"Izlēmām, ka šis ir īstais brīdis" - latviešu ģimene stāsta, kā ar mazu bērnu treilerī apceļoja Ameriku

Sapnis par Ameriku

Doma par šādu ceļojumu mums radās jau sen. Kādreiz, kad bijām jauni, visi apkārt runāja par Ameriku, un, kad sākām ceļot, arī mums parādījās šāda vēlme, taču nolikām to plauktiņā. Visi vienmēr teica, ka uz ASV nav jēgas braukt uz divām nedēļām, taču tolaik mēs, strādājoši jaunieši, neko lielāku nevarējām atļauties. Kad sapratām, ka vienu vai divus no darbiem brīvus mēnešus nevarēsim paņemt, sākām domāt, kurā dzīves posmā to varētu realizēt. Paralēli sākām plānot mazuļa ienākšanu ģimenē. Nolēmām, ka tad Valters varētu paņemt bērna kopšanas atvaļinājumu, es ietu projām no darba, jo darba apstākļi to pieļāva, un tad attiecīgi mums būtu brīvais laiks kopīgi darīt visu, ko vēlamies. Šāds plāns gan radās vismaz piecus gadus pirms bērniņa pieteikšanās, turklāt nebija ne mazākās nojausmas, vai ar zīdaini uz rokām varēsim ceļot. Kā nereti apgalvoja apkārtējie, ar tik mazu bērnu var braukt tikai uz all inclusive kūrortu. Taču pēc Maijas piedzimšanas sapratām, ka ar viņu varam darīt visu tāpat, kā darījām divatā. Tad izlēmām, ka  šis ir īstais brīdis, lai trīs mēnešu garumā apceļotu Ameriku.

Kad Maijai palika septiņi mēneši, nolēmām braukt. Pirms ASV bijām devušies vēl vienā kopīgā ceļojumā – Maija bija tikai divus mēnesīšus veca, tāpēc jau tad sapratām, ka ceļot ar bērnu ir vienkārši. Tieši Amerikā Maija sāka rāpot, un smejamies, ka bērns savus pirmos simts kilometrus norāpoja pa muzeju grīdām. Tādā veidā kompensējām ilgo sēdēšanu mašīnā starp pārbraucieniem. Bērna attīstības ziņā mums kā vecākiem nevienu brīdi nebija grūti – nācās tikai ņemt vērā, ka mums pievienojies viens mazs cilvēciņš ar savām vajadzībām.

Nolēmām braukt septembrī, kad nav vairs tik karsts. Sākām pētīt izdevīgākos un ātrākos pārlidojumu variantus, jo šajos apstākļos negribējām lidot ar vairākām pārsēšanām. Turklāt biļetes pirkām tikai vienā virzienā, braucām bez noteikta ceļojuma termiņa. Vienīgais nosacījums bija iekļauties trīs mēnešu vīzā. Nebijām izlēmuši arī par konkrētu maršrutu, to nolēmām plānot uz vietas. Bija skaidrs, ka nevaram izbraukāt visas Amerikas Savienotās Valstis, tāpēc sākotnēji domājām braukt pa rietumu krastu līdz vidienei. Kad bijām jau uz vietas un manījām, cik mums viegli un ātri iet, izlēmām apbraukt pusi kontinenta pa apli.

Visus apskates objektus un maršrutus skatījāmies telefonos, datora līdzi mums nebija. Protams, kā obligātos objektus izvirzījām Hūvera dambi, Lielo kanjonu, Nāves ieleju, Josemitu, Sekvoju un Redvudas parkus. Šobrīd varētu nosaukt daudzas fantastiskas vietas, par kurām uzzinājām tikai ceļojuma laikā. Ar telefona palīdzību tikām uz priekšu diezgan ātri. Citkārt sanāca nobraukt 400 km neapstājoties, jo vienkārši neatradām neko tādu, kā dēļ būtu vērts uzkavēties. Nestājāmies pie vietējas nozīmes vēsturiskiem objektiem, fokusējāmies vairāk uz dabas apskates vietām un uz to, kas ir  raksturīgi tikai Amerikai. Rezultātā apbraucām pilnu apli pa ASV perimetru. Sākām un beidzām ceļojumu Losandželosā, izbraucām 36 no 50 štatiem un mērojām aptuveni 25 tūkstošus kilometru.

Ceļošana busā

Ceļojām kemperī jeb pārvietojamā mājiņā, ar kuru brauc un apstājies, kur vēlies. Rezervējām to jau Latvijā. Tas bija pārveidots kravas busiņš ar trīs vietām priekšā, savukārt kravas nodalījumā bija dīvāns ar galdu un maza virtuvīte ar gāzes plīti, izlietni un ledusskapi. Vispār šādi braucieni ļoti satuvina cilvēkus, jo ilgu laiku mīļi jāsadzīvo sešos kvadrātmetros, kur vienlaicīgi ir gan guļvietas, gan mantu noliktava. Jāatzīst, gulēšana gan nebija pārāk ērta, tomēr izturējām. Pamata guļvieta bija izveidota virs pasažieru vietām, bet tā bija tik šaura, ka atgādināja zārku. Valters tajā nevarēja pat apgriezties, tāpēc pārcēlāmies uz mazo dīvāniņu, kurā gulējām pa diagonāli, neizstiepjot kājas. Maijai katru vakaru tika organizēta vanniņa virtuvītes izlietnē. Tikai pēc šī ceļojuma atskārtām, ka varam nolikt savas plašā mājokļa ambīcijas un mierīgi dzīvot arī 20 kvadrātmetros – izrādījās, ka mūsu ģimene pilnvērtīgi funkcionē arī mikroskopiskā platībā.

Nakšņošanas vietu vienmēr izvēlējāmies stundas braucienā no nākamās dienas pirmā apskates objekta. Tur arī parasti brokastojām un uzsākām tās dienas pārgājienu, ja vietas apskate to iekļāva.

Tā kā likām akcentu uz dabu, apmeklējām tikai dažas pilsētas, piemēram, Vašingtonas štata Spokenu, caur kuras centru tek 20 metrus plata, krāčaina upe, kas šķita ļoti interesanti. Pabijām arī pie Niagāras ūdenskrituma no Kanādas puses. Čikāgu un Ņujorku apskatījām tikai tādēļ, ka kopš bērnības bija palicis priekšstats, ka tās jāredz. Slavenais Taimskvērs, ko rāda filmās, radīja pilnīgu vilšanos, jo patiesībā ir tik liels kā Brīvības ielas stūris.  Savukārt Čikāga pārsteidza gan ar smogu, kas nosedza visus debesskrāpjus, gan virs ielas braucošo, grabošo vilcienu. No īpašām pilsētām varam minēt Savannu Džordžijā, kas kotējas kā vecākā pilsēta štatos. Brīnišķīga ir arī Ņūorleāna ar savu franču stila apbūvi. Ļoti patika Sanfrancisko, kas ietilpst tā saucamajā zelta trīsstūrī – Losandželosa, Sanfrancisko, Lasvegasa –, ko cilvēki parasti divās nedēļās mēģina apceļot.

Kemperu vietas izmantojām reti, jo katrā tādā vietā jāšķiras no 30 dolāriem un tas šķita pārāk dārgi.  Taču nakšņošanai mežā ir arī bīstamā puse. Rietumu štatos uz katra soļa bija brīdinājums par lāčiem, un kādā vietā to arī satikām kādu 30 metru attālumā. No sākumā smējāmies, bet, kad satikām savu lāci, gandrīz bikses piečurādami, atkāpāmies un vēl ilgi pēc tam bijām stresā. Šajā situācijā sekojām ieteikumiem brīdinājuma zīmēs – būt skaļiem, taisīt troksni un atkāpties. Ātri vien sapratām, ka tie nav tukši brīdinājumi, tāpēc, nakšņojot mežā, ārā no busa negājām. Savukārt dienvidos uz katra stūra ir tādi paši brīdinājumi par aligatoriem. Tos daudz redzējām laivu izbraukumos pa purviem. Kopumā satikto savvaļas dzīvnieku saraksts ir ievērojami liels, sākot ar melno lāci un grizlijlāčiem un beidzot ar bruņnešiem, delfīniem un Amerikas simbolu – baltgalvas ērgli. Nav jēgas štatos doties uz zoodārzu, jo pļavas ir pilnas ar briežiem, bet klintis – ar grifiem.

Visu rakstu lasi žurnāla “Jauns OK” aprīļa numurā!

Vēl šomēnes lasi iedvesmojošu interviju ar rakstnieci un producenti Leldi Kovaļovu par drosmi sapņot skaļi un dzīvot patiesi, kā arī sarunu ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu par jaunību, ambīcijām un sevis meklējumiem. Noskaidro, kā Demija Mūra un Lindsija Lohana panāk starojošu izskatu — ekspertes atklāj Holivudas estētikas trendus!

Aprīļa numurā ielūkojamies Latvijas modes dizaineru darbnīcās un špikojam, kā šopavasar stilīgi valkāt džinsu un zamšādu. Dalāmies arī praktiskos padomos izdegšanas profilaksei un iekšējo resursu atjaunošanai.

Tagad “Jauns OK” iznāk divreiz biežāk — katru mēnesi, tāpēc nepalaid garām savu iedvesmas devu! Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās, lasi digitāli un abonē Zurnali.lv!