Pieredzes stāsts. Kad vecāki nonāca pansionātā, es sāku tīrīt viņu māju un sapratu - man jādzīvo vieglāk

Kad Mārgaretas Maknallijas vecāki nonāca pansionātā, viņai bija jādodas šķirot mantas un tīrīt savu bērnības māju, raksta The Guardian. Tur Mārgareta saprata – viņa vēlas dzīvot vieglāk, nekā to darīja viņas vecāki.

Mārgareta uzsver, ka viņas ģimenei ir paveicies, ka vecāki – 90 gadu vecā māte un 95 gadus vecais tēvs var atļauties aprūpi veco ļaužu pansionātā. Jo daudzi Lielbritānijā to finansiāli nemaz nevar atļauties.

Abi viņas vecāki visu mūžu ir smagi strādājuši (viens algotā darbā, otrs - bez atlīdzības strādājis, rūpējoties par mājas soli), lai iegādātos un uzturētu 1927. gadā celto māju un rūpētos par saviem pieciem bērniem.

Margarēta pati šajā mājā ir dzīvojusi līdz 22 gadu vecumam, pēc tam pārcēlusies uz ārzemēm, kur dzīvo jau daudzus gadus. Šajā situācijā viņa jutusi pienākumu pret ģimeni, ka jāatgriežas un jāizdara sava daļa, palīdzot atbrīvot māju no lietām. Viņas brāļi un māsas jau katru nedēļas nogali bija strādājuši, lai šķirotu mantas. Bet vēl bija daudz darāmā: lietas, kas jāsadala, jāatdod un jāizmet.

Mārgaretas tēvs pansionātā uzturējās jau divus gadus, un tagad, kad viņam pievienojusies arī mamma, Mārgaretai bija neierobežota piekļuve atvilktnēm un skapjiem, kuri jāiztukšo.

Verandā Mārgareta no jauna atklāja gandrīz visas ģimenei piederošās bērnības spēles: Monopols, Trouble, KerPlunk, Cluedo, Ludo, Snakes un Ladders. Viņa paņēma rokā bingo kauliņus, kuru skaitļi sarkanā krāsā bija iegravēti uz apaļiem koka žetoniem, un katrs no tiem bija droši glabāts mātes rokām šūtā auduma maisiņā. Mattel Hot Wheels, Totem Tennis, pašas Mārgaretas miniatūrā šujmašīna un viņas brāļa klade, kurai uz vāka lepni uzspiests viņa ar roku rakstītais vārds. Katrs priekšmets nesa līdzi pagātnes atmiņas.

Tagad viņa pildīja kasti pēc kastes ar savas bērnības sapņu mantām, kas pārtapušas par atkritumiem, lielākoties lemtām atkritumu poligonam. Salīdzinot masu pie savām kājām ar šodienas uzkrītošo patēriņu, viņa secināja, ka ar to, kas jau ir, jau ir pietiekami. 

Virtuvē nobružāti kara laika katli un pannas, kā arī valdības doti nobružāti šķīvji atgādināja viņas eiropiešu vecāku trūkuma mentalitāti: "Mums augot bija tik maz, tas joprojām ir labs, mēs to paturēsim." Tikmēr sudraba galda piederumi un heresa glāzes mirdzēja kristāla skapītī, joprojām nelietotas.
Atvilktnē, kas bija pilna ar sablīvētām pergamenta kaudzēm, Mārgareta raisīja nost pussatrūdējušas gumijas lentes no skolas liecībām, šķiet, visām apsveikuma kartītēm, ko bija saņēmusi māte, visu viņas bērnu kāzu ielūgumiem.
Pārpildītie skapji stāvēja kā laika kapsulas; Mārgaretas un viņas brāļu un māsu bērnības drēbes tajos, naftalīna piemiņas lietas – ziemas bikses, skolas tunikas un žaketes, dzeltens plastmasas lietusmētelis un cepure, lācēnu un skautu cepures, šalles un čības. Pirmās svētās komūnijas kleitas un volānu apakšsvārki.

Šīs bērnības liecības, šķiet, signalizēja par vēlmi turēties pie mazajiem cilvēciņiem, kuri izauga pārāk ātri un neapturami.

Joprojām klaiņojot pa putekļaino pagātni, viņa nejauši uzdūrās avīžu izgriezumiem par karalisko ģimeni, Elvisu un Priscillu. 1980. gada Austrālijas sieviešu nedēļas žurnāla sestajā lappusē bija raksts par Brūku Šīldsu, kurā pusaudze tika pasludināta par "strauji nobriedušu par krāšņu un skaistu jaunu sievieti" un "augošu mūsu acu priekšā".

Pagalmā Mārgaretas tēva garāža bija kā mērķtiecīgi celts piemineklis viņa amatam. Galdnieks, kura īpašums aizņēma visu kvartāla platumu, tajā bija novietojis savu automašīnu un masīvu darbagaldu, virs kura karājās instrumentu rindas. Viņai atmiņā virmoja skaidu smarža; tēvs savām rokām bija gatavojis lielu daļu ģimenes mēbeļu.

Tagad tēvs bija akls, tomēr joprojām varēja precīzi noteikt visu instrumentu atrašanās vietu savā garāžā. Pirms Mārgareta bija ieradusies, trīs vīriešu paaudzes bija likušas instrumentus viņa savītušajās rokās, un tētis atcerējās stāstus no savas dzīves ar katru precīzi identificēto priekšmetu.

Pēc dažām dienām, kad darbs bija paveikts, Mārgareta izstaigāja pa istabām, kurās atbalsojās mājas skaņa, kas joprojām glabāja atmiņas par svinībām, strīdiem un smiekliem.

Māja bija pilna ar ģimenes locekļu atkritumiem. Bet neizteiktā vajadzība pieķerties mantām skaļi rezonēja. Mārgareta zvērēja: kad būs atgriezusies mājās, viņa sāks atbrīvoties arī no savām mantām, kas bija sakrājušās gadu gaitā. Viņa joprojām nebija izmetusi sava nelaiķa vīra drēbes, apavus, brilles. Nedzīvi priekšmeti, kas kādreiz slēpa viņa enerģisko dzīvības spēku. Pieķeršanās “lietām” bija dzīves posms, kas pavadīts, iegūstot materiālo bagātību.

Zaudējums lika viņai saprast, ka nekas nav vērtīgāks par dzīvību. Vīra mantas bija paliekas, kurām viņa joprojām varēja pieskarties, pasmaržot un turēt rokās. Tās sniedza mierinājumu; Mārgareta apzinājās, ka nav gribējusi tās atlaist, baidoties, ka viņš pilnībā pazudīs. Bet sēru process ir parādījis, ka viņš mīt bezgalīgā telpā sevī. Un dzīvē, kas var būt īsa vai gara, lietas vienkārši nomāc, kad jūti pamudinājumu doties tālāk. Tāpēc ir arī laiks pārdot šo māju, cerams, kādai ģimenei, kas aizpildīs tukšās istabas. Un sākt dzīvot vieglāk.