Tomass Pildegovičs kļuvis par viedokļu līderi: "Manai paaudzei jāparāda sīkstums un krampis"
Tomass Pildegovičs ir ārlietu ministres padomnieks un palīdz veidot Latvijas pozīciju globālajā arēnā. Kad sākās Krievijas pilna mēra iebrukums Ukrainā, Tomass daudziem latviešiem kļuva par uzticamu avotu gan “Instagram” vidē, gan podkāstā “Ārskats”. Žurnāla "Pastaiga" jaunākajā numurā šoreiz vairāk par viņu pašu – jaunās paaudzes viedokļu līderi, kas turpina karjeru politiskajā arēnā.
Uz Amerikas Savienotajām Valstīm pārcēlies kā 4. klases skolnieks. Tu esi uzaudzis, mācījies starptautiskā vidē, piedzīvojis diplomātu dzīvesstilu kā bērns. Kā tu atskaties uz savu bērnību Amerikas posmā?
Mēs visi, atskatoties uz bērnību, mēdzam to romantizēt, un es neesmu izņēmums. Man šis posms nozīmēja apvāršņa paplašināšanu – jutos kā ekspedīcijā, viss likās jauns un nepieredzēts. Pirmo reizi redzēju Lielo kanjonu, pirmo reizi biju aligatoru rezervātā Floridā, pirmo reizi ēdu daudz visādu lipīgu amerikāņu saldumu un dzēru toksiskas limonādes, sāku intensīvi mācīties spāņu valodu, pirmo reizi svinēju man līdz tam nezināmus svētkus, piemēram, Pateicības dienu, tētis man nopirka sudraba krāsas bučus, un es sāku spēlēt vietējā futbola komandā.
Izveidojās pirmās draudzības. Sarežģītākais bija pielāgoties jaunajai videi, iekļauties citā kultūrā; man vairākas reizes nācās mainīt skolu, un tas prasīja spēju adaptēties. “Adapt to survive” – līdzīgi kā evolūcijas teorijā. Vai nu tu pielāgojies, vai arī tevi atstums. Diezgan ātri kļuvu par hameleonu, kurš spēj iedraudzēties un atrast savu kompāniju.
Bērna acīm skatoties, laikam visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāja iespaidīgā sporta infrastruktūra. Latvijas skolā pagalms bija šaurs asfaltēts stāvlaukums ar mašīnām un mistiskiem betona klučiem ar asām apmalēm. Amerikā bija īsts stadions ar futbola, basketbola laukumiem, pat tenisa kortiem. Man, bērnam, tas bija absolūts kosmoss.
Latvijā atgriezies 16 gadu vecumā. Kādā intervijā mini, ka tev bija trimdas pensionāra latviešu valoda, kas nebūt nederēja vidusskolēna vajadzībām. Tas turklāt, šķiet, tāds “smags” vecums, kad atgriezties. Vai Latvijā juties kā citādi domājošs latvietis?
Man šķiet, ka ilgais posms ārzemēs noteikti ir atstājis nospiedumu uz manu personību, kas mani nedaudz atšķir no tipiska latvieša, – esmu aizrautīgs un reizēm pat hiperaktīvs, man patīk uzdot jautājumus un “atvērt” sarunas laukumu, un, kas latviešiem liktos pavisam neadekvāti, es izbaudu sarunas ar svešiniekiem. Vienlaikus, dzīvojot ASV, mani vecāki ļoti uzmanīgi pieskatīja, lai mēs ar māsām pilnībā “neamerikanizētos”. Bija uzstādījums – skolā dariet visu, lai slīpētu angļu valodu, savukārt mājās savstarpēji jārunā tikai latviski. Protams, reizēm šo vienošanos pārkāpām, bet tā tomēr iegrožoja to “smadzeņu putru”, kas rodas bērniem multikulturālā vidē, vienā teikumā iepinot vārdus trīs dažādās valodās. Tomēr esmu ļoti pateicīgs par angļu valodas zināšanām, ko attīstīju šajā posmā, – tās zināmā mērā bruģēja manu turpmāko akadēmisko un profesionālo ceļu.
Mani vecāki devās uz Ameriku Latvijas valsts dotā darba uzdevumā, nebijām tipiski emigranti. Viens no vecāku uzdevumiem bija veidot saites ar vietējo latviešu kopienu Vašingtonā un citos štatos, tāpēc katru svētdienu ar māsām apmeklējām latviešu skoliņu un draudzi.
Svētdienas skola pusaudža gados izklausās pēc īstas medusmaizes!
Protams, 10 vai 11 gadu vecumā jebkurš svētdienas rītā labprātāk gribētu atrasties pie datora vai spēlētu pagalmā futbolu, nevis ietu mācīties Latvijas vēsturi. Tagad atskatoties saprotu, ka tas ļāva saglabāt latviešu valodu un neatsvešināties no dzimtenes. Domāju, ka piederība šai zemei man ir ieaudzināta kopš bērna kājas. Es tiešām vienmēr esmu jutis emocionālu saiti ar Latviju, arī studējot Londonā un Kembridžā un strādājot Briselē, vienmēr ar vienu kāju esmu bijis te. Tā nekad nav bijusi spiesta lieta, neviens mani ar varu nav dzinis atpakaļ. Negribētu arī piekrist apgalvojumam, ka visi ar starptautisku izglītību to tik vien dara, kā tin makšķeres un pārvācas prom no Latvijas, – man ir virkne pazīstamu piemēru ar jaunajiem “nažiem”, kuri studējuši ļoti labās augstskolās gan Eiropā, gan ASV, bet izvēlējušies labprātīgi atgriezties Latvijā.
Patlaban mūsu ģimenīte ir tiešām izkaisīta – jaunākā māsa studē ekonomiku Amsterdamā, bet vidējā māsa Parīzē uzsākusi karjeru globālās veselības jomā, domā, kur, kā un kad apturēt dažādu epidēmiju izplatību.
Bērnībā mums bija savas domstarpības, kas tika risinātas skrāpējoties, bet kopš pandēmijas, kad atkal iekāpām bērnības kurpēs un padzīvojām kopā, mums izveidojusies silta draudzība. Arī pret vecākā brāļa pienākumiem izturos ļoti atbildīgi.
Bērnībā vēlējies kļūt par ugunsdzēsēju. Man šķiet, ka līdz ar kara sākumu Ukrainā tavs “Instagram” profils daudziem latviešiem pildīja tādu kā uguns dzēšanas funkciju, jo tu ļoti labi mācēji izskaidrot sarežģītas politiskās lietas vienkāršāk. Kāpēc tev tas bija svarīgi?
Kad 2022. gada 24. februārī Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, es vēl studēju Kembridžā, “cīnījos” ar doktora disertāciju. Atausa atmiņas, kas manī virmoja pandēmijas laikā, kad man pazīstami ārsti, medicīnas personāls, medmāsas iesaistījās un strādāja dubultās maiņas, lai rūpētos par sabiedrības drošību. Es tad jutos bezjēdzīgs – labāk sēdi mājās un nepārkāp noteikumus! Krievijas iebrukuma laikā sapratu, ka šoreiz varu palīdzēt, nododot zināšanas un pieredzi, ko biju uzkrājis akadēmiskajā vidē, tostarp rakstot par Ukrainu un pētot Krievijas ārpolitiku, agresijas un iejaukšanās izpausmes.
Jutu, ka Latvijas sabiedrības diskusijās valda ļoti liela neziņa un trauksme – ne klasiskie mediji, ne diplomāti, ne politiķi kaut kādu iemeslu dēļ ne vienmēr spēja veiksmīgi sasniegt vienkāršo iedzīvotāju. Jau vairākus mēnešus pirms iebrukuma Krievija bija sākusi pulcēt karaspēku pie Ukrainas robežām, bija liela neziņa, kas būs. Sākumā man dažādus jautājumus uzdeva draugi un paziņas, kurus interesēja mans viedoklis. Sapratu, ka nevaru atbildēt katram individuāli, tāpēc sāku sava veida blogu. Protams, mani pārsteidza tas, cik liela bija sabiedrības interese, negaidīju, ka tas attīstīsies tādā mērogā.
Pāris nedēļu laikā sekotāju skaits strauji pieauga, sāku eksperimentēt ar citiem formātiem, “live” sarunām, mani sāka aicināt uz intervijām tradicionālie mediji, žurnāls “Ir” uzrunāja veidot iknedēļas podkāstu “Ārskats”. Joprojām ļoti lepojos, ka Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš iekļāva mani šajā projektā. Mums izveidojās vērā ņemama auditorija, pat sporta zālē un Centrāltirgū nāca klāt cilvēki un teica: “Aiziet! Malači!”
Pēdējos gados esmu aktīvi iesaistījies diskusijās ar dažnedažādām sabiedrības grupām – regulāri uzstājos skolās, universitātēs, uzņēmumos, konferencēs, muzejos, pat cietumos. Esmu eksperimentējis ar dažādiem medijiem un domāju, ka eksperimentēšanas ceļš vēl nav beidzies. Piemēram, nesen tiku uzaicināts uz sarunu ar 2. klases skolēniem Rīgas Franču licejā.
Es to visu daru ne jau, dievs pasarg’, honorāra vai publicitātes dēļ, es tiešām to uztveru vairāk kā savu misiju. Un mana misija ir veicināt sabiedrības izpratni par drošību, diskutējot un paskaidrojot sarežģītākos jautājumus cilvēkiem saprotamā valodā. Tikai šādi var panākt plašākas sabiedrības uzticēšanos un arī iesaisti valsts aizsardzībā.
Mēs dzīvojam tik atbildīgā laikā, kad visa sabiedrība apjauš, ka to skar drošības un ģeopolitikas jautājumi. Zini, arī otrklasniekiem ir absolūti leģitīmi jautājumi, kas iederētos jebkurā nopietnā ministrijas vai parlamenta diskusijā!
Pēc kāda principa cilvēkam apgūt medijpratību?
Baidos, ka vienas formulas man nav. Es katram ieteiktu izveidot sev komplektu, kurā ir viens vai divi lielāki starptautiski mediji, piemēram, “BBC”, “New York Times”, “Financial Times”, “The New Yorker”, “The Atlantic”, viens vai divi Latvijas mediji, piemēram, sabiedriskais medijs “LSM” un žurnāls “Ir”, un kāds personīgāka satura veidotājs, piemēram, man šķiet fascinējošas profesora Filipsa O’Braiena (Phillips O’Brien) analīzes tviterī, un tad kūrēt savu informācijas patēriņu ap šo komplektu.
Mēs dzīvojam informācijas gūzmā, ikdienā lasām desmitiem, simtiem dažādu tvītu, komentāru, arī komentārus par komentāriem, kas veido neveselīgu spirāli. Šajos jaunajos laikos mums kopumā jāmaina savi paradumi un uztvere, nevaram vairs kā patiesību uztvert katru tvītu vai ziņu virsrakstu, kurā tiek citēts tvīts. Cilvēkiem jāmācās kļūt selektīvākiem un kritiskākiem pret to, kam ļaujam sevi emocionāli ietekmēt. Mums ir jārēķinās, ka katrs esam potenciāls mērķis ienaidnieku informatīvajām, psiholoģiskajām operācijām. Mēs labi zinām, kas ir tie spēki, kuri cenšas destabilizēt mūsu sabiedrību, graut uzticēšanos valstij, sēt paniku, ka “Latvija jau ir norakstīta”, ka “viss jau ir sarunāts pāri mūsu galvām”. Mēs arī redzam, kas ir tie personāži un konti tepat Latvijā, kas piebalso un izplata šos naratīvus.
Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” aprīļa numurā. Vēl žurnālā iedvesmojošs radošums numura lielajā intervijā ar režisori Lauru Grozu, kā arī Aigara Norda dzīvesstila pieturpunktos un Antonija Porovska garšu pasaulē.
