Juris Kulakovs savulaik bildinājis Ievu Akurateri. Ko viņa atbildēja?

Tās pirmizrāde kinoteātrī "Splendid Palace" notika 11. februārī – dienu pirms izcilā komponista un mūziķa, grupas "Pērkons" līdera Jura Kulakova nāves gadadienas. Tiesa gan, kā atvadu ceremonijā pirms gada teica bīskaps Andris Kravalis, tā ir Jura jaunā pārdzimšana un līdz ar to arī jaunā dzimšanas diena. Un tieši ar tādām noskaņām Kulakova ģimene, draugi, kolēģi un domubiedri vēroja šo filmu.

Vairākas reizes nāves priekšā

Filmu veidoja "Vides filmu studija" sadarbībā ar Lietuvas kompāniju "Studio Nominum", un viena no režisorēm Elizabete Gricmane, strādājot pie šīs filmas, kopā ar Juri Kulakovu pavadīja piecus gadus. Kas bija interesantākais un šokējošais, ko šo piecu gadu laikā režisore uzzinājusi par Kulakovu? “Man kā autorei, kurai šī ir pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma, galveno varoni filmēšanas laikā vairākas reizes gandrīz zaudēt pavisam bija visšokējošākais. Juris vairākas reizes bija uz nāves robežas, tāpēc no sākotnējām iecerēm filmēšanas gaitā daudz kas mainījās,” žurnālam "Kas Jauns" pirmizrādes vakarā atklāja Elizabete Gricmane, paskaidrojot, kāpēc filma veidota, sadarbojoties ar lietuviešu kolēģiem: “Lai filmu izveidotu tādu, kāda bija tās pamatideja, mums vajadzēja papildu atbalstu, turklāt, izpētot komponista daiļrades vēsturi, sapratām, ka patiesībā viens no lielākajiem notikumiem grupas "Pērkons" vēsturē bija tās pilnībā izpārdotie seši koncerti trīs dienās 1982. gadā Kauņas "Žalgiris" arēnā, kuru apmeklēja 30 tūkstoši cilvēku. Filma pirmizrādi jau ir piedzīvojusi arī Lietuvā.”

Uzsākot darbu pie šīs filmas, kuras idejas autors ir "Vides filmu studijas" producents Uldis Cekulis, Elizabete Gricmane vēl studēja Latvijas Kultūras akadēmijā. Un tieši viņa bija tā, kura no kolektīva uzņēmās šo darbu. “Man ir liela drosme, liela atbildības sajūta, tāpēc piekritu. Turklāt Kulakovs kā personība taču ir ģeniāls tēls kino filmai,” teic režisore.

Kulakovs bildinājis Akurateri

"Pērkona" mūziķe un Jura Kulakova līdzgaitniece Ieva Akuratere filmā atklāja kādu pārsteidzošu faktu – reiz Juris viņai piezvanījis un teicis: “Ieva, precamies!”

Vai tiešām tā bija? “Jā, tā ir taisnība! Viņam tas vairāk bija kā franču galminieka cēls žests, izpausts sapņu romantikā. Jo svarīgākais jau viņam bija man piezvanīt un to pateikt tā, ka es to dzirdēju – šo viņa realitāti!” žurnālam "Kas Jauns" skaidro Ieva Akuratere.

Un kāda bija viņas reakcija? “Atbildēju: “Mīļo Jurīt! Bet jau ir par vēlu!” Jā, šis savdabīgais bildinājums nenotika sevišķi sen, mēs jau vairs nebijām tajā vecumā, kad varētu vīt ligzdu. Bet ja tas būtu noticis pirms gadiem 30? Es nezinu… Tajā vecumā mēs par tādām lietām patiešām nedomājām. Mēs stāvējām pāri tam visam. Jā, mums bija visādi vētraini piedzīvojumi ārpus "Pērkona", bet grupā mēs vairāk domājām par mākslu. Nē, mēs tiešām nemetām viens uz otru aci, taču tas, ka viņš izteica vēlmi apprecēties, bija tikai un vienīgi romantisks žests, mīļš sveiciens. Jurim kā romantiskam vīrietim tādas lietas jau patika. Un viņš zināja, ka es to novērtēšu,” atklāj Ieva, kas esot nojautusi Jura Kulakova aiziešanu mūžībā: “Ap Jura nāves dienu es patiešām jutu, ka viņš ar mani sasveicinās augstākajās matērijās. Todien pastaigājos gar jūras krastu un pamanīju milzīgu caurspīdīgu mākoņu taureni varavīksnes krāsās, kādu nekad mūžā nebiju redzējusi. Jutu, ka tas ir Jura atvadu sveiciens, un tajā brīdī man bija iekšēja sakrālā saruna ar Juri. Es tiešām tad kaut kā sapratu šo vēstījumu.”

Ieva Akuratere uz filmas "Mākslas darbi rodas mokās" Latvijas pirmizrādi ieradās kopā ar dēlu Matīsu un viņa draudzeni Leldi Gūtmani. “Filmā parādīta Jura Kulakova cilvēcība visās viņa šķautnēs. Varēja nojaust, ar kādām sirds asinīm viņš pauda savu mīlestību uz visu pasauli, cilvēkiem, ko viņš dāvināja mums caur savu mūziku,” teic Ieva.

Stingrais tētis

Filmā zīmīgs uzsvars vērsts arī uz Jura Kulakova attiecībām ar meitu Justīni Kulakovu-Sipņevsku un mazbērniem.

Kāds Juris Kulakovs bija kā tētis? “Ļoti mīlošs. Viņam bija sava īpašā mīlestības valoda. Tētis savu tēva mīlestību pauda tajās valodās, kas viņam bija tuvas, – ar dāvanām un kvalitatīvi kopā pavadītu laiku. Patiesībā kā tētis viņš bija ļoti konservatīvs un pat stingrs. Pārsteidzoši, vai ne! Bet viņa dzīves uztvere balstījās uz klasiskajām vērtībām, klasisku ģimenes modeli. Viņš tomēr izauga klasiskā ģimenē ar abiem vecākiem un māsu, un tas viņam gāja līdzi, neraugoties uz viņa publisko tēlu, to, kādu mēs visi viņu pazīstam. Piemēram, atceros, pirms miega viņš pie gultas man lasīja grāmatas. Taču ne jau bērnu pasakas! Bet gan kaut vai Trīs vīri laivā – tā bija mana viena no mīļākajām grāmatām, kad man bija pieci gadi. Kad jau biju pusaudžu gados, viņš reizēm mani veda uz ballītēm pie maniem draugiem un vienmēr piekodināja – ne vairāk kā vienu glāzīti! Un to es arī godīgi ievēroju. Viņš man patiešām iemācīja morāles pamatvērtības, līdz ar to man nebija problēmu ar uzvedību pusaudžu gados, netērēju laiku uz muļķībām,” atceras Justīne, uzsverot, ka Kulakovs bija arī ļoti mīlošs vecaistēvs viņas bērniem: “Viņam ļoti tuva bija franču kultūra, mans vīrs ir francūzis, tāpēc ar mazbērniem varēja runāt gan latviski, gan franciski. Viņi ļoti labi sapratās, viņiem bija pat izveidojusies sava īpašā saziņas valoda! Bērni viņu sauca par Opapā, viņš visādi rotaļājās un bērnišķīgi izdarījās.”

Atmiņās par vīru

Uz pirmizrādi ieradās arī Jura Kulakova pirmā sieva mākslas zinātniece Ieva Kalniņa. Viņi apprecējās 2006. gada ziemā, bet pēc diviem gadiem Jura un Ievas laulība tika oficiāli šķirta.

Pēc filmas noskatīšanās Ieva dalījās savos iespaidos: “Vēl arvien palieku pie tā, ka reizēm šķiršanās, atkāpšanās ir augstākā mīlestības izpausmes forma. Tu gribi, lai otrs neiznīkst, lai ir, lai turpinās. Taču Juris nebija tikai savdabis un cilvēks, kuram vienu atkarību aizstāja cita. Tāpēc man jaunās filmas atslēga bija trīs tekstos. Vispirms, kur Juris saka, ka viņa esība ir mūzika, bet visi tik runā par viņa sievietēm un to, cik viņš izdzēris. Otrais, kur Justīne (Jura meita) tik precīzi un smalkjūtīgi atklāj, cik kautrīgs bija tētis un viņa izdzīvošanai nepieciešamās maskas, kas pieauga un kļuva par redzamo un vispārēji sveikto identitāti. Visbeidzot Kristapa Graša atziņa, ka jau 90. gados Juris neplānoja sirmas vecumdienas. To viņš neplānoja arī mūsu kaislību nogriežņa laikā. Šis vektors bija Jura apzināta izvēle.”