Pasaulslavenais franču mākslinieks Bernārs Venē reizēm sarunājas ar "Chat GPT". Kāpēc viņš nonācis Latvijā?

Bernārs Venē kā savu virzītājspēku mākslā un arī dzīvē vienmēr uzsvēris “jaunas idejas radikalitāti”. Taču kāpēc Bernārs Venē (Bernar Venet) ir nonācis Latvijā? Kāpēc tieši viņa izstāde “Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024” mākslas muzejā “Rīgas Birža” Rīgā patlaban ir būtiska? Kālab dažādas nosacītas sakritības vairāku gadu garumā ir aizvedušas līdz tās iespējamībai?

Lai cik paradoksāli tas izklausītos, manuprāt, Bernāra paša un arī viņa mākslas klātbūtne Latvijas kultūrtelpā mums ir nepieciešama gluži cilvēciski. Mums ļoti pietrūkst šādu “Bernāru” – arī tālab, lai noticētu, ka ikvienam no mums ir iespēja savu dzīvi tai atvēlētajā laika nogrieznī nodzīvot labākajā iespējamajā veidā. Neievietojot sevi rāmējumā un stereotipiskos priekšstatos par to, kas šķietami ir vai nav iespējams. Dzīvības enerģija mīl tos, kuri nemitīgi izstumj sevi no komforta zonas, nebaidoties eksperimentēt, palikt nesaprasti un arī kļūdīties. Jo tikai tā ir iespējama attīstība. Turklāt neatkarīgi no vecuma.

“Man radošā procesa dzinējspēki ir zinātkāre, bez apstājas uzdoti jautājumi un nerimstoša vēlēšanās atklāt citas, vēl neapgūtas jomas. Viss mana darba kopums sastāv no pauzēm, jauniem iesākumiem, eksperimentiem, kuru pamatā ir iedziļināšanās pagātnē. Iespējams, tieši tas man ļauj pastāvīgi paplašināt jaunas idejas nobriešanas procesu par bezgalīgu jautājumu virkni. Tik daudz kas vēl palicis neradīts. Esmu pārliecināts, ka māksla – kādu mēs to reiz esam piedzīvojuši un piedzīvojam šodien – ir tikai stadija mūsu zināšanās un mūsu uztveres jutības asināšanā. Atzīsim faktu, ka tiem parametriem, kas šodien definē mākslu, nebūs ne mazākā sakara ar tiem, kas kļūs par normu rīt. Tā ir mūsu lielā iespēja, jo tas būs pierādījums, ka māksla kā zināšanu sfēra vienmēr saglabās šo nenovērtējamo spēju bezgalīgi pašatjaunoties,” Bernārs saka vienā no mūsu sarunām.

Viņam ir 83 gadi, taču diezin vai kāds dos vairāk par 60. Intensitāte, kādā norit viņa dzīve, ir divdesmitgadnieka cienīga, un viņš pats lēš, ka ar vislielāko varbūtību nodzīvošot vēl 23 gadus. Jo tieši tik esot nepieciešams, lai viņš realizētu savus šā brīža lielos mērķus. Ar viņu var aprunāties par jebko, sākot no mākslas vēstures un beidzot ar kvantu fiziku un jaunumiem mākslīgā intelekta jomā. Starp citu, ar “ChatGPT” viņš pats ik pa laikam aprunājas, beigās secinot, ka joprojām ir spēcīgāks partneris.

Es jau sen vairs neticu nejaušībām. To daudz precīzāks apzīmējums būtu jaušības. Bernāru pirmoreiz satiku pirms septiņarpus gadiem – 2017. gada vasarā – viņa mākslas fondā Dienvidfrancijas pilsētiņā Lemuī. Toreiz kopā ar viņa sievu kolekcionāri Diānu Venē strādājām pie viņas mākslinieku radīto rotu kolekcijas izstādes “No Pikaso līdz Kūnsam. Diānas Venē kolekcija” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Mūsu sarunās mani pārsteidza Bernāra cilvēcīgums, vienkāršība un humora izjūta. Aizrautība, ar kādu viņš dalījās stāstos gan par mākslu, gan dzīvi. Un pozitīvisms, ko viņš spēj saglabāt arī visai radikālu turbulenču apstākļos.

Atceros, toreiz viņš stāstīja par pēkšņu lietavu izraisītiem plūdiem, kas gandrīz pilnībā bija izpostījuši viņa tikko izveidoto mākslas fondu: “Mazliet komiski, bet tieši divas nedēļas pirms plūdiem es tur biju viens pats, fotografēju un domāju, ko vēl varētu uzlabot. Pēc divām nedēļām viss, ko biju safotografējis, bija pilnībā iznīcināts. Kā pēc kara, pēc uzlidojuma. Bija tikai smiltis un dubļi, ne zāles, nekā. Tas bija šausmīgi – skulptūras, tilts, viss bija upē... Mans asistents, sieva, viņi to visu redzēja un raudāja. Es iznācu, apskatījos un teicu: “Sūdu būšana!” Un gandrīz tūlīt pēc tam piebildu: “Ok, mēs to visu izdarīsim vēl labāk.” Tāds es esmu. Mani neskar nekas, kas attiecas tikai uz mani. Tas mani neietekmē. Tam nav nozīmes. Ja es rīt zaudēšu īpašumu, es to zaudēšu. Kad es piedzimu, man nepiederēja nekas, līdz ar to es par to neuztraucos. Es sākšu kaut ko citu.”

Tā paša gada novembrī viņš pirmoreiz atbrauca uz Rīgu, bija klāt izstādes atklāšanā. Apzināti ieradās mazliet novēloti, lai lieki nepievērstu uzmanību. Rīga iespiedās viņa atmiņā. Tāpat kā “MAREUNROL’S” radītā Diānas kolekcijas izstādes scenogrāfija. Kopš tā laika šī kolekcija apceļojusi visdažādākās izstāžu telpas – no Dekoratīvās mākslas muzeja Parīzē līdz “Villa Empain” Briselē – un drīzumā būs skatāma muzejā Floridā, taču iekārtojuma radošā risinājuma ziņā Rīgas ekspozīcija joprojām ir nepārspēta.

Neilgi pēc abu iepazīšanās Diāna, toreiz vēl jauna žurnāliste, kopā ar Bernāru ciemojusies pie mākslinieka Donalda Džada, kura sieva Džūlija viņu brīdinājusi: ja vēlies būt pati, tev ir jāatrod sava lieta. Pretējā gadījumā tava dzīve aizritēs Bernāra ēnā. Tā aizsākās Diānas kolekcija, un kopš tā brīža viņi abi ir līdzvērtīgi partneri; viens otra balsts un virzītājspēks.

Pagājušā gada pavasarī Bernāra Venē izstāde bija skatāma vienlaikus visās četrās Perotēna galerijas lokācijās un Vandoma laukumā Parīzē. Sagadījās, ka biju tur dienā, kad galerijā notika Bernāra performance un arī viņa lekcija. Kad kopā ar viņu un Diānu šķērsoju tiltu pār Sēnu, Bernārs teica, ka viņa misija patlaban ir dalīties zināšanās, proti, viņš ir vienīgais, kurš var dalīties tiešajā pieredzē par veselu laikposmu, kas jau kļuvis par mākslas vēsturi. Pārējie viņa laikabiedri jau ir aizsaulē. Kristo un nesen mūžībā aizgājušais Frenks Stella bija pēdējie. Uz jautājumu, vai arī Rīga varētu kļūt par viņa misijas pieturpunktu, Bernārs atbildēja: “Noteikti.” Tobrīd viņš strādāja pie diviem lieliem projektiem – retrospekcijas Pekinā un izstādes Nacionālajā bibliotēkā Venēcijā mākslas biennāles laikā. Tā tika atklāta īsi pirms mākslinieka 82. dzimšanas dienas. Kad dienu pēc izstādes atklāšanas tikāmies vienā no Svētā Marka laukuma kafejnīcām, Bernārs jau detalizēti stāstīja, kādu viņš redz izstādi Rīgā.

Iespējams, būtiskākais, ko vērts mācīties no Bernāra Venē, ir nepieciešamība sapņot lielus sapņus. Un neļaut ikdienai tos nogalināt. Ne vienmēr tie materializējas ātri. Piemēram, gigantiskais vides objekts – 260 tonnu smagā un 60 metru augstā skulptūra “Lielā arka” (“Arc Majeur”), kas 2019. gadā tika atklāta uz E411 šosejas starp Beļģiju un Luksemburgu, – ir lielākais publiskais mākslas darbs Eiropā. Šī sapņa materializācijas mirkli Bernārs gaidīja 35 gadus.

Sākumā arkas ideju bija iecerēts īstenot Francijā, taču, kā smejas Bernārs, viņš ticies ar vairākiem prezidentiem, piedalījies daudzās sarunās, pusdienās, vakariņās, kur vienmēr plūdis šampanietis, taču beigu beigās projekts tā arī palicis birokrātisko līkloču gaiteņos. Līdz to negaidīti piedāvājusi īstenot Beļģija. “Arc Majeur” liektā līnija stiepjas abpus autostrādei, nekas to neaizklāj un neierobežo – traucoties pa E411 šoseju, tā redzama no vairāku kilometru attāluma. Kā atzīst Bernārs, šķietami utopiskā ideja radīt arku, kurai cauri vestu autostrāde, viņam nedevusi mieru kopš 80. gadu vidus. Jo veids, kā šo objektu ieraugām – no attāluma, atrodoties kustībā, nevis apejot mākslas darbam apkārt, kā tradicionāli tiek aplūkoti tēlniecības objekti –, piešķir tam pilnīgi citu raksturu un dinamiku. Savveida mobilitāti, kas pirmajā mirklī pārsteidz vēl vairāk nekā darba apjoms. Saskare ar šo mākslas darbu notiek tikai kustībā, jo pie tā nav iespējams apstāties. Turklāt vienlaikus tas atrodas nemitīgā mainībā – sirreāli veidojot dialogu ne tikai ar autobraucējiem, kuru priekšā tas iznirst, bet arī ar pašu lielceļu un mainīgajiem laikapstākļiem. ““Arc Majeur” ir ārkārtējs sasniegums mākslas laukā,” Bernārs saka bez liekuļotas pieticības, uzsverot, ka šis ir sadarbības projekts starp mākslinieku, inženieriem un dažādu tehnoloģiju speciālistiem. Viena lieta ir ideja, skice, makets un vēlamā atrašanās vieta, otra – precīzi aprēķināti izmēri, augsnes analīze, konstrukciju apjoms utt.

Turpinot attīstīt un mainīt mūsu pieņēmumus un priekšstatus par tēlniecību, sava fonda desmit gadu jubileju viņš pagājušajā vasarā atzīmēja ar performanci, kuras laikā kailām rokām “pagrūda” 20 gigantiskas un vertikāli izkārtotas kortēnas tērauda arkas, no kurām katra svēra apmēram tonnu. Būtībā jau pabeigtu tēlniecības objektu. Arkas, cita pēc citas krītot ar dārdošu troksni, sagriezās elpu aizraujošā dejā starp haosu un līdzsvaru, teju metafiziski atdzīvojoties un radot jaunu, pirms tam neeksistējušu kombināciju. Haosā notvertu iespēju. Jaunu ideju par skulptūru, kas ir nevis augšupvērsta – samērojoties ar cilvēka tēlu un mēģinot ietiekties debesīs –, bet gan horizontāla. Mākslinieka idejas, viņa fiziskā spēka, gravitācijas un nejaušības radīta.

Kaut gan plašai auditorijai Bernāra Venē vārds saistās ar monumentālām formām, savas karjeras laikā viņš strādājis ar visdažādākajiem medijiem: glezniecību, instalāciju, zīmējumu, tēlniecību, skatuves dizainu, rakstījis mūziku un debitējis kā horeogrāfs. Venē darbi aplūkojami vairāk nekā 70 pasaules muzejos, tostarp MoMA un Gugenheima muzejā Ņujorkā, Hiršhorna muzejā un skulptūru dārzā Vašingtonā, Pompidū centrā Parīzē u. c., kā arī pasaules vadošajās izstāžu zālēs, galerijās un laikmetīgās mākslas kolekcijās. Pēc pasūtījuma tapušās skulptūras pastāvīgi atrodas publiskajā telpā Oklendā, Ostinā, Bergenā, Berlīnē, Bodrumā, Bonnā, Denverā, Nīmā, Nicā, Norfolkā, Parīzē, Seulā, Šeņdžeņā, Tokijā un Tulūzā.

Iespējams, viena cilvēka dzīves kontekstā tas izklausās mazliet sirreāli, bet Bernārs ir ticies, ballējies, piedalījies izstādēs kopā ar tādām nu jau leģendas statusu ieguvušām 20. gadsimta mākslas personībām kā Marks Rotko, Donalds Džads, Sols Levits, Džaspers Džonss, Endijs Vorhols, Roberts Raušenbergs u. c. Jaunībā dzīve viņu savedusi kopā arī ar Marselu Dišānu – neilgi pirms konceptuālisma ciltstēva nāves. Tolaik 26 gadus vecais Bernārs kaismīgi skaidrojis mākslas metram, ka viņa darbs salīdzinoši ir daudz radikālāks par Dišāna radīto. Protams, viņš zinājis, kas ir Dišāns, un bijis laimīgs par iespēju viņu satikt. Taču tas viņu nav atturējis no vēlmes izteikt savu viedokli. Dišāns kādu mirkli ieinteresēti klausījies un tad pārtraucis Bernāru ar vārdiem: “Tātad jūs esat mākslinieks, kurš pārdod vēju...” Viņu saruna ilgusi kādas stundas trīs, un par piemiņu no tās viņam joprojām ir grāmata ar meistara parakstītu vāku – Bernāram Venē.

Bernāra privātajā mākslas kolekcijā ir vairāki Dišāna darbi. 1972. gadā izsolē viņš esot nopircis arī “Sniega lāpstu” – vienu no Dišāna redīmeidiem, ko vēlāk ar Donaldu Džadu iemainījis pret kādu no viņa darbiem. Toreiz neviens neesot vēlējies to pirkt, otrs izsoles dalībnieks bijis pārdevējs, kurš solīdams centies palielināt darba cenu. Līdz Bernārs lāpstu iegādājies par 6000 dolāru. Pagājušajā gadā “Christie’s” izsolē viens no šīs Dišāna sērijas darbiem tika pārdots par vairāk nekā trim miljoniem dolāru.

“Es pazinu viņus visus,” man savulaik sarunā teica Bernārs. “Kopā piedalījāmies izstādēs, vakariņojām, ballējāmies: ar Vorholu, Raušenbergu, Kristo, Stellu un citiem. Tas bija normāli. Mēs bijām ģimene. Šodien es domāju – mans Dievs, tiešām? Tagad tā ir vēsture, bet, kad jūs to piedzīvojat, jūs nezināt, ka tā kļūs par vēsturi.”

Vorhols reiz esot piedāvājis Bernāram, ka uzgleznos viņa portretu, taču viņš atteicies, jo toreiz pret Vorhola portretiem izturējies visai kritiski. Šodien, protams, viņš uz to raugās citādi: “Vorhols ir tik radikāls, tik atšķirīgs no visa, kas mākslā pirms tam bija radīts. Manuprāt, viņš bija milzis. Iespējams, ne visi viņa darbi ir šedevri, taču beigu beigās jūs tomēr domājat par kopumu. Un šis kopums ir ļoti labs. Vorhola gadījumā ļoti svarīgs ir konteksts. Tas ir jāatzīst.”

Visu rakstu lasi žurnāla “Pastaiga” marta numurā. Vēl žurnālā lasi par modi no ekrāna un interviju ar mūziķi Miķeli Putniņu.