"Uz skatuves nevaru vairs palēkāt, bet tas nav šķērslis" - Viktors Zemgals svin 50 gadus uz skatuves

Paldies Eolikai

Liela loma Viktora Zemgala dzīvē ilgu laiku bija kvartetam Eolika, kam šogad paliek 45 gadi. Lai arī patlaban Eolika daudz nekoncertē, 31. maijā grupa uzstājās Mežaparka lielkoncertā. “Uzstāsimies vecajā sastāvā – Olga, Ilona, Dainis un es. Tas būs ārkārtīgi īpašs notikums, jo Ilona uzskata, ka viņai ir laiks aiziet no skatuves… Es gan vēl tā nedomāju, kaut arī šogad man ir jubileja – 50 gadu uz skatuves,” pirms koncerta "Patiesajai Dzīvei" teica Viktors Zemgals.

1975. gadā Viktors sāka dziedāt pie Aleksandra Kublinska Jūrmalas balsīs, un šo brīdi viņš uzskata par atskaites punktu. Sekoja varietē programmas restorānā Ščecina un desmit intensīvi, neaizmirstami, dziesmoti gadi ar Eoliku (1980–1990). “Tā bija īstā talantu kalve. Tur notika intensīvs darbs gan ar kustību konsultantiem, gan ar režisoriem, tērpu māksliniekiem, nemaz nerunājot par darbu ar vokālo pedagogu, tāpēc muzikālā izaugsme bija ievērojama. Cik daudz koncertu mums bija! Jaunībā to nebija grūti izturēt. Kopumā tie desmit gadi bija pamācoši un deva kolosālu rūdījumu. Ja to nebūtu, šaubos vai mana turpmākā izaugsme būtu bijusi tik veiksmīga.”

Dziedātājs joprojām vingrina balsi katru otro dienu, jo bez treniņiem nevar. “Tikko tu nedēļu nepadziedāsi, tā vismaz tikpat ilgi būs jāatgūstas, jo balss ir jātrenē. Piemēram, tagad runājot nedaudz aizsmacis, bet tas nenozīmē, ka nevaru padziedāt. Daudzi labi ārzemju mūziķi runājot vienkārši čerkst, taču, kad dzied, ir tāds kliedziens!”

Eolika nav koncertējusi jau aptuveni gadu, bet Viktors turpina uzstāties gan viens pats, gan kopā ar dziedātāju Beāti Melderi, ar kuru iepazinās pēc kāda Eolikas koncerta. “Beāte toreiz izteica vēlēšanos, ka grib dziedāt. Gadu mēs it kā taustījāmies, tad sapratām, ka mums labi saskan. Kopā uzstājamies jau astoņus gadus.” Dziedātājs atklāj, ka viņi ar Beāti pārsvarā tiek gaidīti pasākumos senioriem, kā arī pilsētu un novadu svētkos. “Tur publika ir no maza ķipara līdz solīda vecuma cilvēkiem, bet senioru pasākumos nereti redzam arī cilvēkus, kuriem ir tikai ap četrdesmit, jo viņi grib mūs dzirdēt.” Viktors priecājas, ka publika vienmēr ir apmierināta ar viņu uzstāšanos un šur tur viņi ir dikti iemīļoti. “Mani ir aicinājuši vienā vietā ciemoties pat trīs reizes!” 

Populārākās un pieprasītākās koncertos esot vecākās, visvairāk nodrillētās dziesmas, piemēram, Magnolijas zieds, Dāliju liesmas, kā arī Eolikas dziesmas, ko viņi Beāti ir iekļāvuši savā programmā: Tava atnākšana, Džeina Fonda, Āgenskalna tirgus un citas. “Mums ir savi fani, pat tādi, kuri brauc uz dažādām Latvijas pusēm un nereti dāvina interesantas lietas, kā, piemēram, albumu ar mūsu bildēm no koncertiem vai kādus ierakstus. Cilvēki koncertiem ir gatavojušies. Nepārspīlēšu – nav jau tā, ka fani bariem skrien, kā padomju laikos bija pēc Eolikas koncertiem, kad mūs gaidīja pūļi. Tas bija patīkami, bet traki, tagad ir tikai patīkami.”

Piecdesmit gados trīsdesmit dziesmu

“Šopavasar studijā ierakstīju jaunu dziesmu Salapot – diezgan neraksturīgu man. Tādā patriotiskā stilā man līdz šim ir bijusi tikai viena dziesma – Zilais kalns.” Viktors stāsta, ka dziesma tapusi samērā ilgi, bet esot trāpījies labs teksts un emocijas kaut kā tā sakritušas. Salapot teksta autors ir Gatis Zotovs, kurš esot rakstījis vārdus vairākām Viktora dziesmām un kaverversijām. “Lai arī dziesmas nosaukums ir Salapot, tā nav tik daudz saistīta ar pavasari kā gadalaiku, bet alegoriskā veidā ar pašreizējiem notikumiem. Dziesma ir par mūsu pašapziņu, kopības izjūtu, tautas vienotību, par mūsu pastāvēšanu. Tā piedalās arī Latvijas Sirdsdziesmas aptaujā; ceru, ka klausītājiem patiks.”

 Viktors sevi nesauc par komponistu, bet par dziesmu autoru. Viņš katru otro dienu sēžoties pie instrumenta un kaut ko improvizējot, spēlējot, dziedot, un tad dziesmu rakstīšanas impulss atnākot pavisam negaidīti, absolūti neparedzami. “Ja parēķina, ka 50 gados esmu uzrakstījis ap 30 dziesmu, tā ir pusotra dziesma gadā, bet no tām visām populāras kļuvušas tikai kādas piecas.”

Toties daudz piekritēju ir Viktora izpildītajām kaverversijām. Vispirms viņš atrod kādu skanīgu gabalu, kurš pašam patīk. Ja tam jau ir latviskotais teksts, tad aiziet uzreiz, savukārt, ja teksts jāpielāgo, nepieciešams ilgāks laiks. “Pēdējā, kuru ieskaņoju, bija labi zināmā Toto Kotunjo dziesma Soli, ko izpildīja Adriano Čelentāno. Latviskā variantā tā tika ierakstīta jau septiņdesmitajos gados, bet nezinu, kas to bija iedziedājis. Ballītēm, koncertiem ideāli piemērota, jo cilvēki to gabalu uzreiz pazīst.”

Visa mūzika vienā maisā

Lai arī šlāgermūzika nav Viktora Zemgala mīļākais mūzikas žanrs, tajā ierindojamas daudzas viņa izpildītās dziesmas. Dziedātājs norāda, ka pie mums šlāgermūzika ir ļoti daudzveidīga, tur ir vienkāršas galda dziesmas un tādas, kuras vajadzētu dziedāt tikai ģimenes ballītēs. “Pie mums viss ir salikts vienā maisā. Tur ir kantrimūzika, vieglais popsiņš, īstais šlāgeris. Es šo žanru nekādā veidā nenoliedzu, jo tieši šlāgeris ir veicinājis manu publicitāti, tikai domāju, ka dažbrīd vērtēšanas standartiem vajadzētu būt stingrākiem.”

Viņš pats vairāk klausoties klasisko mūziku, jo klasika ļaujot atslēgties no visām negācijām, kas valda apkārt. “Neko labu nedzirdam. Ziņas pārsvarā ir nomācošas, visu laiku notiek tāda biedēšana un brīdināšana. Visapkārt pozitīvisma ir ārkārtīgi maz. Protams, ne visi klasiskās mūzikas žanri man patīk , vairāk instrumentālā mūzika, latviešu vecmeistari, koru mūzika. Jāzeps Vītols, Jānis Kalniņš, Emīls Dārziņš, bet viņam nav īpaši daudz skaņdarbu. Man patīk arī Aija Andrejeva, Intars Busulis, Jānis Stībelis, kaut gan viņš nav tāds īsti latvisks dziedātājs, bet meistarīgs un labs profesionālis. Vienmēr patikusi Laima Vaikule. No profesionālā viedokļa – Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Tā ir Paula skola, pavisam cits līmenis. Pārsvarā klausos to, kas saskan ar manu tā brīža emocionālo noskaņojumu. Atbilstoša mūzika nomierina, uzlādē, sakārto domas.”

Viktors Zemgals uzskata, ka mūzikas lauciņā valda liela konkurence, bet ar laiku tāpat izkristalizēsies labākais. “Jaunieši ir ļoti talantīgi, tomēr priekšplānā bieži vien izvirzās nevis talantīgākais, bet uzņēmīgākais, tas, kurš vairāk prot sevi izbīdīt un parādīt. Padomā, cik pasaulē vispār ir mūziķu! Nenormāli daudz, mēs no viņiem visiem zinām tikai lielākās zvaigznes, bet tas nenozīmē, ka nākamajā pakāpē uz leju ir sliktāki mūziķi vai izpildītāji. Viņi vienkārši nav pratuši, viņiem nav veicies, nav tikuši tajā Olimpā.”

Mani daudz kas interesē

Viktoram nav tāda darba, uz kuru jāiet katru dienu noteiktā laikā, un viņš atklāti atzīst: “Domāju, ka nevarētu tādu izturēt.” Tomēr brīvā laika paliekot arvien mazāk, kaut arī neesot aktīva koncertdzīve. “Es palīdzu saviem dēliem, viņi savukārt palīdz man, kad nepieciešams. Man ir pieci mazbērni, kas brauc pie mums ciemos, un kādreiz vecāki atved viņus pie mums padzīvot. Bet nevaru lielīties, ka esmu ļoti labs mazbērnu pieskatītājs.” Dziedātājs labprāt braucot ar riteni, slēpojot, bet šogad to esot izlaidis, jo “ziemas tak nebija”.

“Politikā vairs neiedziļinos, jo nezinu, kam ticēt, cik tur ir patiesības, cik daudz uzbāztās informācijas. Toties reizēm aizeju uz kādu koncertu, pasākumu, piemēram, tīri ziņkārības pēc biju Kaspara Bindemaņa koncertā Palladium. Tagad kultūras pasākumu piedāvājums ir tik liels, ka dažkārt ir grūti izvēlēties, ko apmeklēt,” Viktors pastāsta.

Lai arī Viktors pats savulaik bija TV personība un piecus gadus vadīja laika ziņas, tagad televīzijas šovi un daudzas pārraides viņu neuzrunā. “Bricis gan ir profesionālis, spečuks. Laika ziņas tagad ir pavisam citādas – viss ir solīdi, estētiski. Kad es 1993. gadā sāku, man nebija nekādu ierobežojumu – gāju ēterā šortos, pats izvēlējos, vai vilkt žaketi, likt šlipsi vai ne. Pēc tam obligāti bija jābūt žaketē un kaklasaitē.”  

Arī grāmatas viņš īpaši daudz nelasot, taču internetā gan daudz ko skatoties un lasot. “Nevarētu teikt, ka es neizglītojos, ka mani nekas neinteresē. Mani daudz kas interesē, un diezgan daudz laika paiet, darbojoties datorā. Nav tādu tēmu un jautājumu, par ko es neinteresētos. Nu labi, par pavārmākslu gan ne.”

Būt tur, kur esi gaidīts

“Cik būs piedāvājumu, tik ilgi un daudz dziedāšu, jo tādā ziņā es vēl nejūtos noguris. Tiesa, uz skatuves nevaru vairs palēkāt, bet tas jau nav šķērslis. Kādreiz gan uznāk tāds apnikums – cik ilgi vēl? Bet paiet nedēļa vai divas, un saprotu, ka bez skatuves un dziedāšanas nevaru. Visu mūžu to esmu darījis. Es neesmu atradis savu menedžeri. Drīzāk gan neviens ar mani nav piekritis strādāt, jo neesmu ļoti pakļāvīgs un paklausīgs, līdz ar to es neplānoju savus 50 gadus uz skatuves atzīmēt ar kādu īpašu, grandiozu koncertu. Bet es pieņemu piedāvājumus, kur mani aicina dziedāt. Tāds ir mans princips – būt tur, kur esi gaidīts.”