Bērna adaptācija bērnudārzā: PEP mammas padomi, kā ģimenei gatavoties jaunajam posmam

Kā norāda PEP mamma Elīna Kļaviņa, adaptācijas laiks nozīmē pakāpenisku, fizisku un emocionālu iekļaušanos jaunā vidē. Saskaņā ar to, ko zinām par attīstību, bērniem vecumā līdz trīs vai četriem gadiem adaptācijas procesā liela nozīme ir piesaistes personas klātbūtnei. Piesaistes persona ir pieaugušais, kurš bērnam ir labi pazīstams un ar kuru viņš ikdienā bieži ir kopā. Tas var būt vecāks, vecvecāks, radinieks vai auklīte. Nav obligāti jābūt tieši mammai vai tētim, taču svarīgi, lai ar šo cilvēku bērns spētu nomierināties, jo tieši emocionālā piesaiste ir atslēga uz drošu iejušanos jaunajā vidē. 

Vecāku mijiedarbība ar vidi, bērnu un personālu

Ļoti priecājos, ka ir pirmsskolas, kā piemēram, “CreaKids”, kas īpaši rūpējas par to, lai gan bērni, gan vecāki justos droši, un īsteno pārdomātu adaptācijas procesu. Piemēram, piecu dienu modelis paredz, ka pirmajās divās vai trijās dienās vecāki aktīvi līdzdarbojas bērna ikdienā bērnudārzā. Šī klātbūtne nav tikai vērošana no malas - vecāki aktīvi mijiedarbojas ar vidi, bērnu un personālu, radot bērnam pārliecību, ka šī vieta ir droša. Viņi rotaļājas kopā ar bērnu, sēž uz grīdas vai pie mazajiem galdiņiem, iepazīst rotaļlaukumu, labierīcības un citas bērnudārza telpas, uzrunā audzinātājas - un tieši šī vecāku uzvedība kalpo kā signāls bērnam, ka viss ir kārtībā un vide ir droša.

Vecāki savu satraukumu var nest līdzi no agrākas pieredzes

Nereti rodas jautājums, vai un cik lielā mērā vecāku emocijas un uztraukums ietekmē bērnu adaptāciju? Atbilde ir: jā, var ietekmēt. Tomēr vienlaikus ir jāatceras, ka uztraukums ir normāls, tas nav jānoliedz vai jānosoda. Tas izriet no vēlmes radīt savam bērnam drošu vidi. Turklāt vecāki savu satraukumu var nest līdzi no agrākas pieredzes - sarežģījumiem grūtniecības laikā, bērna veselības apdraudējumiem vai pat savas bērnības pieredzes pirmsskolā, ja tā nav bijusi veiksmīga. Vecāki uz jaunā dzīves posma sākumu bērna dzīvē var reaģēt caur savas pieredzes prizmu. Ja kādam vecākam bērnībā bērnudārzā ir bijusi silta un atbalstoša vide, viņš, visticamāk, izjutīs prieku par iespēju sniegt bērnam šo pašu pieredzi. Savukārt, ja bērnībā bijusi nepatīkama pieredze, vai vecāks bērnudārzu nav apmeklējis vispār, bērna palaišana bērnudārzā var radīt nedrošību. Būtiskākais ir atzīt šīs sajūtas, apzināties to cēloņus, un, vēlams, dalīties ar kādu uzticamu cilvēku. Tieši tāpēc adaptācijas laikā ir svarīgi, lai vecākiem ir emocionāls atbalsts - tas var būt partneris, draudzene, PEP mamma vai pirmsskolas pārstāvis.

Lai atbalstītu bērnu, svarīgi justies labi arī pašam

Vecākiem ir milzīga loma, lai adaptācijas process izdotos pēc iespējas veiksmīgāk, taču mēs nevaram pilnībā atbalstīt mūsu bērnu, ja paši nejūtamies labi. Tāpēc es aicinu vecākus - parūpējieties arī par sevi. Ērts apģērbs, kārtīgas brokastis, labs miegs - tās ir vienkāršas lietas, bet tās palīdz būt emocionāli pieejamiem savam bērnam, kas ir īpaši svarīgi viņiem nozīmīgā dzīves brīdī, uzsākot pirmsskolas gaitas. Ja bērna prombūtne, pat tikai dažas stundas, sagādā satraukumu, arī tā var būt. Svarīgākais nav apspiest šīs emocijas vai izlikties, ka to nav, bet gan tās apzināties un izprast. Kādas tieši sajūtas mani pārņem? Vai šis satraukums ir par bērna grūtībām, vai tomēr manis paša skumjas par to, ka ir sācies jauns dzīves posms, kurā bērns vairs nav kopā tikai ar mani? Jo skaidrāk pieaugušais apzinās savas sajūtas, jo mazāka iespēja, ka viņa satraukums ietekmēs bērnu. Apzinātība ļauj būt klātesošam bērna vajadzībām, sniegt atbalstu, nevis pazaudēties savā iekšējā nemierā.

Albums ar attēliem no pirmsskolas vides

Ja pirmsskolas gaitas jāsāk jau septembrī, šobrīd nekas vēl nav nokavēts un var veikt dažas vienkāršas izmaiņas ikdienā, kas palīdzēs bērnam iejusties. Ir ieteicams pielāgot ikdienas režīmu bērnudārza ritmam - rīta celšanās, maltītes, pastaigas. Ja bērns jau ir pazīstams ar šo kārtību, pāreja būs vieglāka. Viens ļoti praktisks un vērtīgs ieteikums, ko bieži min Montesori pedagoģijas pārstāvji, ir izveidot bērnam nelielu bilžu albumu ar fotogrāfijām no reālās pirmsskolas vides. Tajās var būt redzamas telpas, pagalms, rotaļlietas, kā arī, ja iespējams, pats bērns, piemēram, kādā no iepazīšanās apmeklējumiem bērnudārzā. Skatoties šīs bildes kopā un pārrunājot redzamo, bērnam rodas lielāka paredzamība, kas savukārt stiprina drošības sajūtu.

Uzdot jautājumus bērnudārza personālam

Aicinu vecākus uzdot jautājumus bērnudārza personālam, izzināt, kāda dienas gaita, kas sagaida bērnu. Tas jums sniegs drošības sajūtu un veicinās uzticēšanos bērnudārzam. Nevajag baidīt bērnu ar frāzēm “tad redzēsi, kas būs bērnudārzā” vai “sāksi iet bērnudārzā, tad redzēsi” - tas nav veselīgi. Pirmsskola un socializēšanās ar vienaudžiem rada daudz ieguvumu bērna attīstībai, ja vien viņam blakus ir atbalstoši pieaugušie – pirmsskolas personāls. Īpaši nozīmīgi tas ir mazākajiem bērniem.

Adaptācija – stūrakmens turpmākajiem dzīves soļiem

No pārdomāta adaptācijas procesi iegūst visi - bērni, vecāki un pat pedagogi. Bērnam šī pieredze veido emocionālās drošības pamatus, māca uzticēties, būt elastīgam, kā arī rada pirmo pieredzi mijiedarbībā ārpus ģimenes. Mēs nevaram paredzēt visas situācijas, bet varam radīt vidi, kurā bērns jūtas drošs piedzīvot nezināmo.

Bērns adaptācijas laikā iemācās būt daļa no jaunas vides un arī vecāks apgūst jaunu lomu - būt atbalstošs, uzticēties citiem pieaugušajiem un ļaut bērnam augt arī ārpus savas klātbūtnes. Kad šis ceļš tiek veikts kopā, apzināti un ar empātiju, tas kļūst par stūrakmeni ne tikai veiksmīgai pirmsskolas pieredzei, bet arī nākamajiem dzīves soļiem - skolai, draudzībām, attiecībām un pat pieauguša cilvēka profesionālajai dzīvei. Aicinu vecākus sagatavot bērnudārzam ne tikai bērnu, bet arī sevi un apzināties, ka adaptācija ir process, kurā nav “pareizi” vai “nepareizi”. Savukārt pirmsskolas mudinu būt atbildīgas un īstenot pārdomātu un pierādījumos balstītu pārejas procesu.