Pie grupas "Zelta kniede" bungām - īsta juriste! Madara Zeltiņa uz skatuves gūst dzīvei nepieciešamo adrenalīnu
It kā būtu speciāli piemeklēta pēc uzvārda, pie populārās kantri grupas "Zelta kniede" bungām sēdusies apburošā Madara Zeltiņa. Viņa savu karjeru saistījusi ar jurisprudenci, bet ārpus profesionālās vides ir arī emocionāla un jūtīga.
Par "Zelta kniedes" popularitāti liecina kaut vai viņu aizņemtība un tas, ka grupa pēdējos divus gadus "Latvijas sirdsdziesmas" balsojumā ieņēmusi trešo vietu. Saukt par puišu grupu, kā sākumā, gan to vairs nevar, par ko parūpējusies Madara Zeltiņa, pirms pāris gadiem pie bungām nomainot "Zelta kniedes" līdera Silvestra Lorenca brāli Bruno. Nu Madara, kā pati smej, daudziem ballītēs ir iemesls “uzmest aci” skatuvei biežāk.
Brāļu gādībā
Žurnāla "Kas Jauns" vaicāta, kā ir spēlēt puišu grupā, Madara atklāj, ka vīriešu kolektīvā jūtas krietni brīvāk, iespējams, tāpēc, ka augusi kopā ar vecākiem brāļiem, kas uzņēmušies atbildību par viņu, kamēr vecāki strādājuši. Tā piedzīvoti “visādi pigori”. “Viņi mani vizināja uz visādiem paštaisītiem motocikliem, piemēram, piecos gados no bērnudārza ar motociklu veda uz mājām. Tas bija nenormāli forši! Lai kā izklausītos, ar viņiem kopā es vienmēr jutos drošībā.” Vēl Madarai atmiņā ir suns, ko brāļi izdomājuši ragavām pavadā piesiet, lai izvizinātu mazo māsu. “Solīja, ka būšot interesanti. Ja suni vienkārši palaiž no ķēdes, viņš domā, ka var skriet uz visām pasaules pusēm. Suns tādā ātrumā nesās… Labi, ka es diezgan ātri izkritu, jo pēc tam ragavas pirmajā krustojumā pret stabu pilnībā izšķīda,” piedzīvojumus ar brāļiem, kas rūdījuši turpmākai dzīvei, atceras bundziniece.
Īsta juriste
Bērnībā Madara vēlējās kļūt par veterinārārsti, bet vēlāk apdomājās un saprata, ka nespēs. Madara ir jūtīga un atzīstas, ka "Zelta globusu" un "Oskaru" ieguvušās animācijas filmas "Straume" skatīšanās laikā raudājusi vairākas reizes un paslēpusies zem kapuces, izejot no kinoteātra zāles, lai citi neredzētu viņas emocijas.
Sākumā Madara iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātē socioloģijas programmā, taču pēc diviem studiju gadiem saprata, ka ar šo jomu nevēlas saistīt nākotni, tad sekoja Latvijas Universitāte un jurisprudence, kur iegūts maģistra grāds. Šajā profesijā Madara arī strādā, jau ceturto gadu esot advokātu biroja "Vilgerts" ierindā. Viņas profilā uzņēmuma mājaslapā teikts, ka “Madara konsultē klientus apdrošināšanas tiesību, nekustamo īpašumu un būvniecības tiesību jautājumos un ir biroja tiesvedības un strīdu risināšanas prakses komandā". Bet pirms pievienošanās šai advokātu kompānijai Madara plašu pieredzi guvusi, strādājot par juristi Siguldas novada pašvaldībā un par tiesneses palīdzi Administratīvajā apgabaltiesā.
Bet kā tad ar pārlieku lielām emocijām – vai jurista darbā tās netraucē? “Emocijām jurista darbā nav vietas, te ir svarīga dzīves gudrība, empātija, spēja izprast cilvēkus. Jurisprudencē ļoti daudz notiek tāda kā spēle citam ar citu. Es sākumā biju pārliecināta, ka viss ir par un ap likumu. Tomēr vajag tā ļoti gudri tam visam pieiet, un viena no tām gudrībām ir mācēt nolasīt “pretējo” cilvēku,” skaidro Madara.
Dinamika pamodina
Bet kā šajā visā ienāca bungas? Mūzika Madaru interesējusi jau kopš bērnības, kad viņa daudz laika pavadījusi ar divām māsīcām, kuru mamma ir akordeona skolotāja. “Viena spēlēja vijoli, otra klavieres. Kad viena no māsīcām mājās spēlēja klavieres, man tas ļoti patika, arī vēlējos iemācīties. Tā mani desmit gados sadzirdēja un ievadīja mūzikas skolā.”
Bet tieši par sitaminstrumentu izvēli esot “cits foršs stāsts”. “Sākotnēji ideja bija par klavierēm. Aizgājām uz mūzikas skolas atskaites koncertu. Tajā klausījos visus instrumentus: viena flauta, otra flauta, klavieres, trombons, mežrags, trompete... Man kļuva tik garlaicīgi, ieliku mammai galvu klēpī un aizmigu. Nekas mani nepiesaistīja. Un tad… Kā zvaigzne ieradās pēdējais audzēknis, kurš spēlēja marimbu. Skaņdarbs Kamenes lidojums – dinamisks un ātrs. Es uzreiz pamodos un teicu mammai, ka šo [instrumentu] es ņemšu!” atceras Madara.
Sapnis atdzīvojas
Ar "Zelta kniedes" mūziķiem Silvestru un Helviju Madara kopā spēlēja Siguldas orķestrī "Sudrabskaņa", un bija neliels pārsteigums, kad 2022. gadā Silvestrs zvanīja un izteica piedāvājumu grupā spēlēt bungas. “Vispār smieklīgi, jo viņam mani pierunāt vispār nevajadzēja, drīzāk viņš stāstīja par riskiem, lai pēc tam nav puņķu un asaru. Bet šis ir mans sapnis, kopš es sevi atceros, – vienmēr esmu vēlējusies spēlēt grupā bungas. Vienkārši šis sapnis bija aizmidzis, es pat neko īsti nedarīju, lai sasniegtu šo mērķi. Tajā brīdī nedomāju, kā spēšu savienot spēlēšanu grupā ar darbu, man bija tikai viena doma – ja es tagad atteikšu, tad šausmīgi nožēlošu visu dzīvi!” stāsta mūziķe.
“Puiši ir trāpījuši simtniekā, viņi spēlē mūziku, kas patīk lielai sabiedrības daļai,” kantri stilu komentē Madara. “Viņi ar savu jauneklīgumu un šarmu paņem publiku. Tā ir baigā odziņa – ka jauni džeki spēlē tādu mūziku.”
Madara spriež, ka, spēlējot uz skatuves, gūst dzīvei nepieciešamo adrenalīnu, kas, izrādās, ir būtisks arī nopietnai juristei. Šajā sakarā bundziniece atceras kādu ballīti, ko spēlējuši Liepājā, Latviešu biedrības namā. “Esam nospēlējuši, bet publika prasa vēl. Tad Silvestram vai kādam citam ienāca prātā doma “noraut jumtu” ar kaut ko no "Līviem". Iedomājies – liepājniekiem spēlēt "Līvus"! Labi, ka tas bija pirmais stāvs. Ja būtu otrais, mēs būtu izkrituši cauri uz pirmo stāvu… Publika bija tik ļoti uzlādēta. Tad sajutu nenormālu enerģijas lādiņu, kas nāk tiešā formā virsū. Bija tāda enerģija – sajūta, ka varētu pacelties gaisā! Tajā brīdī atklāju sevī tādas spējas, par kādām iepriekš nemaz nezināju, ka man tādas ir…”
Vīriešiem pietrūkst drosmes?
Varētu padomāt, ka sievietei bundziniecei pie kājām krīt rožu klēpji un birst aicinājumi uz randiņiem. Taču tas tā nemaz neesot! “Kad esmu uzaicināta dejot spēles starplaikos, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt,” vīriešu uzmanību komentē Madara. Tas, kāpēc viņas sirds jau kādu laiku ir brīva, iespējams, esot tāpēc, ka vīriešiem “pietrūkst drosmes pienākt un uzrunāt”. “Smieklīgi ir tas, ka skatienus gan es noķeru. Kad spēlēju bungas, varu skatīties zālē. Sociālo antropoloģiju, kuru studēju universitātē, tagad izmantoju praksē, ballītēs vērojot cilvēkus. Piemēram, dejo pāris, un es redzu, ka tas vīrietis baigi griež otro pusīti prom no skatuves, lai pats varētu skatīties uz mani. Tā bieži atgadās ballēs,” smejot savos novērojumos dalās Madara. Kāds čalis reiz pat izmetis, ka “atradis savu sievu”. “Tomēr kaut kā neesam precējušies, nezinu pat, kā viņu sauc,” uzjautrinās "Zelta kniedes" bundziniece.
