Regīna Devīte: "Mana laime nedrīkst būt atkarīga no otra cilvēka"
“Nerunāsim ne par ko sliktu un drūmu,” saka Valmieras teātra aktrise un izrāžu vadītāja Regīna Devīte. Skumju un asaru viņas dzīvē pēdējā laikā ir bijis gana daudz – pagājušā gada rudenī mūžībā devās Regīnas mamma. Sarunu ar aktrisi lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
“Vienu laiku man bija ļoti daudz darba un es tikai strādāju, jo man šķita, ka dzīvē tāpat nekas nenotiek un nemainās. Tajā brīdī, kad apstājos, lai ievilktu elpu un nedaudz atpūstos, es pamanīju, ka laiks ir aizjoņojis un mainījies ir pilnīgi viss,” Regīna sāk sarunu, karotītei ritmiski sitoties pret kafijas tases malām. Tad viņa dziļi ievelk elpu, pasmaida un nosaka: “Vairs jau to nenoķeršu.”
18. janvārī jums bija dzimšanas dienas. Svinējāt?
Kārtīgi svinējusi esmu tikai 50 gadu jubileju. Tolaik domāju, ka vienreiz arī man vajag lielu balli. Citus gadus šo dienu atzīmēju kopā ar ģimeni un draugiem, bet šogad pavadīju klusībā, pārdomājot dzīvi. Dzimšanas dienai īpašu vērību nepievēršu, drīzāk pirms tās jūtos tāda tramīga. Varbūt zemapziņā atceros brīdi pirms nākšanas pasaule. Šai iekšējai sajūtai nav nekāda pamata, bet tā atkārtojas jau vairākus gadus. Kad jubilejas diena ir garām, atkal jūtos labi. Ir sācies jauns gads, jauns dzīves nogrieznis, es atkal ceļos, eju un daru. Lai gan kārdinājums laiskoties ir liels, jo es taču varētu sēdēt savā istabā, lasīt, žēlot sevi, neko nedarot. Cilvēks jau sevi ļoti mīl un ir apmierināts ar sevi arī treniņbiksēs un nekrāsotiem matiem. Bet tā nedrīkst! Vajag saņemties. Pārāk ilgi būt tikai ar sevi, dzīvot savā galvā un kaut ko domāt – tas ir kaitīgi. Es saku tā – ja ilgi sēž mājās, tad var drusku sapelēt. Tāpēc es piespiežos, piemēram, šorīt pusē deviņos jau sēdēju friziera krēslā. Vienmēr satraucos par paziņām, ja man saka, ka viņi vairs negrib sevi savest kārtībā un iziet no mājām, tomēr es arī saprotu, ka tā ir viņu izvēle un es tur neko nevaru padarīt. Man pašai būšana cilvēkos un darbs ir viens no līdzekļiem, kā lēnāk novecot.
Tāpēc jūs joprojām daudz strādājat?
Pašlaik man nav ārkārtīgi daudz darba, bet esmu savā komforta zonā. Tagad priecājos, ka citi strādā un es atpūšos, bet tas ir ļoti bīstami, jo man jādomā, lai atpūtas nav par daudz. Es sevi pazīstu un zinu – jo vairāk man darba, jo vairāk tas mani disciplinē un es vairāk varu padarīt. Arī tagad mēdz būt dienas, kad atnāku mājās un stāvus iekrītu gultā, bet darbs man ir vajadzīgs. Tas mobilizē un liek saņemties. Joprojām strādāju par izrāžu vadītāju Valmieras teātrī, tiesa, uz pusslodzi. Jaunībā, kad man teātrī bija lielākas lomas un izrādē vajadzēja gan spēlēt, gan to vadīt, bija ļoti grūti. Esot uz skatuves, bija jāzina ne tikai sava loma, bet arī jādomā, vai strādnieki laikus paspēs pārbūvēt skatuvi, vai aktieri iznāks īstajā brīdī. Kaut gan bija jauki, ka, vadot izrādi, man tika uzticēta arī kāda loma un es varēja uziet uz skatuves kaut ko padarīt. Tomēr ir bijušas arī tādas izrādes, kad es, malā sēžot, esmu domājusi – cik labi, ka man tur nav jāspēlē!
Bijāt apmierināta ar tām lomām, ko jums uzticēja spēlēt? Negribējās kādu lielāku, skaistāku, nozīmīgāku?
Vienmēr esmu teikusi un teikšu, ka nevienam režisoram Valmieras teātrī man nekad neviena loma nav bijusi jādod; tās visas man ir dāvanas.
Pilnu sarunu ar aktrisi Regīnu Devīti lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 24. janvāra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
