Vai atceraties pikanto līgodziesmu skandinātāju Ugunīgo Guntu? Viņa tagad strādā Gaismas pilī
Ugunīgās Guntas un Daiņa Porganta pikantās līgodziesmas teju mēneša garumā tika skandinātas pārtikas lielveikalos, kafejnīcās, automašīnās un daudzās mājās, taču par Ugunīgo Guntu pašu jau pārdesmit gadu nekas nav dzirdēts. Žurnāls "Kas Jauns" skaidrojis, kur Gunta palikusi, kā viņu patiesībā sauc un kā viņai dzīvē iet.
"Ak, Jāni, precē mani", "Jāņu naktī vāverītes", "Lauku puiši Rīgā brauca" un citas nerātnas, bet jestras dziesmas tika iedziedātas un izdotas albumos pirms 20 gadiem, un jūnijā tās dara lustīgus ļaužu prātus aizvien. Citādi gan, iespējams, varētu domāt ilggadējas lielveikalu kasieres un krāvēji, kam tik intensīvās devās visas darba dienas garumā šis populārais repertuārs varētu būt jau “līdz kaklam”.
Ja Daiņa Porganta aktivitātes – gan uzstājoties, gan ieskaņojot filmas un seriālus – joprojām neliek uzdot jautājumus par viņa profesionālajām gaitām, tad gluži pretēji ir, ja aizdomājamies par Ugunīgo Guntu: pat nav saprotams, vai Ugunīgā Gunta ir gaišmatainās dziedātājas pseidonīms vai īstais vārds.
Kā noskaidroja "Kas Jauns", Ugunīgā Gunta īstajā dzīvē ir Gunta Lodziņa. Atrodot Guntu, atklājās, ka jau pirms pārdesmit gadiem, kad klajā tika laisti Ugunīgās Guntas un Negantā Daiņa pikanto līgodziesmu albumi un pāris reižu kopā uzdziedāts koncertos, viņa savu dziedātājas karjeru lēmusi neturpināt. Sazinoties ar Guntu Lodziņu, viņa atzīst, ka dzīvo absolūti nepublisku dzīvi un atpazīstamības it nemaz nealkst.
Taču Gunta labprāt pastāsta, gan kā tapa muzikālais projekts duetā ar Daini Porgantu, gan kā pati jūtas tagad, kad radu un draugu lokā tiek “pakacināta” par Ugunīgo Guntu. “Mūs ar Daini Porgantu savest kopā bija producenta Māra Priedes un dziesmu autores Ivetas Priedes ideja. Ar Ivetu esam attālas radinieces, var teikt māsīcas. Jau iepriekš viņiem bija sadarbība ar Daini, un arī es jau iepriekš vienam viņa albumam piedziedāju. Tad viņi saprata, ka mūsu balsis sader kopā, un tā radās šis Līgo projekts. Arī par Ugunīgo Guntu mani “nokristīja” producenti,” atminas Gunta, kura mūzikas jomā tolaik nebūt nebija iesācēja – viņa bija gan mācījusies dziedāšanu, gan dziedājusi. Vienīgi neesot bijis pieredzes studijas darbā.
“Kad Līgo laikā ieeju veikalā, dzirdēt šīs dziesmas esmu jau pieradusi. Protams, kopumā ir tāda priecīga noskaņa – man prieks, ka citiem prieks. Darbiņš ir izdarīts, un, ja cilvēki priecājas uz Līgo, tas ir ļoti jauki. Jāņi mums tradicionāli ir tādi, kad tautai gribas jautrību, būt dabā. Un lustīgas dziesmas – tās mums, latviešiem, vajag!” uzskata Gunta, piebilstot: “Arī mūsu ģimenes Jāņu svinībās skan šīs dziesmas, jo tuvinieki, draugi un paziņas jau vēlas. Man nekas nav pret. Un tad arī Ugunīgās Guntas vārds pajokojot mīļi aizvien nāk līdzi. Patīkami, jo saistās ar mīļām atmiņām.”
Tērzējot par to, kā klājas, Gunta Lodziņa negaidīti atklāj, ka strādā Gaismas pilī, kā mēdz dēvēt Latvijas Nacionālo bibliotēku. “Man klājas labi. Dziedāšanu neturpinu, strādāju ar dziedāšanu nesaistītā jomā. Bet mūzika man patīk. Ļoti labprāt klausos, ko dara jaunie mūziķi. Dzīvoju absolūti nepublisku dzīvi. Jau daudzus gadus strādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur esmu izdevējdarbības statistikas eksperte. Nu jau gaidu pensiju,” teic aizvien tautā iemīļoto ziņģu iedziedātāja.
