Nedēļas jaunumi "Tet TV+" - bīstama draudzība, postapokaliptisks trilleris un Tuta un Lapsa svin svētkus
"Tet TV+" izklaides platformā, kas pieejama arī "Tet TV", šonedēļ skatieties seriālu "Koldvotera", raidījumu "Tuta gaida Ziemassvētkus" un šausmu trilleri "28 Years Later".
Bīstamā draudzība
Vīrietis, kurš piedzīvo pusmūža krīzi, pārceļas uz attālu Skotijas ciematu. Bet ātri vien saprot, ka iesaistījies bīstamā draudzībā ar ļaunprātīgu kaimiņu…
Seriāls "Koldvotera" ("Coldwater") prasmīgi savieno ģimenes drāmu ar paranoisku spriedzi. Tas ir tumšs, bet aizraujošs stāsts par uzticības un identitātes krīzi, kur katrs varonis slēpj savas traumas. "Koldvotera" ievērojama arī ar to, ka ar to britu televīzijā pēc kulta seriāla "The Walking Dead" ("Staigājošie miroņi") atgriežas aktieris Endrū Linkolns.
Dziedāsim kopā?
Tuta un Lapsa svin svētkus!
Eglīte jau izrotāta, dāvanas iesaiņotas, dzejolīši apgūti un apaļie pīrāgi tūdaļ būs gatavi, bet vai zini, kas vēl darāms pirms svētkiem? Tutai kopā ar Lapsiņu pavisam noteikti ir jāatkārto Ziemassvētku dziesmiņa, ko dziedāt pie eglītes. Jo tikai tad, kad skanēs skanīgas balsis un zvaniņu šķindoņa, svētku brīnums būs pilnīgs. Un, kad dziesma būs izdziedāta, eglītes gaismiņas mirdzēs vēl spožāk, bet piparkūku smarža sajauksies ar prieku un smiekliem.
Sabrukušā pasaulē
"Oskarotais" režisors Denijs Boils un scenārists Alekss Gārlends atgriežas pasaulē, kuru viņi radīja 2002. gada filmā "28 Days Later" – pasaulē, kur cilvēku sabiedrība sabruka zem infekcijas posta un dzīvnieciskas izdzīvošanas ēnas.
Pagājušas gandrīz trīs desmitgades, kopš niknuma vīruss izkļuva no bioloģisko ieroču laboratorijas, un tagad nežēlīgi īstenotas karantīnas apstākļos daļa cilvēku ir iemācījusies eksistēt inficēto vidū. Boila un Gārlenda jaunākais darbs – postapokaliptiskais šausmu trilleris "28 Years Later" – nav vienkārši turpinājums. Tā ir alegoriska refleksija par sabiedrības bojāeju, kolektīvās atmiņas zudumu un cerības trauslo liesmiņu izolācijā. “No pirmās sarunas mēs domājām – ko nozīmē 28 gadi vēlāk? Ja infekcija joprojām ir Lielbritānijā, kā tā izskatās?” jautā Gārlends, un šis jautājums izvirzās filmas centrā. "28 Years Later" neturpina iepriekšējo notikumu pavedienu, bet drīzāk izpleš esošo pasauli laikā un telpā, pētot, kā civilizācija varētu mēģināt sevi pārdefinēt pēc totālas sabrukšanas.
Filmas estētika ir brīžiem apokaliptiski skaista – pamestās ainavas un sabrukušie tilti kļūst par klusuma metaforām. Taču šajā klusumā mīt arī briesmas. Inficētie, kurus Boils joprojām dēvē par “ārkārtīgiem radījumiem”, nav klasiski zombiji. Arī šeit Gārlends meklē atbildes par laika ietekmi: “Kā laiks maina inficētos? Ja viņi nav miruši, vai viņi mainās?” Šī transformācija rada gan eksistenciālu šausmu, gan zinātniskās fantastikas spriedzi. Kopumā "28 Years Later" nav tikai šausmu filma. Tā ir politiski piesātināta parabola par vientulību, pamešanu un valstu spēju (vai nespēju) atjaunoties. Tā vaicā neērto jautājumu – vai cilvēks spēj izdzīvot tikai fiziski vai arī morāli? Tā vietā, lai sniegtu vienkāršas atbildes, Boils un Gārlends liek skatītājam justies neērti, pat brīžiem vainīgi – par cilvēcības trauslumu un tās ātro sabrukumu ārpus komforta robežām. Ja pasaule sabrūk, vai varam to atjaunot? Un, ja varam, vai mēs būsim tie paši, kas to reiz uzcēla?
