Komponista Borisa Rezņika dēls Oļegs pārcēlies uz Gambiju un attīsta Āfrikas miljonāru biznesu
“Ceļš uz Āfriku ved vienā virzienā,” – tā saka Oļegs Rezņiks, komponista Borisa Rezņika dēls. Pirms sešiem gadiem viņš ieradās Gambijā Rietumāfrikā, kur iedzīvojies, pateicoties Latvijā gūtai pieredzei un darba tikumam. Starp citu, 18. februārī Gambija svinēja 60. gadadienu.
“Mani uzaicināja draugi, kuriem šeit bija savs bizness, un tā nolēmu palikt. Diezgan ātri atradu nodarbošanos, viesnīcu industrijai kā reiz vajadzēja tādus speciālistus kā mani,” savu stāstu, sēžot okeāna krastā, sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" iesāk Oļegs.
Jauna dzīve 44 gadu vecumā
Mēs tiekamies Atlantijas okeāna krastā, "Tamala Beach Resort" restorānā – šī ir viena no piecām viesnīcām, kas ir Oļega pārraudzībā. Viņš ir pārdošanas un mārketinga direktors, uzdevums – gādāt, lai īpašniekiem nāk nauda. Kad Oļegs 44 gadu vecumā ieradās Gambijā, viņam tikpat kā nebija naudas, taču bija dators, telefons un apņēmība, biznesa menedžera un e-komercijas pieredze, daudzi gadi nostrādāti "eBay" platformā, starptautiskajā vairumtirdzniecībā.
Oļegs neslēpj, ka Latvijā darboties kļuvis arvien grūtāk – lai strādātu pilnīgi pēc likuma, vajadzīgs milzīgs apgrozījums, bet tāda tomēr nebija. “Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu aizbraukt. Ieradies Gambijā, nezināju, ko darīt, sākumā mazliet palīdzēja vecāki, liels paldies viņiem. Tad mani iepazīstināja ar kāda viesu nama īpašnieku, un viņš palūdza uztaisīt mājaslapu. Iznākums ļoti patika, mani ieteica nākamajam klientam,” stāsta Oļegs.
Zem bagātu cilvēku jumta
Sekoja pasūtījumi vēl trīs vai četrām viesnīcām, katra aizvien lielāka, un pēc pusgada ķēdīte aizveda jau līdz nopietnam biznesam un pārdošanas vadībai. Sākumā bija doma par savu biznesu, bet tad Oļegs saprata – kāpēc uzņemties liekas klapatas, vienkāršāk atrast bagātus cilvēkus un strādāt viņiem. “Lūk, ko es izdarīju – aizgāju pie viņiem un pateicu, ka pelnīšu jums lielu naudu, bet sev mazu. Jums nekas nebūs jādara, tikai jāsaka jā. Mēs vienojāmies, un tā es strādāju zem jumta – vieniem no šajā valstī bagātākajiem un ietekmīgajiem cilvēkiem,” atklāj Oļegs.
Viņa uzdevums bija izveidot rezervācijas un maksājumu sistēmu, reklāmu un visu pārējo, lai šis bizness veiksmīgi darbotos, nāktu klienti un līdz ar to – nauda. “Es to visu pārvērtu normālā Rietumu tipa viesnīcu tīklā. Man nav algas parastā izpratnē, es saņemu komisiju. Man ir bizness liela biznesa iekšienē, pats izlemju, cik cilvēku man strādās, kādas algas maksāšu, pērku datorus, dronus video filmēšanai,” pēc būtības Oļegs ir kā apakšuzņēmējs vai ārpakalpojuma sniedzējs. Sākotnēji īpašnieki centušies kontrolēt, bet tad sapratuši – nav ko jaukties, ja viss darbojas.
Oļega pārraudzībā ir liela tūrisma saimniecība – piecu zvaigžņu "Tamala", četrzvaigžņu "Kombo" un "Kalimba", trīsarpus zvaigžņu "Balafon", trīs zvaigžņu "Kasumai", visas ir gana tuvu. Viņš pats dzīvo atsevišķā namā ar divām guļamistabām "Balafon", okeāna krastā, teritorija ir slēgta, ar apsardzi. Par 80 eiro mēnesī sešas dienas nedēļā mājkalpotāja uzkopj māju un izmazgā drēbes.
Bez kontroles iztikt nevar
Šeit neko nedrīkst atstāt pašplūsmā, citādi viss “ar kosmisku ātrumu” aiziet lejupslīdē. “Vajadzīga uzraudzība, zināšanas un sapratne, kā izdarīt labāk, – tas, kas šeit nepiemīt. Te ir kā lielā bērnudārzā – līdzko audzinātāja aiziet, sākas pilnīgs bardaks,” Oļegs par vietējo attieksmi pret darbu izsakās diezgan skarbi. “Ja baltais no Eiropas grib veidot biznesu Āfrikā, pašam paliekot, piemēram, Rīgā pie datora, tas nedarbosies. Tā var mēnesi, bet, līdzko viņi saprot, ka saimnieks aizbraucis, sākas haoss un bizness pajūk.”
Afrikāņi ir visai pļāpīgi un var gari un plaši spriest, kad lietas var izrunāt piecās minūtēs. Pirms Jaungada Oļegam bija intervija populārā vietējā radiostacijā, un diktors agrāk strādājis šādā darbā Vācijā. Tur viņam plānotos runas plūdus ieteikts dalīt ar pieci: kas iecerēts 25 minūtēs, jāizstāsta piecās. “Te viņi runā un runā. Man ir smags raksturs un nav pacietības uzklausīt visvisādas atrunas. Darbinieks atbrauc uz darbu ar pusstundas kavējumu un klāsta, ka dzīvo tālu, ilgi gaidījis transportu, bet es negribu klausīties, man tas nav interesanti, negribu zaudēt savu laiku – tu nokavēji, grīda restorānā nav izmazgāta. Viņi dusmojas, jo man pēc vietējās mentalitātes būtu jāuzklausa, bet es pasaku – shut up. Tu nokavēji pusstundu, ja atkārtosies mēneša laikā, būs rājiens; trīs rājieni, un būsi atlaists,” Oļegs atzīst, ka gambiešu acīs “mēs esam ļoti tieši, rupji cilvēki”.
Taču šī nelaipnība palīdz kontrolēt situāciju, citādi no vadītāja labums būs nulle, lielu pretimnākšanu uztvers kā vājumu, ko var izmantot, ātri vien uzkāpšot uz galvas. “Mans mērķis ir, lai sistēma darbojas un man jāpiedalās minimāli. Uzraudzīt vajag, bet es to daru ar prieku. Apbraukāju vienu viesnīcu, citu, parādu, izstāstu, bet man nav visu laiku jāsēž uz vietas.”
Veiksmīga biznesa atslēga
Savas attiecības ar vietējiem Oļegs raksturo kā virspusējas: “Es nevaru vadīt lielu cilvēku skaitu, vienkārši nesaprotu, kā to darīt. Man komandā ir 12 cilvēki, viņi ir ar augstāko izglītību, daļa studējusi ārzemēs. Ar viņiem ir vieglāk, cita mentalitāte. Viņi ir vidējais slānis, nav manā līmenī un nav lejasgalā. Jā, viņi var bremzēt, nesaprast, bet tāpat mēdz būt Rīgā, nevaru teikt, ka esmu ļoti neapmierināts. Kad sāku, nevarēju ar viņiem strādāt, man bija meitene no Krievijas, meitene no Anglijas, maksāju ļoti lielu naudu. Tolaik sistēma tikai veidojās, bet, kad tā ir gatava, vajadzība pēc dārgiem kadriem pazūd.”
Pēc Oļega vārdiem, biznesa veiksme Gambijā slēpjas prasmē izveidot sistēmu, kuru var uzturēt ar lētu personālu. Ja kāds iedomājas šeit, piemēram, izvērst būvniecības vai restorānu biznesu, atvedot savu komandu no Eiropas, un maksāt Eiropas algas, cena būs neatbilstoša vietējam tirgum un sekos krahs. Tāpēc atliek nodarbināt vietējos un censties uzturēt pieņemamu kvalitāti.
Gambijas algas ir zemas, piemēram, viesmīle saņem 80 eiro, ja labi cenšas, vēl tikpat vai pat vairāk – dzeramnaudās, taču tām labākais laiks ir vakaros. Pēc tam vēlu naktī jātiek mājās, un beigās papildus saņemtais aiziet par transportu, sevišķi, ja nav sava auto. Varētu domāt, ka līdztekus zemām algām ir zemas cenas, bet tā nav – kilograms kartupeļu tirgū maksā ap pusotru eiro, importa preces ir daudz dārgākas nekā Eiropā. Liels pluss ir ēdināšana darbā, daudziem tā ir motivācija strādāt.
Kā dzīvo vietējie
“Kā dzīvo parasta Gambijas ģimene? Lielā mājā ap 20 cilvēku, tantes, tēvoči, kā tikai tur nav. Var būt arī desmit, bet vienalga daudz. Puse nedara neko, dzer tēju. Daži strādā, jo grib vismaz kaut ko darīt, nevis sēdēt mājās, bet viņu nopelnītā nauda tik un tā iet kopējā katlā. No tā nopērk rīsus, elektrību, bet nepietiek,” novērojumos dalās Oļegs. “Taču katrai šādai ģimenei kāds strādā Eiropā un sūta naudu – 300 līdz 400 eiro mēnesī. Viņiem tā ir gana liela nauda.” Līdz ar to daudziem jauniem cilvēkiem nav nekādas motivācijas iet strādāt par 80 eiro, par kuriem tikpat atliks vien pirkt rīsus visai saimei. “Viņi nesaprot, ka mūsdienās, izmantojot internetu, var daudz ko iemācīties un pelnīt 500 eiro, pat šeit,” uzskata Oļegs. “Viņi domā, ka te nekādu perspektīvu nav, bet, ja tiks uz Eiropu, tad gan pelnīs, sūtīs naudu un iemantos cieņu.”
Katru gadu tūkstošiem laimes meklētāju no Gambijas ar laivām dodas nāves ceļā, kā iesaukts visbīstamākais migrantu maršruts, no Rietumāfrikas uz Kanāriju salām. Vairāki simti iet bojā (2023. gadā 6618 cilvēki no Rietumāfrikas kopumā), bet daudzus tas neattur. Viņi sasauc ģimenes sapulci un aicina savākt naudu vietai laivā. “Un ģimene izlemj – ja viņš pa ceļam neaizies bojā, tad sāks pelnīt un sūtīs naudu. Tā vietā, lai ieguldītu biznesā šeit, savu tuvinieku sūta kā vergu uz Eiropu, kurš pa ceļam var nomirt,” Oļegs par to ir sašutis. Viņš uzsver, ka arī Eiropai nav nekāda ieguvuma, jo nopelnītā nauda aizplūst prom: “Jā, cilvēki vajadzīgi, arī Latvijai vajadzīgi imigranti zemu apmaksātiem darbiem, bet ne lai visu naudu sūtītu prom.”
Veiksme atrast balto vecmāmuļu
Vēl viens naudas ieguves avots Smaidošajā krastā – tāda ir Gambijas devīze – ir tepat uz vietas, pludmalēs. Par bumsters sauktie šejienes beach boys katru dienu trenē savus muskuļotos ķermeņus cerībā, ka viņus ievēros baltās atpūtnieces. Mērķauditorija pamatā ir britu kundzes, bieži vien vecmāmiņu un pat sirmmāmiņu vecumā. “Mērķis ir atrast kādu balto muļķi, varbūt aizvedīs uz Eiropu, un pēc mēneša varēs no viņas notīties. Vai vismaz pierunāt atvērt kādu biznesu, lai iedod pāris desmitus tūkstošu eiro. Kāda velna pēc viņam vajadzīga 65 gadu veca ome,” ironizē Oļegs. Viņa pārraudzīto viesnīcu pludmales gan ir slēgta teritorija, un šie puiši te netiek. Paretam gan šajās attiecībās esot laimīgi stāsti, bet tādi varētu būt divi procenti.
Īsta izaugsme nav manāma
Gambijā automašīnās ļoti bieži redzams valsts karodziņš, bet tajā pašā laikā vietējie valstī notiekošo bieži raksturo skarbiem vārdiem un ne bez pamata. “Ja Latvijā pajautā taksistam, ko viņš domā, būs sajūta, ka valsts ripo lejup trakā ātrvilciena gaitā uz pilnīgu iznīcību. Bet mēs taču saprotam, ka tā nav! Problēmas ir, bet mēs augam, attīstāmies,” saka Oļegs. Tiesa gan, uz jautājumu, vai Gambijā sešu gadu laikā viņš novērojis izaugsmi, Oļegs atbild: “Neredzu, bet ne tāpēc, ka cilvēki būtu nepareizi. Te ir viss potenciāls, taču problēma ir politikā, korupcijā. Prezidents ir ļoti pacēlis korupcijas līmeni, šī sistēma velk valsti uz leju.” Runga ar diviem galiem, nav jāuztraucas par dažādām kontrolēm, bet tas balstās uz kukuļiem.
Tāpat Gambija prot iegūt naudu no ārvalstīm, cits jautājums, kas ir īstais ieguvējs. Izrādās, Veselības ministrija veiksmīgi uztur valstij statusu kā dzeltenā drudža riska zonai. Oļegs zina teikt, ka šī slimība Gambijā nav izplatīta, taču tāds statuss ļauj saņemt naudu no starptautiskajām organizācijām, lai cīnītos pret neesošu problēmu.
Lidostā pat nesen iekārtots vakcinācijas punkts tiem, kas izlido, – par maksu. Tas nekas, ka imunitāte izveidojas desmit dienu laikā, nevis uzreiz. Un arī nekas, ka šādi var kaitēt tūrismam, jo konkrētajā ministrijā domā par savu labumu. Tiesa, kovida laikā gan bija viegli, vēl 2020. gada martā tūristus evakuēja, bet jau aprīļa beigās varēja atkal atvērt viesnīcas.
Vainīgo meklēšana
Kopš neatkarības iegūšanas pagājis gana ilgs laiks, 18. februārī Gambija svin 60. gadadienu. “Latvija atguva neatkarību 1991. gadā, mēs visumā normāli, kā cilvēki sākām dzīvot ap 2006. gadu, pēc 15 gadiem. Viņiem pagājis 60 gadu, un nekā,” salīdzina Oļegs. “Tas ļoti atkarīgs no tā, kādā stāvoklī valsti atstāja kolonizatori un kas nāca pie varas.”
Turklāt Gambija nav cietusi no gadiem ilga pilsoņu kara, neatkarība iegūta bez asinsizliešanas. Tajā pašā laikā pēc platības mazajā valstī nevar pat zināt, kurā brīdī uz neparedzamu laiku nepazudīs elektrība. Oļegs vietējās nebūšanās lielā mērā vaino skolas – izglītības sistēma te ir orientēta uz vainīgo meklēšanu.
“Skolā māca pasaules uzskatu, kas atbilst esošajai politiskajai varai, tas attiecas arī uz Latviju. Mēs kopš bērnības esam mācīti rūpēties paši par sevi, nelūgt žēlastības dāvanas, bet domāt, kā iegūt zināšanas, kā uzlabot savu dzīvi. Šeit ir citādi, te skolā māca, ka tev klājas slikti ne tāpēc, ka prezidents ir stulbenis, bet pirms gadu desmitiem kolonizatori izzaga visu, tāpēc mēs esam tik trūcīgi. Tā var novērst uzmanību no reālajām problēmām uz balto cilvēku, kurš grib nozagt visus tavus riekstus. Pēc tādas skolas skaidrs, ka nekam nav jēgas, labāk paraudāt, varbūt kaut ko iedos.” Oļegs gan negrib pārāk nosodīt: “Viņi ir citādi. Viņiem ir sava valsts, viņi dzīvo tā, kā grib. Es nezinu, kā te viss darbojas. Goda vārds, nesaprotu. Tā nevajadzētu būt, bet darbojas.”
Neslimo un jūtas droši
Par spīti nebūšanām, Gambijā, ja ir nauda, var dzīvot gluži labi. Veikalos ir Eiropas preces, var nopirkt Lietuvas saldējumu un mūsu "Cido" sulas. Eiropā daudzi bīstas no Āfrikas, bet Oļegam šādu stereotipu arī iepriekš nebija. “Es piekrītu, ka ir arī bīstamas valstis, bet Gambija tāda nav. Slimību te nav, ēdiens tāds pats. Es šeit slimoju mazāk nekā Rīgā, ar malāriju ne reizi, kovids ne reizi, tikai parasta saaukstēšanās. Rīgā man bija problēmas ar degunu, te nemaz.” Protams, tādus gaļas veikalus kā Gambijā Eiropas uzraugi slēgtu, jau ieraugot vien, bet, kā smejas Oļegs: “Joprojām esam dzīvi.”
“Te ir droši, man nav nekādu problēmu, varu iet, kur gribu, neviens man nedraudēs ar pistoli vai nazi. Naktīs staigāju pa bāriem, cilvēki ir visumā laipni, jā, var paprasīt naudu, bet nedodu, un neviens neapvainojas. Šeit nav nekas briesmīgs pateikt nē,” teic Oļegs. “Sākumā domāju, ja policistam neiedošu 100 dalasu (pusotrs eiro), viņš atspēlēsies, bet ne, attieksme nemainās. Es pats nedodu nevienam neko šādi, jo neko nepārkāpju, godīgi braucu pie stūres, man visi dokumenti kārtībā. Neesmu vainīgs, ka viņam maza alga, es strādāju šīs valsts labā, gādāju, lai arī policijai būtu nauda – pie mums strādā 800 cilvēku un brauc tūristi.”
Piezvanīja lietuvietis: atvests krējums
Par privāto dzīvi Oļegs daudz nerunā, bijusi viena draudzene, tagad cita, abas vietējās: “Vēl neesmu šeit sastapis tādu balto, kura man patiktu.” Uz Latviju Oļegs aizbrauc reizi gadā, lai apciemotu vecākus. “Ceļš uz Āfriku ir ceļš vienā virzienā. Pēc tam kad esi šeit apradis, iekārtojies, vairs nevarēsi pārkārtoties atpakaļ Eiropā.”
Un nekā nepietrūkst? Nevar dabūt biezpienu, reiz pat mēģinājis uztaisīt saviem spēkiem. “Iznāca diezgan labi, bet liela ņemšanās. Vajadzēja braukt tālu – uz fermu pēc rūgušpiena, 20 litru dzelzs bundulī, kas turklāt jāatdod. Un iznākumā nereāla cena. Braukšu tagad pēc krējuma, lietuvietis piezvanīja, ka atvests, viņam šeit ir veikals. Liela Lietuvas kompānija importē.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Oļegs Rezņiks. Leģendārā komponista dēls pārcēlies uz Gambiju" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
