Ronis, aitasgalva, Aladina lampa un kas tik ne… Tās ir pašas dotas iesaukas cepurēm, ko šoziem visbiežāk nēsā Indra. Tādas vienkārši adītas mices viņas garderobē nemaz nav.

Cepure par nozīmīgu tēla aksesuāru Indrai kļuva, kad viņa vadīja sabiedrisko attiecību jomu Dailes teātrī. “Man vienā brīdī likās, ka gribu būt neredzama, ka cepure padara mazāk pamanāmu, lai arī īstenībā bija otrādi. Trīs gadus nostaigāju ar cepurēm visur, nevilku nost arī telpā. Tas vienkārši bija mans stils,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Indra, atcerēdamās savas pirmās cepures – dažādu krāsu turbānus no mīļākā materiāla samta –, kas turpat teātrī arī pašūtas.

“Kādreiz cilvēki operā vai teātrī tā dīvaini uz mani skatījās – ka galvā cepure. Bet es uzskatu, ka tas ir normāli.” Lai arī kādu laiku no cepures telpās Indra atteikusies, uz ielas bez tās viņu neredzēt, jo “ir jābūt kam īpašam uz galvas”. Pat vasarā, kad tiek nēsāti piemēroti turbāniņi, lai pasargātu matus no saules, īpaši, kad dodas nūjot.

Kad ikdienas dzīvē “pievienojās” optiskās brilles, arī tās Indra sākusi uztvert kā aksesuāru un pēc nokrāsām kombinēt ar cepurēm. “Man ir kādas desmit brilles un vismaz tikpat briļļu ķēdīšu, ko izvēlos atkarībā no attiecīgās dienas pašsajūtas. Tādus “rimbuļus” man reiz pamēģināt ieteica māksliniece Anna Heinrihsone – ne to vien viņa man atklājusi! –, un kopš tā laika no tiem nešķiros, staigāšu arī tad, kad mode pāries un neviens nenēsās,” smejas Indra.

Teātrī pašūtie turbāniņi bija tikai sākums, laika gaitā pievienojušās dažnedažādas formas un stila galvassegas. Arī viņas vīrs mākslinieks Aivars Vilipsōns aizrāvies ar cepuru kolekcionēšanu, kas, atšķirībā no viņas galvassegām, apskatāmas, izstādītas visriņķī dzīvoklī. Savas cepures Indra gan pārved no ceļojumiem ārzemēs, gan pasūta šuvējai pēc savām skicēm. “Man ir burvju māksliniece, kas man mīļu drēbi, kas nokalpojusi, uzšuj no jauna vai rada pēc manām skicēm. Manā dzīvē neviens cilvēks tā nevar izdarīt kā viņa – galvenā Dailes teātra šuvēja Maija Valheima. Viņa ir burve! Es nemāku ne zīmēt, ne veidot piegrieztnes, es vienkārši kaut ko uzburu savā galvā. Un gadās, ka tieši to, ko esmu iztēlojusies, ieraugu gatavā veidā ārzemēs. Tad bijis, ka ķeru uzreiz divas vienādas cepures,” stāsta Indra.

Ja reiz kopīga aizraušanās, varbūt Aivars Vilipsōns sievu noskatījis pēc cepures? Izrādās – nē, pēc kurpēm! “Ceļojumā nopirku tādas kā sandales ar zeķzābaka stulmu – purngals un papēdis vaļā. Un slavenais kurpju meistars Aldons Timmermanis, kas šuj teātriem apavus, gadiem man šuva nākamās tādas. Mani neinteresēja, ir vai nav modē, vajadzēja vairākus gadus un pārus, līdz man tās apnika. Un Vilipsōns krita uz tām kurpēm,” zina atklāt Indra.

Indra pasmaida, ka viņas cepures joprojām pievērš apkārtējo cilvēku uzmanību. “Rīgā mēdz rādīt uz mani ar pirkstu, bet citās valstīs nāk klāt un vaicā – kur jūs tādu dabūjāt, es arī gribu.” Tā pērn kāds vīrietis tā aizskatījies uz garām ejošo Indru, ka ieskrējis ar pieri luksoforā. Indra nosmejas, ka nesen, ejot cauri Vērmanītim, pamanījusi kādu garāmgājēju tik ļoti uz viņu skatāmies, ka atgriezusies arī pati un sievietei, kas turpinājusi skatīties, uzdevusi jautājumu: “Un?!” “Tā pastāvējām viena pret otru un gājām tālāk,” pieredzē, kā ir Rīgas ielās staigāt stilīgās cepurēs, dalās Indra. 

Indras cepuru stāsti:

Ronis

Iegādāta šogad janvārī Londonā, ejot pa iepirkšanās ielu Regent Street. Lija tāds dušas lietus, iegāju veikalā un ieraudzīju šo cepuri. Momentā sapratu, ka mana! Uzreiz sāku nēsāt uz šo – raibo – pusi, kas izrādījās kreisā. Nogriezu birku, tagad var nēsāt uz abām, bet man patīk labāk uz šo. Ieguvusi iesaukas: alvas zaldātiņš, skafandrs un panda. Vīrs par ķiveri sauc.

Melnais turbāns

Iegādāta pirms desmit gadiem Londonas jauno dizaineru tirdziņā – no kādas marokānietes, kura pati tādas cepures šūdināja. Vienā reizē melnu samta, protams, nopirku, nākamajā – elektrozilu tādu pašu modeli, ko vasarā nēsāt, bet to man viena draudzene izraudāja. Kad nākamo reizi braucu, marokānietes vairs tur nebija. Ieguvusi segvārdu turbāniņš.

Cepure ar bumbuli

Iegādāta Londonā kādā Oksfordstrītas piparbodītē mirkļa iespaidā, jo bija auksti un smidzināja Londonas lietutiņš. Tajā varu labi noslēpties, staigāju kā Aladina burvju lampa!

Aitasgalva

Iegādāta Hamburgā 2023. gada februārī, kad tur biju ar Radio kori. Trīs reizes gāju uz veikalu šo cepuri piemērīt, un tikai ceturtajā dienā to iegādājos. Tiek mājās saukta par aitasgalvu, un man ir aizdomas, ka sunīši pilsētas ielās domā, ka esmu savējā – liels suns… To redzu pēc viņu komunikācijas.