Cilvēkam jau pāri 40, bet testamentu vēl nav uzrakstījis - kāpēc Latvijā vairāmies runāt un domāt par nāvi?
Par nāvi negribas domāt, it kā tā uz mums vēl neattiektos. Bet patiesībā – jo agrāk iemācāmies par to runāt, jo vieglāk dzīvojam paši un palīdzam saviem tuvajiem.
Pirms laika sociālajos tīklos uzvirmoja domu apmaiņa par to, cik pieņemami Rīgas sabiedriskā transporta monitoros ir rādīt tautas dziesmas četrrindi: “Mirstiet jauni, mirstiet veci, pusmūžiņā nemirstiet! Pusmūžiņā mirušiem gauži raud pakaļā!” Ieraksts veļu laikā bija tapis par godu latviešu folkloras krātuves simtgadei un “Rīgas satiksme” solīja rīkoties, lai turpmāk četrrindes “nav tik dramatiskas”. Diskusija sen rimusi, bet jautājums paliek – kāpēc par dzīves noslēgumu un nāvi Latvijā joprojām baidāmies runāt un kādas tam ir sekas?
Par gatavošanos nāvei - zina, ko darīt, bet nedara
Izrādās, cilvēku skaits Latvijā, kuri uzskata, ka savai nāvei ir jāgatavojas un tādi, kas tam nepiekrīt, ir aptuveni vienāds – aptuveni 43,9%, un vien nelielai daļai šajā jautājumā nav viedokļa, atklāj 2023. gadā noslēgtais RSU pētījums “Memento mori: dzīves noslēgums, nāve un iztēlotā pēcnāve mūsdienu Latvijas iedzīvotāju dzīvespasaulē".
Taču, kā jau tas dzīvē mēdz būt, arī saistībā ar nāves tēmu darbojas vecais labais princips: viens ir zināt, pavisam kas cits – darīt.
Lūgti atbildēt uz jautājumu, kas tad būtu jādara, gatavojoties nāvei, iezīmējas interesanta tendence – Latvijas cilvēki labi zina un nosauc darāmo, taču paši to darīt nesteidzas.
Piemēram, absolūti lielākā daļa aptaujāto jeb 70% ir pārliecināti, ka, gatavojoties nāvei, ir juridiski jānoformē testaments pie notāra, bet to reāli izdarījuši ir tikai 15%. Ārzemnieki par mums mēdzot brīnīties – cilvēkam jau pāri 40, bet testamentu nav uzrakstījis, stāsta ideju vēsturniece un reliģiju pētniece Agita Misāne.
Teju puse jeb 49,2% aptaujāto zina, ka ir jāsakrāj naudu bēru izdevumiem, bet par to parūpējušies ir vien 13,7% -
tātad ne būt ne mazie tēriņi par apbedīšanu cilvēka aiziešanas gadījumā Latvijā visbiežāk uzguļas palicēju pleciem.
Augstu vietu nāves sagaidīšanas darbu sarakstā ieņem arī tuvinieku informēšana par vēlamo apbedīšanas vietu – šim apgalvojumam naski piekrīt 42,8%, taču paši to izdarījuši ir tikai 11,2% aptaujāto.
Parādi un izlīgšana nav svarīgākais
Tas, kas pārsteidzis pētniekus – pētījumā neizdevās gūt apstiprinājumu pieņēmumam, ka latviešiem pirms nāves ir svarīgi izlīgt, izrunāt konfliktus un nesaprašanās, saņemt piedošanu un piedot saviem pāridarītājiem, norāda A. Misāne. Šo aspektu kā būtisku pirmsnāves darāmo darbu sarakstā iekļāvuši vien 34% aptaujāto, kamēr paši to izdarījuši tikai 7,5%. Arī slavenais latviešu teiciens “Parāds nav brālis” saistībā ar gaidāmo nāvi Latvijas iedzīvotājiem neliekas kritiski risināms jautājums: nokārtot parādus un finanšu saistības, domājot par nāvi, svarīgi šķiet vien trešdaļai jeb 30,6% aptaujāto, kamēr to konkrēti paveikuši ir krietni mazāka daļa - 8.3%.
Interesanti, ka visai augstā prioritātē saistībā ar nāvi Latvijā ierindojas rūpes par bēru ceremonijas plānošanu un glabājamā tērpa izvēli – to par svarīgu atzīst 28-29%. Tikmēr tāda salīdzinoši būtiska lieta kā uzkrājuma veidošana ilgstošai aprūpei mūža nogalē gadījumā, ja nāktos palikt uz gultas vai kļūt kopjamam, par būtisku nosauc vien 23,1% aptaujāto, bet paši reālus uzkrājumus šim mērķim veido vēl mazāk – tikai 7,5%.
Baidās piesaukt
Kā atzīst pētniece A. Misāne, nerunāšana par nāvi Latvijā bieži joprojām ir saistīta ar māņticību - ka nāvi var piesaukt, ka nevajag pat domās pieskarties nekam, kas ar šo tēmu saistās. Lai pārvarētu aizspriedumus,
pētniecei ir praktisks ieteikums – koncentrēties nevis uz domām par sevi, “es un man”, bet gan padomāt par saviem tuviniekiem, cilvēkiem, kuri paliks aiz mums un kuriem būs daudz vieglāk, ja cilvēks par savu aiziešanu būs parūpējies, nevis atstājis morālu un materiālu haosu.
“Ikdienā par to neaizdomājamies, bet dzīve ir neprognozējama, dažādu iespēju un arī risku pilna. Par laimi, ir dažādi risinājumi, kā tos varam mazināt vai pat pilnībā novērst, ja vien esam gatavi par tiem apzināti padomāt un pieļaut iespēju, ka mūsu dzīve nav bezgalīga. Piemēram, dzīvības vai veselības apdrošināšana ir viens no veidiem, kā cilvēks atbildīgi un pragmatiski gatavojas nāvei vai nopietnām veselības problēmām. Drošības jautājumi, rūpes par savu un tuvinieku drošību, dzīvību daudzās sabiedrības aptaujās jau vairākus gadus nemainīgi ir viena no Latvijas sabiedrības lielākajām vērtībām visu paaudžu cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, vecuma, reliģiskās piederības, īpaši pēc 2014. gadā Krievijas īstenotās Krimas aneksijas. Pret karu, mēri vai netaisnīgu valdību apdrošināties nevaram, bet par savu dzīvību, veselību varam parūpēties un gūt sirdsmieru, ka viss, kas no cilvēka ir atkarīgs, ir izdarīts,” saka A. Misāne.
Nāve kā “ģimenes lieta”
Domājot par aiziešanu, pētījums atklāja, ka Latvijā, atšķirībā no attīstīto valstu pieredzes, nāve joprojām pamatā ir «ģimenes lieta». Mirstošais cilvēks ir tikai viens no miršanas procesa dalībniekiem, tajā iekļauti arī aizgājēja tuvinieki, ģimene, kurai, īpaši tajos gadījumos, kad nāve bijusi negaidīta un mirušais tai nav gatavojies, tiek uzkrauts ļoti liela rūpju nasta – gan emocionāla, gan finansiāla.
Meklējot atbildes, kas tad ir miršanas vietas, pētījums atklāj, ka visbiežāk cilvēki Latvijā mirst savās mājās – mājas kā vietu, kur notikusi pēdējā nozīmīgā saskarsme ar tuva cilvēka nāvi, nosauc 38% aptaujāto. Tikmēr Rietumu valstīs cilvēki biežāk no dzīves aiziet aprūpes namos vai iestādēs.
Gana daudz cilvēku Latvijā mirst arī slimnīcās – 33,8%, ievērojami mazāk – slimnīcu paliatīvās aprūpes nodaļās - tikai 7,1%, kas nav pārsteigums, ņemot vērā Latvijā salīdzinoši vāji pieejamo pirmsnāves aprūpi. 5,8% ir miruši negadījuma vietā, 2,1% - pansionātos vai sociālās aprūpes iestādēs, 1,7% - neatliekamās palīdzības transportā, 0,8% - darba vietā.
Diemžēl biedējoši liela daļa jeb 23% aptaujāto atzīst, ka saskarsmē ar nāvi mirstošais cilvēks un tuvinieki nav saņēmuši nekādu atbalstu. 59% atzīst, ka atbalstu snieguši radi un draugi, 38% palīdzējušas ģimenes ārsta konsultācijas, 26% - ārstu speciālistu konsultācijas. 15% atbalsts nāves brīdī nācis no kaimiņiem, 6% - no esošajiem vai bijušajiem kolēģiem, 5% palīdzējusi profesionāla aprūpe mājās, 5% atbalstu sniegusi reliģiska draudze, bet 1% gadījumu palīdzējuši svešinieki.
Būtisks materiālais atspaids
Kaut gan Latvijā rūpēties par dzīves nogali un aiziešanu nav personīga prioritāte, aptauja parāda, ka visbiežāk cilvēki Latvijā izvēlētos «labu nāvi» bez sāpēm un ciešanām – tādu vēlētos 66,5% aptaujāto. 45,1% vēlētos no dzīves aiziet miegā, 26,6% - mājās, 16,7% - pēkšņā nāvē. Tikai 2,5% sapņo par varoņa nāvi - visbiežāk jauni vīrieši bez ģimenēm. Tikai 0,4% patiktu nomirt, veicot darba pienākumus, bet 4,1% izvēlētos aiziet laimīgā dzīves brīdī. A. Misāne akcentē, ka šādas “labas nāves” nodrošināšanā būtiska nozīme ir arī materiālajiem apstākļiem.
Uz jautājumu par to, kādu palīdzību būtu vajadzējis saņemt mirstošajam cilvēkam un viņa tuviniekiem, pētījuma dalībnieki īpaši uzsvēruši materiālas palīdzības nepieciešamību, proti, atlaides medikamentu un higiēnas preču iegādei, naudu zālēm – atsāpināšanas līdzekļiem, slimnieka kopēja vai medmāsas algošanai.
Taču tuvinieki kā būtisku atzina arī psiholoģisku palīdzību piederīgajiem, darba devēja piešķirtas brīvdienas vai stundas aprūpētājam.
"Cilvēks, kam mājās ir kopjams mirstošs tuvinieks, bieži ir atkarīgs no darba devēja laipnības, kurš var dot vai nedot iespēju ātrāk aiziet no darba vai izbrīvēt laiku aprūpei. Diemžēl joprojām ir profesijas, kurās tas ir neiespējami un būtu nepieciešami nopietnāki risinājumi. Piemēram, daudzi Latvijas iedzīvotāji uztvertu kā lielu atvieglojumu, ja būtu pieejama apdrošināšana, kas garantētu darba laika izpirkumu krīzes situācijā vai segtu izdevumus, kas saistīti ar ilgstošu slimā cilvēka aprūpi dzīves nogalē,” uzskata A. Misāne.
“Protams, ir slimības, pret kurām zāļu nav, bet, ja zāles ir pieejamas un cilvēks nevar tās atļauties, tas ir ļoti skumji. Tātad, domājot par nāvi, aiziešanu, materiālām lietām ir nozīme un labā ziņa, ka tās var risināt, ja par to padomā laikus,” saka A.Misāne. Piemēram, Latvijas tirgū jau vairākus gadus ir pieejama apdrošināšanas Oncodrop onkoloģisko slimību gadījumā. Veicot salīdzinoši nelielu ikmēneša maksājumu, saslimstot ar vēzi, tiek sniegts nozīmīgs finansiāls atbalsts zāļu, ārstēšanās izmaksu segšanai, kredītmaksājumiem u.c.
Lai vieglāk palicējiem
Interesantas pētniekiem likušās arī iedzīvotāju atbildes, kas viņus baida saistībā ar gaidāmo nāvi.
Izrādās, cilvēkiem bail ir nevis no paša nāves fakta – gaisma izdziest un dzīve beidzas, bet gan no miršanas procesa, kas varētu būt sāpīgs, mokošs sev un apkārtējiem, kļūstot būt par nastu citiem.
“Bailes no nāves bieži ir bailes no nezināmā - vai sāpēs, vai piedzīvošu ko īpašu, ķermeņa sabrukumu, mentālo sabrukumu, vientulību, nevarību, kopšanu. Pārsteidza salīdzinoši daudzās atbildes par bailēm tikt apbedītam dzīvam, kas acīmredzot radušās šausmu filmu iespaidā. Kāda sieviete atklāti atzina, ka viņai ir milzīgas bailes no uguns, tāpēc pēc nāves labāk vēlētos tikt aprakta zemē,” stāsta A.Misāne.
“Patiesībā stāsts par cilvēka nāvi nav tikai stāsts par šo vienu mirušo cilvēku. Ikviena cilvēka nāve skar daudzus – ģimeni, tuviniekus, draugus, tāpēc ir labi, ja cilvēks šim procesam ir gatavojies un maksimāli atvieglo savu aiziešanu tiem, kas paliek aiz viņa.
No tā, ka nāvei negatavojamies, labāk nepaliek nevienam. Par to var nedomāt, bet, jo mazāk pats cilvēks ir gatavs savai nāvei, jo grūtāk apkārtējiem,” atgādina Misāne.
Vai auto dārgāks kā dzīvība?
Ģeopolitiskā nestabilitāte, kara draudi mudina cilvēkus vairāk rūpēties par pašu un ģimenes locekļu drošumu. To apliecina arī strauji augošā interese par dzīvības apdrošināšanu, kur parakstīto prēmiju apjoms šā gada pirmajā ceturksnī audzis par 14%, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas dati. Tostarp aug interese arī par uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu, kas ļauj cilvēkam uzkrāt līdzekļus ilgtermiņā un apdrošinātā nāves gadījumā vecuma, slimības vai nelaimes gadījuma dēļ nodrošināt atlīdzību palicējiem – sievai, vīram, bērniem vai citai personai.
“Latvijā nāve ir ļoti jūtīgs jautājums, no kura cilvēki bieži izvairās, tomēr ir jāmācās par to runāt un savā ziņā tai sagatavoties.
Saprotams, ka neviens nevēlas mirt, taču nāve ir viena no retajām lietām, kas 100% skars ikvienu no mums,” saka Ervins Vēveris, “Compensa Life” Latvijas filiāles vadītājs.
Viņu joprojām pārsteidz, cik maz cilvēki par šo aspektu Latvijā domā. “Mūsu aprēķini rāda, ka vien 7-12 % sabiedrības ir iegādājušies jēgpilnu dzīvības apdrošināšanu, kamēr KASKO apdrošināšana ir iegādāta trešdaļai Latvijas automašīnu. Vidēji 20 000 eiro vērtu automašīnu var apdrošināt, maksājot par to aptuveni 400 eiro gadā. Salīdzinājumam, 40 gadu vecs cilvēks par šiem pašiem 400 eiro gadā var apdrošināt savu dzīvību vidēji par 100 000 eiro. Vai tiešām investīcija dzelžos ir vērtīgāka nekā tajā, kas mums patiešām ir svarīgs?” retoriski jautā E. Vēveris.
