Andris Nelsons intervijā jaunākajā žurnālā "Pastaiga": "Diriģējot man bieži ir asaras acīs"

Nupat piedzīvojām Rīgas modes nedēļu – nozīmīgāko modes notikumu Baltijā, 12. maijā pirmo reizi Latvijā viesosies Bostonas Simfoniskais orķestris ar pasaulslaveno latviešu diriģentu Andri Nelsonu, savukārt 1. maijā Latvijas Nacionālajā operā viesosies Londonas Karaliskā baleta prīma Natālija Osipova, kura uz Rīgu ved apjomīgo baleta projektu “Dabas spēki”.  “Pastaigas” intervijā māksliniece Santa Gaïa Pīlēna saka: “Ja tu pats sev neticēsi, otrs tev ne tik neticēs.” Šķiet, ka beidzot mēs esam sev noticējuši.

Neliels fragments no intervijas ar Andri Nelsonu.

Andri, jūs atceraties savu pirmo muzikālo pārdzīvojumu?

Pirmais un arī vislielākais pārdzīvojums, ko atceros no savas dzīves, – mamma ar tēvu aizveda mani uz Rīgas Operu, tas bija Vāgnera “Tanheizers”. Man toreiz bija pieci gadi, un tas man bija milzīgs emocionāls pārdzīvojums. No tā brīža es sāku sapņot un interesēties, ko dara diriģents. Mani tik ļoti iespaidoja mūzika un saturs, es taču pat raudāju, kad Tanheizers nomira.

Mani ārkārtīgi aizkustināja tieši mūzika. Atceros, kā apbrīnā skatījos uz diriģentu; toreiz diriģēja Aleksandrs Viļumanis. Viņš sāka diriģēt, nāca skaņas, un man bija sajūta: ja diriģē, tā ir liela atbildība! Toreiz biju pārliecināts – ja tagad diriģents nolemtu kaut ko mainīt, orķestris sāktu spēlēt ko citu. Jā, tas bija mans pirmais lielākais emocionālais pārdzīvojums, no kura sākās mīlestība uz mūziku. Varētu teikt, sākās infekcija.

Bet vēl pirms tam, un to es arī pavisam labi atceros, kad man bija apmēram divi gadi, patēvs dziedāja man priekšā “Lūk, roze zied”, tā ir Jurjānu Andreja vīru kora dziesma. To gan atceros vairāk tikai kā faktu, kamēr “Tanheizeru” – tieši kā pārdzīvojumu.

Piecgadīgs bērns ir tik mazs… Un Vāgnera opera!

Ģimene mani tai sagatavoja. Pirms tam atskaņoja ierakstus, stāstīja, kas tur notiks, kāds ir saturs. Es biju “gatavs” tam brīdim. Šīs manas kā maza bērna atmiņas pierāda, ka mūzika ir tāds mākslas veids, kur var gūt vislielāko pārdzīvojumu un gandarījumu, ja esi klāt koncertā vai izrādē un piedzīvo to mūzikas brīnumu. To nevar aizstāt ar ierakstu. Protams, izglītošanās nolūkā var un vajag klausīties ierakstus, bet to nevar pat salīdzināt ar klātieni. Klātesot ir tas gaidīšanas prieks un satraukums, kad visi nāk, sarkanie samta sēdekļi ložā, cilvēki aplaudē… Tas viss kopā rada Notikumu.

Pēc tam, jau pieaugušā vecumā, esat kādreiz līdz asarām raudājis mūzikas iespaidā?

Jā. Diriģējot man bieži ir asaras acīs. Īpaši, diriģējot Vāgneru, – dažos momentos “Valkīrā” un arī “Tanheizerā”, “Tristanā un Izoldē”. Arī Mālers uz mani spēj tā iedarboties. Raudu katru reizi, kad diriģēju vai klausos Džakomo Pučīni vai Riharda Štrausa mūziku. Pēdējos desmit gados īpaši lielu pārdzīvojumu sagādā Šostakoviča mūzika. Šopavasar maijā Leipcigā notiks vērienīgs Šostakoviča festivāls, kurā spēlēs Leipcigas “Gewandhaus” orķestris un Bostonas Simfoniskais orķestris. Šis festivāls un visa Bostonas Simfoniskā orķestra Eiropas tūre ir veltīta Dmitrija Šostakoviča piemiņai, jo augustā paies 50 gadi, kopš komponists aizgājis no šīs pasaules. Ar lielu prieku gaidu divus koncertus Rīgā, kuros ar Bostonas Simfonisko orķestri atskaņosim Šostakoviča mūziku.

Vai tās asaras nāk no mūzikas? Vai tomēr no savas dzīves saslēgšanās ar mūziku?

Man šķiet, pārsvarā tieši no mūzikas. Pārdzīvojums nāk, klausoties konkrētu vietu kādā simfonijā. Piemēram, Mālera Otrajā simfonijā “Augšāmcelšanās”, kad koris sāk dziedāt un sākas kulminācija, – man tajā brīdī vienmēr ir asaras, dažreiz pat drebuļi. Tas ir katarses brīdis, un ķermenis reaģē. Reāli uzmetas zosāda. Tu apzinies, ka visa tava iepriekšējā muzikālā un dzīves pieredze, arī reliģiskā piederība tajā brīdī sasummējas. Es esmu kristietis, un “Augšāmcelšanās” fināls man asociējas ar paradīzes apsolījumu un ticību. Mēs, cilvēki, neviens nezinām, kas notiks pēc nāves. Var spekulēt ar to, ka cilvēki, kas piedzīvojuši klīnisko nāvi, zina atbildes. Bet tas joprojām ir diskutējams jautājums. Nav nekādu pierādījumu – ne medicīnisku, ne kādu citu –, ka, lūk, šādi un ne citādi notiek pēc nāves. Bet… mums ir uzticēšanās, mums ir ticība.

Es vienmēr esmu domājis, ka šī dzīve ir ceļš vai ceļa posms un tās nav beigas. Tas ir posms, kurā mums ir laimes brīži, pārdzīvojumi, dramatiski notikumi… Un ir arī negodīgi notikumi, kas liek jautāt, kāpēc ir tāds liktenis. Kad tā skaties, kas vispār notiek pasaulē, kur ir bads, nav ko ēst, kur cilvēki tiek nogalināti, – tas viss patiesi ir šausmīgi. Bet tas nevar būt galamērķis – vai tā ir paradīze vai elle, tas ir ceļš, un viss vēl turpinās. Jā, es noteikti domāju, ka tas ir ceļš. Tas var būt grūts, tomēr, apzinoties, ka šis ir tikai ceļš, tu arī grūtības uztver citādi – kā pārbaudījumu ticībai un cilvēcībai. To mēs izturam, lūdzot Dievu, vēlot veselību un labu visiem.

Ja domā tikai par materiālām lietām, kas šķiet piederīgas šim ceļam: nauda, nekustamie īpašumi, vēl kādas citas pārspīlētas lietas… Ja esi pārāk fokusējies uz tiem, zaudējuma gadījumā – nu, piemēram, zaudējot akcijas, – viegli un ātri var uznākt depresija. Bet tas ir tikai pārbaudījums, lai tu šajā dzīvē spētu iziet savu ceļu.

Protams, mēs visi ceram uz gludāku ceļu. Arī man gribas, lai tas būtu gludāks tieši manai ģimenei, bērniem, tuviem cilvēkiem. Pašam par sevi man nav šīs sajūtas. Sev man to gludo ceļu nav tik būtiski nodrošināt. Man tikai ir svarīgi, lai tad, kad es aiziešu pavisam, būtu nodrošināta pēctecība tuviniekiem, kas paliks pēc manis. Lai viņiem ir vieglāk iet savu ceļu, jo es, piemēram, neesmu savas dzīves laikā bankrotējis. Taču materiālas bagātības pilnīgi noteikti negarantē ne laimes sajūtu, ne arī gludāku dzīves ceļu.

Dažreiz man uzmācas pārdomas, kāpēc pasaulē norisinās šie nepatīkamie notikumi, kāpēc vienai vai otrai tautai ir lieli pārdzīvojumi, vai tas ir godīgi… Bet tas ir ceļš, un citiem šis ceļš ir sevišķi grūts un nežēlīgs.

Kādam varbūt jūs esat talantīgākais cilvēks, kas dzīvē sastapts. Bet kurš ir talantīgākais cilvēks, ko jūs esat saticis?

Es? (Pasmejas.) Domāju, mums katram ir kāds talants konkrētā jomā. Tas nāk no Dieva, bet ir jāattīsta. Tāpēc es nelepojos, ka esmu kaut ko sasniedzis. Katram vienkārši ir sava misija, un manējā saistās ar mūziku. Atskaņot vai komponēt mūziku, vai diriģēt – tā ir mana misija. Dievs man devis šo talantu, lai es varu nodot mūziku tālāk citiem cilvēkiem.

Bet talants var būt ar profesiju nesaistīts. Varbūt jums ir vēl kāds talants, ko mēs nezinām?

Es vienmēr esmu bijis ļoti paškritisks. Ir nozīme tam, kā vecāki tevi ir uzaudzinājuši, kam tu tici un uzticies, kā veidojās tavi stereotipi un attiecības ar pasauli. Un, lūk, es esmu kautrīgs un paškritisks.

Ir lietas, kas man ir patikušas vai ko es gribētu darīt, ir lietas, ko es sāku darīt bērnībā un jaunībā, bet tad sekoja pārtraukums. Piemēram, tekvondo, Austrumu cīņa, ar ko sāku nodarboties kā 11 gadu vecs puika, bet tad pārtraucu, jo dzīve aizgāja pa citu ceļu. Kovida laikā, pirms četriem gadiem, es to atsāku. Tas ir mans hobijs un prieks, bet nezinu, vai man tur ir kāds talants.

Vēl žurnālā:

• GAÏA. Darīt citādi. Santas Pīlēnas mākslinieces vārds ir GAÏA. Intervijā viņa stāsta, ka grūti tolerēt virspusējas lietas. Tieši tāds iespaids rodas par viņas mākslas darbiem – izpēte, process, sazemēšanās, iedziļināšanās un filozofisks skatījums uz dzīvi saulrieta krāsās.
   
• “Chanel” laikmetu griežos. Par to, kurš būs “Chanel” jaunais radošais direktors, tika runāts gadiem. Drosmīgākie un netaktiskākie žurnālisti nekautrējās dot mājienus jau pašam Karlam Lāgerfeldam – gadi rit, tā sacīt, vai esat domājis par mantinieku? Modes metrs no atbildes izvairījās vai pasteidzās atgādināt, ka viņu un modes namu saista mūža līgums, bet pensijā doties viņš neplānojot. Un kālab gan? Ja biznesa apgrozījums ir teju 20 miljardi gadā un peļņas līkne nemitīgi virzās augšup, domāt par pēctečiem nav vajadzības.
   
• Rīgas modes nedēļas jaunā sezona. Aprīļa sākumā uz Rīgas galvenās modes mēles savas kolekcijas prezentēja Latvijas un ārvalstu dizaineri. Piedāvājam “Pastaigas” īpašo izlasi; visas demonstrētās kolekcijas var apskatīt mājaslapā www.rfw.lv.
   
• Omulības oāze tavā terasē. Mūsdienīga terase vairs nav tikai vieta, kur grilēt gaļu un dārzeņus vai novietot dārza mēbeles. Tā kļuvusi par pilnvērtīgu – komfortablu, estētisku un funkcionālu – dzīves telpas turpinājumu. Gan plašu privātmājas terasi, gan kompaktu balkonu pilsētā varam pārvērst par gaumīgu un mājīgu oāzi, kur patīkami pavadīt laiku gan vienatnē, gan šaurākā vai plašākā kompānijā. Šāgada tendences mudina domāt ārpus ierastā – vairāk dabas, personiskuma un tehnoloģiju, kas padara uzturēšanos ārpus telpām vēl ērtāku un baudāmāku. Terase kļūst par vietu, kur satiekas daba un dizains – no mēbelēm līdz apgaismojumam, āra tekstilam un dzīvās uguns akcentiem. Harmoniska vide, kas iedvesmo, nomierina un priecē.
   
• Itāļu mākslas dvesma Vecrīgas mūros. No 22. maija līdz 24. augustam Latvijā, mākslas muzejā “Rīgas Birža”, būs skatāma plaša “Palazzo Madama” dekoratīvās mākslas kolekcija, kuras eksponāti pārstāv laika posmu no 6. līdz 19. gadsimtam. Par tās dārgumiem “Pastaigai” stāsta “Palazzo Madama” direktors Džovanni Karlo Federiko Villa.
   
• Frizūru tendences. Dabiski, bet ar raksturu. Siltajā gadalaikā matu modē ik gadus ienāk relaksētāki griezumi, šķietami nevērīgi matu sakārtojumi un dabiskākas matu krāsas. Arī tad, ja vasaras dienu pavadīsi birojā, tavs mērķis būs radīt sajūtu, ka tikko esi atgriezusies no pludmales – ar saulē izbalējušiem, sālsūdens ieveidotiem matiem un smaidu sejā...
   
• Vairāk nekā manikīrs. Būdama maza, viņa grauza nagus, to vajadzēja noslēpt, un tam lieliski noderēja nagi, kas pielīmējami ar līmi. Tā atklājās talants, un rezultāts ar katru reizi kļuva perfektāks. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa kļuva par profesionālu manikīra meistari. Tagad, pēc desmit gadiem, Aleksandra Gerda Upmale (“Pinkyswear_studio”) ir spicākā manikīre valstī. To apliecina sadarbība ar Katrīnu Neiburgu, Sintiju Selicku, Danielu Vētru, “Fyodor Golan”, “Amoralle”, “Supernovas” ekstravagantākajām dziedātājām un arī ar žurnālu “Pastaiga” stila lapās.