Kirovs Lipmans: “Man katru dienu prasa naudu!”

Miljonārs šomēnes prezentēja savu autobiogrāfiju, kurā atklāj, kāds bijis ceļš, līdz kļuvis par bagātu un ietekmīgu vīru. Autobiogrāfijas "Kirovs Lipmans. Dzīvesstāsts" atklāšanas svētkos restorānā "Whitehouse" viens no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem atzina, ka viņam regulāri tiekot lūgta materiālā palīdzība.

To sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" apliecina arī Kirova dēls Filips Lipmans, sakot, ka ne tikai – arī uzņēmēji konsultējas un vaicā pēc padoma. “Tētim ir ļoti liels paziņu loks, viņi visi vēlas ar tēti sazināties, pakomunicēt. Kāds lūdz naudu, kāds arī padomu dzīvei,” paskaidro Filips. Viņš zina stāstīt, ka tētis nekad neatslēdz telefonu, viņu varot sazvanīt 24 stundas diennaktī visas septiņas dienas nedēļā. Tikai tad, kad visa Lipmaņu dzimta aizbrauc uz iecienīto Dubaiju 5. novembrī svinēt Kirova dzimšanas dienu, viņš šajā dienā neatbildot uz tālruņa zvaniem.

No nabadzīgas bērnības līdz ietekmīgam miljonāram

Bērnības un pusaudžu gadi Kirovam Lipmanam pavadīti nabadzīgos pēckara apstākļos, taču, neraugoties uz to, viņš joprojām glabā siltas atmiņas par mazotni un mammu. 1945. gadā Kirovs ar mammu Rozu Lipmani palika pilnīgi vieni – pēc kara atgriezušies dzimtajā Liepājā, viņi secināja, ka tēvs un vīrs Haims Lipmans, tāpat kā pārējie radinieki, gājuši bojā. Viņa radus, tāpat kā daudzus citus ebrejus, noslepkavojis Hitlera karaspēks. Lipmana autobiogrāfijā minēts, ka pirms kara Liepājas ebreju kopienā bijis 7000 cilvēku, karu pārdzīvojuši vien 25…

Lipmans savu ceļu līdz miljonāra un ietekmīga cilvēka statusam sāka kā remontdarbu atslēdznieka māceklis Liepājas linoleja rūpnīcā jau nepilnu 15 gadu vecumā, pa taisno no skolas sola. Kirovs agri apjauta, ka nauda nopelnāma ar mērķtiecīgu un smagu darbu. Kirovam vēl nebija 20 gadu, kad viņu iecēla par Sanktpēterburgas rūpnīcas iecirkņa meistaru, viņa pakļautībā bijuši 96 cilvēki. Atgriezies Latvijā pēc studijām, kļuva par rūpnīcas VEF Informācijas un skaitļošanas centra vadītāja vietnieku darba organizācijas jautājumos. Uzreiz pēc Gorbačova perestroikas sākuma, kad ar likumu tika atļauta privātā uzņēmējdarbība, Kirovs izveidoja kooperatīvu "VEF-Radio". Kirova kooperatīvs uzvarēja starptautiskā konkursā, kur 1988. gadā vajadzēja nodrošināt Minskā notiekošajam Eiropas čempionātam sporta vingrošanā elektronisko tablo. Ar šo pasūtījumu Kirovs Lipmans nopelnīja savu pirmo miljonu – rubļos.

51 gada vecumā Kirovs reģistrēja savu vairumtirdzniecības uzņēmumu "LipLat", 1997. gadā viņu iekļāva pirmajā Latvijas miljonāru sarakstā, un kopš tā laika Lipmana vārds tajā stabili saglabā savu vietu. Jau vēlāk viņš vadīja ražotni "Liepājas metalurgs", bet 22 gadus Latvijas Hokeja federāciju. Viņš ir AS "Grindeks", kuras apgrozījums pērn pārsniedzis 300 miljonus eiro, padomes priekšsēdētājs un lielākais akcionārs. Farmācijas kompānijai ir divas ražotnes Rīgā, kā arī Slovākijā un Igaunijā. "Grindeks" padomē ir gan Kirova sieva Anna, gan dēls Filips, kas ir arī farmācijas uzņēmuma līdzīpašnieki.

Mammas vērtīgās atziņas

Par dzīvē vērtīgām un nozīmīgām atziņām miljonārs ir pateicīgs savai mammai, kas iemācījusi – nekad nevienam nav jārāda, ka esi izsalcis, kā arī nevienam nevajag zināt, ka tev kabatas tukšas, jo cilvēkiem ir jādomā, ka tev ir labi.

Grāmatas atklāšanas svētkos, uzrunājot savus viesus, Kirovs Lipmans atzina, ka visu savā dzīvē ir sasniedzis pats saviem spēkiem. “Dzīve tētim ir bijusi diezgan smaga. Taču viņš visu sasniedza, un tagad tas viņam sagādā gandarījumu,” piebilst Filips.

Kirovam Lipmanam pašlaik ir 84 gadi, bet viņš turpina būt apritē savā izveidotajā farmācijas impērijā "Grindeks". “Tētis visu mūžu ir bijis aktīvs, bet tagad viņš spēku, izturību un enerģiju rod no tā, ka var tikties ar cilvēkiem un palīdzēt, kā arī padalīties ar savu bagātīgo pieredzi. Tētis tik tiešām nezaudē drosmi un ir joprojām labā formā,” tēvu raksturo dēls Filips, kuram ar papu jau kopš mazām dienām bijušas siltas un draudzīgas attiecības: “Tēvs pret mani nekad nav bijis stingrs, ar savu dzīvesgudrību pret mani vienmēr ir izturējies labi. Man ir pats labākais tētis. Vienmēr ir dalījies ar savu pieredzi; ja bija nepieciešamība, palīdzēja, pateica kaut ko priekšā, izskaidroja. Lai arī tētis visu mūžu ir ļoti daudz strādājis – no agra rīta līdz vēlam vakaram –, braucis komandējumos un bijis ļoti aizņemts, viņš vienmēr atrada laiku, lai mani uzklausītu. Ja bija kāda samilzusi problēma, momentā bija klāt, lai to atrisinātu.”