdarītu. Kāpēc? Gadi iet uz priekšu un dara savu.

Enerģijas pilno sarunu ar Dagni Čākuru par radošo degsmi, projektiem, kas jāpabeidz un vecmāmiņas maizes recepti lasi “Patiesās Dzīves” jaunajā numurā, kas no 25. jūlija pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās un žurnāla digitālo versiju Zurnali.lv.