"Mamma kļuva par manu ienaidnieku. Es izslēdzu viņu no savas dzīves," viena traumatiska pieredze, par kuru citi izvēlas klusēt

Mēs ar mammu varējām būt labākās draudzenes un ļaunākie ienaidnieki, mēs vienkārši nevarējām beigt strīdēties. Par jebko un visu, visu laiku, un tas mūs abas padarīja nožēlojamas. Tagad viss, kas man piederēja, jau bija vai nu pārdots, vai noliktavā. Reiz biju precējusies sieviete, filmu veidotāja, dižpārdokļu autores meita. Bet, kad 2015. gadā, 36 gadu vecumā iekāpu lidmašīnā, man nebija ne vīra, ne mantas - un es beidzot biju aizgājusi no savas slavenās mātes.

Pirms gada mūs attiecības izbeidza briesmīgs strīds, un kopš tā laika mēs nebijām runājušas. Viņai nebija ne jausmas, kā man klājas, ne arī to, ka dodos prom. Vienīgais, ko vēlējos, bija atrast sevi, rast mieru un būt prom no viņas.

Šī nebija mūsu pirmā šķiršanās. Vienmēr biju piedzīvojumu meklētāja un savā mūžā iekāpusi daudzās lidmašīnās, bieži vien ar graujoši salauztu sirdi. 15 gadu vecumā , kad nelaimes gadījumā tika nogalināts mans bērnības mīļotais, bet viņa labākais draugs pēc notikušā izdarīja pašnāvību, es devos uz Romas internātskolu, bet 31 gadu vecumā atgriezos dzimtajās mājās pēc neveiksmīgas laulības.

Šoreiz gan vairāk nekā jebkad biju pārliecināta, ka varēšu sevi izdziedēt. Tomēr vēl viena daļa no manis bija sašķaidīta. Attiecībās ar mammu bija sajūta, ka zaudēju kādu ķermeņa daļu. Ekstremitāte varbūt bija inficēta, bet tā tur bija, tā bija pazīstama, un es to patiešām mīlēju. 

Lidmašīnai paceļoties, mani pārņēma dzestrums. Es tiešām nedomāju, ka kādreiz atgriezīšos vai atkal satikšu savu mammu. Gadiem ilgi pārpratumi un pilnīgs veselīgas komunikācijas sabrukums mūs noveda līdz šim brīdim.

Faktiskā cīņa sākās par lūgumu man atstāt mammas dzīvokli, kurā es dzīvoju. Galu galā tas bija viņas dzīvoklis. Viņa apgalvo, ka teikusi: "Aizbrauc uz nedēļu, bet dzirdēju: "Ej prom no mana dzīvokļa." Šis lūgums bija pēdējais piliens."

Toksiskā komunikācija un dziļa sāpinātības sajūta lika man justies ievainotai un ārkārtīgi trauksmainai. Starp mums bija strīdi, kas beidzās ar to, ka es situ pa sienām, mana mamma izlēca no mašīnām uz ielas vai kliedza, līdz sāpēja plaušas, un mans dvēseliskums vienmēr bija apdraudēts, kad es uz viņu sadusmojos.

Mana mamma bija kļuvusi par ienaidnieku un, lai izdzīvotu, es ticēju, ka man ir jāaiziet.

Tāpat kā daudziem bērniem, kuri aug kopā ar veiksmīgiem vecākiem, arī viņu atzinības iegūšana bija svarīga, un es bieži jutu, ka to nesaņemu. Taču dzīve man sniedza nejauku pavērsineu 13 gadu vecumā, kad nomira mīļotais vectēvs, pēc diviem gadiem zaudējot bērnības mīļoto un draugu.

Tas, kas bija sācies kā eksperimentēšana ar narkotikām un alkoholu, pārvērtās par dzīvesveidu. Šajā laikā manas mammas rakstnieka karjera uzņēma apgriezienus. Viņas grāmatas bija visur - viņas sapņi piepildījās, sākoties manam murgam.

Kamēr bērnībā bijām nešķiramas, tagad mamma vienmēr bija aizņemta. Man bija kauns, ka man ir mežonīgs dzīvesveids un es neesmu tā meita, kuru, pēc manām domām, viņa vēlas.

Es viņu atgrūdu, bet vēlāk pazudu pavisam. Man vienai bija jāiemācās rūpēties par sevi, nopelnīt iztiku. Būdams cilvēks atveseļošanās procesā, pārstāju gaidīt, ka citi cilvēki manā vietā kaut ko darīs vai novērsīs manis radītās problēmas. Ar laiku es atradu mieru ar to, kas es esmu, ar to, kas ir mana mamma, un ar visiem pārpratumiem, kas mūs izšķīra.

Kad manas dusmas bija zudušas, es gribēju izbeigt mūsu klusēšanu. Kā izlīgt pēc mūsu rūgtās šķiršanās kļuva par manu jauno mērķi.

Sākām ar e-pastu. Es nosūtīju viņai e-pastu, viņa nosūtīja man atpakaļ e-pastu, mēs bijām pieklājīgas. Mans virziens bija: nerunāt par notikušo un sākt visu no jauna. Aizsūtīju viņai bildes ar savu jauno suni, un mēs runājām par ēdienu gatavošanu un citām "drošām" tēmām, līdz atkal jutāmies savā starpā komfortablāk.

Par laimi, arī mana mamma gribēja atkal atjaunot attiecības. Mēs iemācījāmies viena otru uzklausīt un nerunāt par lietām, kas mums abām bija sāpīgas. Mēs spējām rast prieku vienkāršās lietās.

Tad mēs abas kā autores sākām rakstīt par attiecību atjaunošanu. Kopā izveidojām mājaslapu un rakstījām grāmatas, lai palīdzētu citām ģimenēm. Mūsu šķiršanās noveda pie piedošanas un jaunas grāmatas. 

Šodien, pēc 10 gadiem, manas attiecības ar mammu ir veselīgas, jo izturamies viena pret otru ar cieņu - arī tad, kad kaut kam nepiekrītam, un, kad sarunas tiešām uzkarst, mums ir instrumenti deeskalācijai, kas darbojas. Mēs nekliedzam viena uz otru kā agrāk. 

Raksta autore Lindsija Glasa, kas ar savu pieredzes stāstu dalījās "Metro.co.uk", mudināja neatmest cerību atjaunot attiecības ar tuvinieku, bet ja tomēr otrs nespēj mainīties vai nevēlas atjaunot kontaktu, neaizmirst, ka arī tad ar tevi viss būs kārtībā.