"To atceroties, vēl tagad ir saviļņojums" - Velta Puriņa daudziem joprojām saistās ar "Panorāmu"

Daudziem jūs joprojām asociējaties ar Panorāmu. Pastāstiet nedaudz par tiem laikiem!

Kad sāku strādāt Panorāmā, tās galvenais redaktors bija leģendārais Jānis Dimants. Mans pirmais iespaids bija, ka viņš ir ļoti bargs, kaut patiesībā jau tā nebija. Viņš man deva darba uzdevumu – atspoguļot Latvijas zinātni un zinātniekus, vēstīt par jaunumiem šajā jomā. Pats sarežģītākais šajā uzdevumā bija tas, ka man vajadzēja runāt tā, lai skatītāji viegli uztver ziņu. Tam bija jābūt vienkāršam vēstījumam par mūsu Latvijas zinātniekiem.

Man ļoti paveicās ar šo darba uzdevumu – bija 12 Zinātņu akadēmijas institūti, kuros es jutos ļoti labi. Tā bija cita pasaule! Turklāt zinātniekus, kuriem bija jāstāsta par savu darbu, bija tik ārkārtīgi interesanti vērot, jo viņi visi centās man palīdzēt un sarežģītās lietas mēģināja izstāstīt vienkāršos vārdos. Man ļoti patika šis darbs, un domāju, ka tas patika arī Jānim Dimantam, jo lielajās sapulcēs, kas notika regulāri, vismazāk man piesējās tieši par attieksmi, kā mēs savu sižetu rādījām galvenajā ziņu dienesta informācijas raidījumā Panorāma.

Visu rādīt un stāstīt taču nedrīkstējāt?

Nebūt! Bija norādījumi, kāpēc jādara tā un šitā, glavļits (Galvenā literatūras pārvalde, iestāde Padomju Savienībā, kas veica cenzūras funkcijas – red.) arī mūs pārbaudīja. Piemēram, no Zinātņu akadēmijas augstceltnes nedrīkstēja filmēt un rādīt pilsētas skatus, jo varētu redzēt stratēģiski svarīgus objektus. Padomju Savienībā daudziem skatiem bija uzlikts slepenības zīmogs, lai, piemēram, nevarētu atšifrēt, kur iet vadi. 

Pienāca astoņdesmito gadu nogale, gaisā virmoja Atmodas noskaņas…

Astoņdesmitie gadi bija ļoti darbietilpīgi. Nezinu, cik tagad to laiku var patiesi atspoguļot, jo vieni to uztvēra tā, bet citi  – pavisam citādi. Kāds varbūt ar bailēm par to, kas tagad tālāk būs, ka mēs varbūt nevaram iet tik strauji uz priekšu, ka varbūt vēl nevaram tik brīvi runāt.

Aptuveni 1987. gada nogalē mēs sajutām, ka PSRS kaut kas sāk buksēt. Maskavā parādījās raidījumi, kuros bija drosmīgāki žurnālistu izteikumi un komentāri. Un arī Panorāma nebija nekāds izņēmums. Uzdrošinājāmies sākt ar mazumiņu – neteicām Padomju Latvija, bet vienkārši Latvija: Latvijas zinātnieki, Latvijas Zinātņu akadēmija. Tas bija kolosāli, ka varējām neteikt, piemēram, Latvijas Sociālistiskā Republika, bet tikai Latvija. Tad jau tā īpašā sajūta, ka varēsim pavisam brīvi runāt, bija ļoti tuvu, un gribējās skatītājiem nodot tās vēsmas, kas virmoja gaisā un bija vēl tikai nojaušamas.

Mums, sākotnēji pavisam nelielai cilvēku grupiņai, radās ideja, ka sestdienās Panorāmu vajadzētu veidot garāku nekā citās dienās, vairāk stāstīt gan par nedēļas aktuālajām ziņām – tādām, kas spridzina cilvēku sajūtas –, gan atspoguļot dažādus pasākumus, kuros jau virmoja Atmodas dvesma. To varēja just it visur! Cilvēki mums ziņoja par nelikumībām, pāridarījumiem, par acīmredzamiem vietējās varas pārākuma demonstrējumiem. Gribējām veidot sižetus no Latvijas reģioniem un no Rīgas par to, kas notiek, par to, kas iezīmē Atmodas sākumu. Mūsu mērķis bija parādīt dažādus pārkāpumus, ko īsteno varas pārstāvji, pazīstami komunistiskās partijas darbinieki, ziņot par ļoti grūto situāciju, kādā dzīvo cilvēki. Stāstīt par Latvijas nacionālo karogu. Baidījāmies, ka Panorāmas vadība varētu pateikt – neko tādu nevajag taisīt, vajadzētu piesargāties, jo tā tikai var saasināt situāciju. Bet, kā par brīnumu, mums atļāva rīkoties. Kādam vajadzēja iesākt iet to ceļu, kas pirms tam nebija atbalstīts, turklāt nebija arī zināms, kā uz šādu ieceri reaģēs Latvijas Televīzijas vadība.

Ticējāt, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams?

Nē, bet mums bija cerība. Atceroties to visu, mani joprojām pārņem saviļņojums. Kā mums tur gāja!

Sievišķīgi sirsnīgo sarunu par drosmi, bailēm, sapņiem un mērķu piepildīšanu lasi “Patiesās Dzīves” jaunajā numurā, kas no 11. jūlija pieejamas labākajās preses tirdzniecības vietās un žurnāla digitālo versiju Zurnali.lv.