Laila agrāk bija mūķene, tagad izaugsmes trenere un mamma
Raugoties uz Lailu Stančofu nevienam pat prātā neienāks, ka pirms dažiem gadiem viņa bija mūķene, dzīvoja kopienā un laicīgā dzīve viņai bija sveša. Tagad Laila ir uzņēmēja, pašizaugsmes trenere, lektore, vairāku grāmatu autore, sieva un mamma. Ceļš uz šīm pārmaiņām nebija viegls – nācās lauzt sevi un mācīties dzīvot citādāk. Saruna ar viņu - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Pareizi, šķīsti, smuki...
“Piedzimu Riodežaneiro katoļu ģimenē. Man bija gadu vecāks brālis, bet es vecākā no māsām – kopā augām seši bērni!,” gaiši smaida Laila. Apkārtējie, kas joprojām atminējušies reiz populāro filmu Mūzikas skaņas, kuplo Pessoasu ģimeni saukuši par fon Trapiem, jo arī viņi bijuši lieli dziedātāji, muzicētāji. Mamma, profesionāla balerīna, dejot pārtraukusi ceļgalu problēmu dēļ, tēvs bija atzīts inženieris lielos uzņēmumos. Kad abi sagājuši kopā, mamma no dejotājas karjeras jau bija atteikusies un varēja rūpēties par bērniem.
Katoļu tradīcijas ģimenē bijušas diezgan spēcīgas. Katru svētdienu gājuši uz baznīcu, Laila no 14 gadu vecuma turp devusies katru dienu un nodevusies lūgšanām. Visas meitenes garos svārkos, draudzēties ar puišiem aizliegts. “Bet tas taču nav dabiski – meitenēm puiši interesē jau no 12–13 gadiem! Man pirmais draugs uzradās 16 gados, bet, lai panāktu, ka varu ar viņu tikties, nācās pamatīgi pastrīdēties ar vecākiem. Jo viņiem vajadzēja, lai viss tiktu darīts pareizi, šķīsti, smuki. Vienā ziņā šādas prasības ir normālas, tikai tās vajag pamatot, paskaidrojot – mēs negribam, lai jūs līdz kāzām gulētu kopā –, nevis kategoriski aizliegt. Tad ko – līdz divdesmit un vairāk gadiem, kad vecāki tevi beidzot uzskatīs par pieaugušu, vispār ne ar vienu puisi nesatikties?” jautā Laila. Viņa ir pārliecināta – daudzās ģimenēs lielas problēmas rada tieši tas, ka vecāki nespēj ar bērniem runāt atklāti, tāpēc arī bērni nestāsta par savām izjūtām, pārdzīvojumiem. Piemērs viņai nav tālu jāmeklē.
“Vecākajam brālim bija 13 gadu, kad viņš man ieminējās, ka gribētu būt sieviete. Kristiano nesaprata, ko ar šo domu darīt, galvā viņam bija putra, bet vecākiem par kaut ko tādu pat ieminēties nevarēja. Viņi patiesību uzzināja tikai pirms gadiem pieciem, kad Kristiano jau bija kļuvis par manu transmāsu Kristīnu. Tad, protams, sekoja pārmetumi – kāpēc neko neteicāt? Tikai ko tas būtu devis? Viņi taču savu dēlu gribētu labot, pat necenšoties saprast, kas īsti ar viņu notiek.” Viņasprāt, šādu attieksmi nevar norakstīt tikai uz reliģiozitāti, jo, piemēram, viņas radi no tēva puses, katoļi būdami, dzīvojot ar atvērtu sirdi, pieņemošāk un nevienam, kurš domā vai ir citāds, ar elli uzreiz nedraudot.
Plnu sarunu ar Lailu Stančofu var izlasīt žurnālā Patiesā Dzīve, kas no 14. marta pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
