"Esmu dzīvojis tā, lai nav jākaunas," - saka dziedātājs Ivars Rutmanis, kura izpildīto "Paņemt tevi aiz rokas" zina visi

Septiņdesmit piecus gadus vecā Ivara Rutmaņa dzīvē nekas nav noticis “pa vienkāršo”. Viņš piedzīvojis gan brīdi, kad rokmūziķa gaitām pārvilkts čekas aizlieguma zīmogs, gan mirkli, kad motocikls lielā ātrumā iedzina kokā un šķita – viss var aprauties vienā sekundē.

Jaunības dullums, kas maksāja dārgi

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", Ivara mūziķa stāsts sākās Cēsīs, kur viņš kā jaunietis kopā ar domubiedriem izveidoja rokgrupu "Ir" – tas bija laikā, kad tāda drosme nebija pašsaprotama. Padomju gadi nepanesa brīvdomību, un viss, kas izskanēja skaļāk un dumpinieciskāk, nekavējoties nonāca varas uzmanības lokā. Ivars stāsta, ka grupa ātri vien kļuvusi populāra – talantīgi puiši, kuri spēlē smagāku mūziku, nekā tolaik atļauts. Taču šis ceļš nebija garš. Drīz vien viņus sāka vērot un izsekot. Sekoja pratināšanas, aizrādījumi un kulminācijā – oficiāls aizliegums uzstāties.

Šodien dokumenta kopija ar aizliegumu atrodas Ivara īpašumā, bet oriģināls glabājas muzejā – kā kultūrvēsturiska liecība par laiku, kad rokgrupa varēja kļūt par “apdraudējumu”. “Bija jābūt stipram,” viņš saka. Kad grupa tika izjaukta, viņam neatlika nekas cits kā turpināt vienam. Šis periods kļuva par tiltu uz nākamo posmu – solokarjeru un radošiem meklējumiem Rīgā. Ivars savas dziesmas aiznesa uz Latvijas Radio mūzikas komisiju, kur tās izpelnījās Maestro Raimonda Paula atbalstu. Par Ivara debiju kļuva dziesma "Paņemt tevi aiz rokas", un pirmajai uzstāšanās reizei televīzijā mamma viņam pati uzšuva tolaik moderno balto uzvalku, bet tēls tika papildināts ar ilgviļņu frizūru.

Likteņa krustceles Ivaru pārsteidza pavisam citā jomā – motorsportā. Jaunībā viņš bija ātruma apsēsts, līdz brīdim, kad motocikls izslīdēja un pilnā ātrumā iedzina viņu priedē. Tajā mirklī Ivaram gar acīm esot gājusi visa dzīve – gluži kā filmās. “Es dzirdēju tādu kā skaistu, mierīgu mūziku…” viņš atceras. “Tā bija robeža starp palikšanu un aiziešanu uz visiem laikiem.” Viņš gulēja viens, nespējot piecelties. Apkārt – tikai mežs un klusums. Tomēr kāds viņu pamanīja – viņu ieraudzīja pusaudzis, kurš aizsteidzās pēc palīdzības un izglāba Ivara dzīvību. Un pēc vairākiem gadiem viņi nejauši satikās Smiltenē... Izrādījās, jauneklis pa šo laiku bija nonācis nepatikšanās un pat sēdējis cietumā. “Viņš man teica: “Es saviem cietuma biedriem rādīju uz tevi un stāstīju – redziet, šo cilvēku es esmu izglābis!”,” Ivars smejas, joprojām ar pateicību.

Leģendārā dziesma atkal uz lielās skatuves

"Paņemt tevi aiz rokas", viena no Latvijas kāzu ikoniskajām dziesmām, šoruden atkal skanēja uz lielās skatuves – Gunāra Jākobsona 90. jubilejas koncertā, kurā piedalījās arī Ivars. Zāle bija pilna, atmosfēra – kā senajos labajos laikos. Uz vienas skatuves satikās vesela Latvijas estrādes zvaigžņu plejāde: Viktors Lapčenoks, Žoržs Siksna, Ingus Pētersons, Normunds Rutulis, Aija Vītoliņa, Jānis Paukštello, Mārtiņš Kanters, Nauris Puntulis, Margarita Vilcāne un citi vārdi, kas veidojuši Latvijas mūzikas vēsturi. Kad uz skatuves kāpa Margarita Vilcāne un sāka dziedāt "Balto sauli", zālē iestājies tāds klusums, it kā visi vienlaikus ievilktu elpu. “Kad viņa sāka dziedāt… Tā ir sajūta, ko vārdos grūti izstāstīt,” saka Ivars. “Tas ir tas brīdis, kad tu saproti – leģendas nepazūd.”

Nekur nav pazudusi arī Ivara izpildītā savulaik tik populārā dziesma. Reiz Cēsīs, pie puķu galdiņa, kur tirgojas vietējie ļaudis, Ivaru sagaidīja pārdevēja – tā pati, kuru viņš bieži bija redzējis pavasarī ar tulpēm un pūpoliem, bet vasarā ar margrietiņām un lauku ziediem. Viņa uz mirkli apstājās, paskatījās uz viņu… un vienkārši sāka dziedāt. Visu dziesmu "Paņemt tevi aiz rokas" – no sākuma līdz pat pēdējam pantam. “Es stāvēju un klausījos,” stāsta Ivars. “Tā nav bieža parādība, ka cilvēks uz ielas nodzied pilnu dziesmu. Viņa zināja visus vārdus!” Pārdevēja Ivaram atzinās, ka šī dziesma viņai ir īpaši mīļa. Viņš toreiz nopirka ziedu pušķi, taču pats notikums palika daudz nozīmīgāks par pirkumu – tas dziļi iespiedās viņa atmiņā. Arī šodien, nejauši satiekoties, abi viens otru sveic ar sirsnīgu smaidu.

Fitnesa zāle, ceļojumi un privātstundas

Ikdienu Ivars vada Cēsīs. Vairākus gadus strādājis mūzikas skolās, mācījis pūšamos instrumentus, bet šobrīd pievērsies privātstundām. Viņš ir trombonists – pasniedz trombonu, althornu, baritonu, tubu, bērnībā mācījies trompeti, apguvis flautu, spēlē arī ģitāru. Visus šos instrumentus viņš var mācīt tiem, kas paši grib mācīties privātstundās. Un vēl viņš uztur sevi labā fiziskā formā. “Agrāk bija kultūrisms nopietnā līmenī, bet dakteri teica – nevajag aizrauties ar smagumiem. Tagad ir vairāk iekšējo muskuļu vingrināšana, treniņi fitnesa zālē trīs reizes nedēļā.” Beidzamajos gados Ivars arī apceļojis pasauli – bijis Maljorkā, Rodā, Maltā, apskatījis bruņinieku pilsdrupas un vienkārši baudījis to, ka beidzot var aizbraukt arī kādā tālākā ekskursijā.

Ģimene – Ivara drošākā vieta

Ivara sieva Inese nāk no Dundagas, un nav brīnums, ka mājās valda muzikāls gars – viņa jaunībā spēlējusi mandolīnu un darbojusies kultūras dzīvē. Arī tagad mūzika abiem ir kopīga valoda. Ziemassvētki viņu mājās vienmēr pārtop mazā duetā, kurā skan gan klasiskās dziesmas, gan melodijas, kuras radījis Ivars pats. “"Klusa nakts, svēta nakts" mums ir obligāta,” viņš smejas. “Pušķojam eglīti, sabrauc radinieki, bērni skaita pantiņus, mēs pamuzicējam. Tā ir mūsu ģimenes svētku sajūta.”

Ivara dēls Kārlis savulaik beidzis vijoles klasi – talants bija, dotības arī, bet mūziku par profesiju neizvēlējās. “Viņš aizgāja citā virzienā, strādā labā darbā,” stāsta Ivars. Viņš arī mēģinājis mūzikā virzīt mazdēlu Adrianu, taču puika labāk izvēlējies futbolu. “Viņš trenējas katru dienu, brauc uz Siguldu, un viņam tas patiesi patīk,” vectēvs stāsta ar lepnumu. “Var redzēt – sporta gars tur dzīvo ļoti spēcīgi.” Un tieši Adrianam veltīta viena no Ivara dziesmām – "Es gribu būt tavs taurenis".

Ivars saka: “Laiks ir jāizmanto jēgpilni – nevajag nodarboties ar muļķībām un pārmocīt sevi ar lieku stresu. Posms, kurā varam dzīvot pilnvērtīgi, patiesībā nav nemaz tik garš. Es neesmu darījis muļķības – esmu dzīvojis tā, lai pēc gadiem nebūtu jākaunas. Ja ar to kādam varu dot kaut nelielu paraugu, tas jau ir daudz.” Pagājuši gandrīz četrdesmit gadi kopš dziesmas "Paņemt tevi aiz rokas" tapšanas, tomēr tā nav zaudējusi savu vietu cilvēku sirdīs – Ivaru joprojām atceras, un viņa dziesma joprojām ir klātesoša nozīmīgākajos dzīves brīžos, īpaši kāzās.

Žurnālā "Kas Jauns" lūkojiet arī citas interesantākās ziņas un notikumus!