Ikoniskās dziesmas "Paldies latiņam" autors Jorans Šteinhauers: "Latvija man ir vajadzīga"

Pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem mūziķis Jorans Šteinhauers radīja dziesmu Paldies latiņam, pēc tam ar grupu Ārzemnieki pārstāvēja Latviju Eirovīzijā, bet nesen izveidoja projektu LV81, sniedzot bezmaksas koncertus dažādās Latvijas pilsētās.

Pirmais šoks un vēlme atgriezties

Uz Latviju no savas skolas atbraucu apmaiņas programmā – uz Talsu 2. vidusskolu. Lidostā mani sagaidīja divi čaļi, un, kad vaicāju, kā viņus sauc, abi atbildēja – Jānis. Braucot uz Talsiem, radio skanēja bērnu dziesma par krokodilu Šnī šnā šnap. Puiši man pastāstīja, ka visi latvieši domājot – tā dziesma ir par šņabīti. Kad iebraucām Talsos, abi Jāņi gribēja bišķiņ izrādīties, tāpēc devāmies uz veco lidlauku, lai driftētu pa sniegu. Tāda bija mana pirmā diena Latvijā. Biju šokā un gribēju mājās!

Vācijā visi spēlējam un mīlam futbolu, arī es. Te visi džeki ap diviem metriem gari basketbolisti, visu laiku kačājas, bet es tāds maziņš. Tolaik ēdu gandrīz tikai veģetāru pārtiku, gaļu liku šķīvī tikai ciemos, lai respektētu mājas saimniekus. Jāņa mamma, kura mani vienmēr gribēja barot, teica – eat meat, Joran! (ēd gaļu, Joran!) Visu laiku gatavoja to, ko es nevarēju ēst, bet es lēnītēm  pie visa pieradu. Pēc trim nedēļām man Latvija jau sāka iepatikties.

Pēc pāris mēnešiem bija Lieldienas, es pirmoreiz redzēju, kā latvieši krāso olas ar sīpolu mizām un augiem. Man tas likās baigais brīnums, vēroju šo procesu ar atplestu muti. Kad cilvēki prasīja, ko Vācijā dara ar olām Lieldienās, atbildēju, ka pērkam jau gatavas.

Kad apmaiņas projekts beidzās, atgriezos Vācijā, jo bija jāpabeidz skola. Pēc tam bija jāiet armijā, bet, ja negribi, vari valstij kalpot citādi, piemēram, sociālajā darbā. Es izvēlējos sociālo darbu, un man bija iespēja gadu strādāt vācu baznīcā Latvijā un vēl papildus dažas dienas nedēļā bērnu centrā Maskačkā. Man bija tikai 19 gadu, es biju pilnīgi viens svešā zemē, dzīvoju Ķengaragā, daudzstāvenē Lokomotīves ielā, kad garām brauca vilciena, visi logi drebēja. Taču es biju totāli laimīgs. Man bija tikai virtuve, mazais televizors, dīvāns. Skatījos Latvijas Mūzikas kanālu un iemācījos daudzas dziesmas latviski. Tā lēnītēm apguvu latviešu valodu. Atceros, bērnu centrā man sākumā gāja diezgan drūmi, jo nezināju valodu un nevarēju bērniem palīdzēt tā, kā gribēju.

Bija viens smieklīgs gadījums. Kādai meitenei vaicāju: “Kā tevi sauc?” Viņa man atbildēja: “Idi na*uj!” Es nezināju, ko tas nozīmē, un turpināju viņu šādi saukt. Citi bērni aizgāja pie vadītājas un teica, ka tas vācietis izmanto sliktus krievu vārdus. Tad es saņēmu listi ar visiem vārdiem, kurus nedrīkstu teikt.

Vispopulārākā dziesma – Paldies latiņam

Pēc Latvijā pavadīta gada devos uz Vāciju un Brēmenes Universitātē sāku studēt Eiropas studijās. Pēc tam strādāju radio – par montētāju mediju sadaļā; šīs prasmes man ļoti palīdzēja dzīvē. Darbojos arī futbola klubā. Tajā laikā arvien biežāk sāku ilgoties pēc Latvijas. Kāpēc? Jo šeit es biju brīvs un laimīgs. Domāju – bet ko es Latvijā darīšu? Lai būtu tuvāk Latvijai, sāku komponēt dziesmas. Piemēram, ņēmu Imanta Ziedoņa dzeju un rakstīju melodiju. Kāda dziesma nonāca līdz auditorijai, man uzrakstīja Rimants Ziedonis: “Paldies, tev par šo dziesmu!” Domāju, ka tas ir joks, jo ir Imants Ziedonis, bet pēc tam uzzināju, ka Rimants ir viņa dēls.

Tolaik Latvija pārgāja uz eiro, un mamma ierosināja, lai es uzrakstu dziesmu par latiņu. Biju teicis – man ir žēl, ka latviešiem tikko vēl okupācijas laikā bija rubļi, tagad beidzot ir sava nauda, kurai pat nosaukumā ietverta Latvija, bet nu no tās jāatsakās, lai atkal pieņemtu kaut ko citu. Tā radās dziesma. Ar draugu Niku no Anglijas, kurš arī te bija bijis apmaiņas programmā, nolēmām satikties Latvijā un to ierakstīt. Viss notika ļoti vienkārši – uzlikām kameru uz palodzes un uzdziedājām Paldies latiņam. Aizgājām pie mūzikas producentes un stāstījām par savu veikumu. Viņa teica – super, mēs jums palīdzēsim! Tomēr divus trīs mēnešus nekas nenotika.

Es jau biju atgriezies Vācijā, tuvojās septembris un laiks, kad lata vairs nebūs. Domāju, ko mēs darīsim ar dziesmu, ja tā vairs nebūs aktuāla, tāpēc ieliku to YouTube. Pēc pāris dienām man zvana Artūrs Špaks no Bez tabu, ar kuru kopā mācījāmies Talsu 2. vidusskolā, un saka – Latvijā visi par tevi runā! Paņēmu vienu somu, ģitāru un devos uz Latviju. Pēc pāris dienām jau sēdēju Latvijas Televīzijā un dziedāju dziesmu par latiņu. Mani uz ielām sauca par Latiņu un joprojām tā dēvē – lūk, Latiņš nāk! Kāds žurnāls toreiz rakstīja – latiņš aiziet, Jorans paliek. Es paliku un visā notikumu virpulī pilnīgi aizmirsu, ka biju pieteicies Eirovīzijai.

Kad pirmoreiz atbraucu uz Latviju, man vaicāja: “Joren, vai zini, kas latvietim ir mīļākais ēdiens? Otrs latvietis!” Biju par to šokā! Piesakoties Eirovīzijai, gribēju paņemt tēmu, ko visi saprot, un frāzi, kurai cilvēki dzied līdzi, un tā tapa dziedama Cep kūku. Vēl man bija svarīgi, lai tā būtu pozitīva. Latvijā mēdz teikt, ka Eirovīzija ir pirmais solis uz veiksmīgu muzikālo karjeru. Tas nav tā. Manuprāt, tā ir iespēja tajā mirklī reklamēt savu valsti.

Projekts LV81 kļuvis par zīmolu

Daudzviet kultūras nami taupās, jo tiem ir nogriezti budžeti, taču tas nenozīmē, ka cilvēkiem nav vajadzīgs kaut kas pozitīvs. Īstenībā tas ir pat nepieciešams. Izdomāju – ja kultūras namiem un cilvēkiem grūti ar naudu, tad es varēšu atrast cilvēkus, kuri mani varētu atbalstīt. Runāju ar Vācijas vēstniecību, un tur uzreiz saprata manu domu. Tā man radās iespēja sniegt bezmaksas koncertus daudzās Latvijas vietās. Dabūju kameru, sarunāju pilsētas un sāku ar pašu mazāko pilsētu Latvijā – Durbi. Tur mīt tikai ap 400 iedzīvotāju, bet simts no tiem atnāca uz manu koncertu. Tas bija super! Ja Durbe to var, tad spēj arī jebkura cita Latvijas pilsēta. Nākamā bija Subate, tad Vācijas vēstnieks izdomāja, ka viņam ļoti patīk Limbaži. Braucām turp. Pirmajā etapā notika seši koncerti. Koncertos safilmēto sataisīju 27 sekunžu videorullītī, publicēju un nosūtīju un kultūras namu vadītājiem ziņu, ka braucu ar bezmaksas koncertiem pa visu Latviju. Divsimt tūkstoši skatījumu, un vairāk nekā 200 vietu mani aicināja uz koncertiem. Absolūti neticami! Projekts LV81 kļuva par zīmolu! Kopumā ar LV81 būsim jau bijuši 20 pilsētās, un tas ir daudz.

Tas, ko es tagad daru – cenšos katras pilsētas iedzīvotākiem, kur dodos ar koncertiem, veltīt īpašu uzmanību. Piemēram, Iecava. Kad braucu ar mašīnu no Vācijas un esmu bijis ceļā 20 stundu, eju Iecavas parkā pastaigāt. Reiz tur satiku septiņdesmitgadīgu sievieti Anitu, kurai sāp mugura, un viņa staigā ar nūjām. Ilgi ar viņu runāju un aicināju uz savu koncertu. Viņa teica, ka netiks, jo nevar sēdēt, sāp mugura, tāpēc vajagot staigāt. Nav problēmu! Atbrīvojām koncertā veselu rindu, lai tikai viņa nāktu. Anita bija koncertā un visu laiku staigāja.

Es jau neuzskatu sevi par mūziķi. Vairāk esmu cilvēks, kurš dzīvo ar mūziku, bet mans mērķis ir ar mūzikas palīdzību nonākt līdz cilvēkam. Esmu pateicīgs, ka mans stāsts par Latviju ir tik dabisks un jau 10–11 gadu saistīts ar aktīvu muzicēšanu. Visi mani koncerti ir piepildīti, vienkārši, sirsnīgi, cilvēcīgi – brīva, nepiespiesta atmosfēra. Laikam man pašam tas ir vajadzīgs. Visām dziesmām var dziedāt līdzi.  

Vai tiešām saknes Latvijā?

Latvijā man vienmēr piespēlē kādu jaunu dāvanu. Piemēram, pirms pieciem gadiem zvanīja televīzijas režisors un operators Ilgonis Linde. Sākumā domāju, kas tas par dīvainu vārdu Ilgonis – ilgojas pēc kaut kā? Viņš prasa, vai es kaut ko zinu par Jāni Šteinhaueru. Saku – es esmu Šteinhauers, bet Jorans. Tad Ilgonis man izstāstīja, ka ir režisors un veido dokumentālo filmu par 18. gadsimta bagātāko latvieti, cilvēku, kurš tiesājies par latviešu tiesībām – Jāni Šteinhaueru. Viņš ir tikpat svarīgs latviešu vēsturē kā, piemēram, Barontēvs vai Krišjānis Valdemārs, bet vēl nav tik daudz materiālu sameklēts. Bet ko viņi no manis grib? Viņi meklējot Jāņa Šteinhauera pēcnācējus un Latvijā esot atraduši tikai mani vienīgo. Savāds gadījums, bet tā es trīs gadus kopā ar komandu darbojos pie dokumentālās filmas veidošanas kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu. Filma pēc tam bija sakutama arī LTV1. Atklājām, ka Šteinhaueri bijuši ASV, Zviedrijā, Vācijā, un visur mēs sekojām viņu pēdām. Kā šis stāsta atrisinājās, lai ir intriga; to var redzēt filmā. Tas bija ārkārtīgi interesanti un kolosāli!

Jau sen Latvijā jūtos kā savās otrajās mājās. Man ļoti patīk Rīga – te ir daļa no manas dzīves. Zinu, ka daudzi mani draugi vācieši staigā un skatās, cik skaistas te ir ēku fasādes.  Bet es vienmēr vēroju cilvēkus, un sekoju līdzi, kāda man pašam sajūta, esot cilvēkos. Ja apkārt ir kolosāla atmosfēra un burvīgi ļaudis, tad pat visneglītākā pilsēta var kļūt skaista. Latvijā man ļoti mīļa ir Sabile – zilas debesis, skaistais Abavas krasts. Tur jūtos, kā kādā smurfu filmā. Latvija man ir svarīga, tā jau sen ir neatņemama daļa no sirds…