Kā izkļūt no sava prāta fermas. Filozofiska saruna ar reanimatologu Pēteri Kļavu
“Es arī mokos, es arī raudu. Tie nav mani bērni, bet tas šausmīgi sāp,” jautāts, kā spēj savākties pēc daudzajām piedzīvotajām bērnu nāvēm, atbild Pēteris Kļava. “Mēs gribam justies viegli un laimīgi, bet dzīve to neļauj. Tāpēc es mācos. Mācos, lai saprastu, kā pasaule parādās manā prātā.” Saruna ar Pēteri Kļavu - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
“Par dzīves līkločiem un kā tajos neapmaldīties, bet turpināt virzību uz priekšu. Un kā sagatavoties lielajai izlēkšanai no tiem,” teic ārsts Pēteris Kļava, kad sazvanāmies, lai vienotos par intervijas tematiku. Latvijā pazīstamo bērnu reanimatologu pirmo reizi intervēju pirms sešiem gadiem; esmu vecāku organizācijas Mammām un Tētiem vadītāja, un organizācijas galvenais uzdevums ir nodrošināt vecākiem izglītojošu informāciju. Tā sākās mūsu pazīšanās un visnotaļ sirsnīgās attiecības, un tolaik vienojāmies intervijas reizi pāris gados atkārtot. Šoreiz – speciāli žurnālam Patiesā Dzīve.
Dzīves grūtie jautājumi – šāda ir virstēma vienai tavai lekcijai. Vai vari nosaukt dažus no tiem?
Vispirms, lūdzu, uzraksti šo – ka piekritu šai intervijai tevis dēļ. Milzīgā pateicībā par galēji jēgpilno un galēji svarīgo darbu, ko tu dari savā vecāku organizācijā Mammām un Tētiem. Domāju, ka šī pateicība tev nāk arī no tūkstošiem vecāku Latvijā. Kā bērnu ārsts absolūti apzinos un pateicos, jo tas nesīs milzīgu svētību Latvijai un cilvēkiem kopumā.
Gribēju šo mūsu dialogu sākt, atceroties vienu no Latvijas intelektuālākajiem cilvēkiem, kurš ir pametis šo zemi, – Igoru Šuvajevu. Filozofu, ar kuru man bija tas gods un laime komunicēt un apbrīnot viņu. Pateicība ne tikai par viņa grāmatām, bet arī par viņa tulkoto Artura Šopenhauera grāmatu Pasaule kā griba un priekšstats. Tā ir viena no pasaules ietekmīgākajām grāmatām. Šis filozofs, šis vācu ģēnijs pats tai ir rakstījis priekšvārdu ar francūža Žana Žaka Ruso vārdiem: atvadies no bērnības, draugs, un atmodies! Manuprāt, šī civilizācija ir smaga agrīna bērnība, kas nokārtojas autiņbiksītēs un mēģina pagaršot, kas tur sanācis.
Jautājums – kam atmosties? Žans Žaks Ruso saka: bērns piedzimst laimīgs, bērns piedzimst potenciāls. Taču tālākais ir atkarīgs no tā, kā mēs, pieaugušie, viņu iestatām, kā ieliekam sava prāta fermā. Latvijai ir atņemta virzība. Kas ir cilvēka dzīves jēga, horizontāle un vertikalitāte? Jēgpilnas vertikalitātes nav vispār – tādas, par ko runā šie abi ģēniji Šopenhauers un Ruso.
Atvadīties no bērnības ir uzņemties atbildību par savu prātu. Mēs gribam, lai kāds mūsu vietā veido valsti, bet valsts esi tu. Taču katrs cilvēks sava prāta fermā ir galvenais dzīvnieks. Un katram šķiet, ka viņa patiesība ir galvenā patiesība, jo savā fermā viņš ir galvenais un visums ir ap viņu. No šīs prāta fermas arī veidojas sociālā pasaule un eksistence.
Visu sarunu ar reanimatologu Pēteri Kļavu lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 28. februāra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
