Kaspars Daugaviņš pēc karjeras beigšanas izbauda māju sajūtu un plāno stāties augstskolā

Aizvadītā gada nogalē Kaspars un Santa viesojās VEF Kultūras pilī, tur tika izrādīta komēdija "Glābjas, kas var", kurā galveno lomu spēlē hokejista tēvabrālis Andris Daugaviņš.

Sastapts pēc izrādes noskatīšanās, Kaspars ir smaidīgs un teic, ka bijis patiešām jauks vakars. “Pēc atgriešanās Latvijā jūtos ļoti labi! Esmu priecīgs. Varu baudīt kultūru un pavadīt laiku ar ģimeni. Pirmoreiz “dzīvajā” redzēju savu onkuli Andri Daugaviņu teātra izrādē. Iepriekš jau biju sekojis līdzi ģimenes čatā, ka viņš būs redzams izrādē, un biļetes jau sen bija iegādātas. Prieks, ka sanāca noskatīties. Andra repertuāram visi sekojam līdzi, skatāmies, kur viņš spēlē – visos seriālos, filmās un nu beidzot arī teātra izrādē. Baigi forši! Teātris man vienmēr ir paticis, diemžēl ar hokeju sezonas sakrīt vienā laikā. Pavasarī pirms pasaules čempionāta sanāca ar izlasi kopā būt teātrī, un man ļoti patika. Jau toreiz nodomāju, ka labprāt biežāk aizietu uz teātri. Nu būs vairāk laika izbaudīt kultūru, paņemt plašāku spektru,” stāsta Kaspars.

Vaicāts, vai kādā brīdī nenodomāja, vai tik nav pārsteidzies ar paziņojumu par aiziešanu no lielā hokeja, viņš pārliecināti atbild: “Neko nenožēloju. Tālāk vilkt, domāju, būtu baigi smagi. Negribējās nonākt situācijā, kad kaut kas jānožēlo vai kad no halles iznes... Savu esmu atdevis hokejam, un tagad ir laiks atpūsties. Nav ne jausmas, ko darīšu tālāk. Vispirms drusku pabaudīšu brīvo laiku, atpūtīšos. Gan jau no tā sporta nekur tālu neaiziešu, kā jau daudzi bijušie hokejisti. Bet ir tāds patīkams noskaņojums, domājot, kas tad man būs priekšā. Mēģinu pagaidām saprast, ko vairāk gribētu darīt. Konkrēta plāna šobrīd vēl nav. Viens no pirmajiem punktiem – vēlos iegūt augstāko izglītību. Tas, manuprāt, ir jāizdara obligāti. Tas ilgu laiku bija viens no maniem mērķiem, gribēju pat mēģināt apvienot, bet pārāk grūti bija savienot spēlēšanu ar izglītošanos. Tās programmas, ko gribēju, nepiedāvāja iespēju studēt tālmācībā,” atzīst Daugaviņš.

Kaspars uzskata, ka par atgriešanos mājās pie ģimenes visvairāk priecājas viņš pats. “Visi jau bija drusciņ pārsteigti, arī ģimenē, piemēram, vecākā meita ļoti pārdzīvo manu lēmumu, jo gribēja vēl ilgi lepoties ar tēti – hokejistu. Tas jau nenozīmē, ka nevarēs vairs lepoties – gan jau atradīšu citu veidu, kā pārsteigt savus tuviniekus,” viņš apņēmīgi saka un piebilst: “Man ir svarīgi ar bērniem tagad būt kopā, veidot pilnvērtīgu ģimenisko saikni, nevis pārrasties, kad meitas būs jau tīneidžeres un nemaz negribēs ar mani pavadīt laiku.”

Pirmās dienas Kaspars nodzīvojis mājās, lai izvairītos no liekas uzmanības. “Bet nu jau esmu pieredzējis to darba nedēļas ritumu, kad ir skolas, pulciņi; ir arī koncertu laiks – skolas Ziemassvētki, pulciņu Ziemassvētki! Tiešām beidzot to piedzīvoju! Biju jau vecākās meitas koncertā, tagad jaunākajai meitai būs kokles koncerts, un vēl un vēl dažādas aktivitātes, kur jābūt. Cenšamies pēc pilnas programmas izbaudīt kopābūšanu. Pats smejos, ka laikam es pats esmu lielākais bērns ģimenē, jo tieši man ir tāda neizmērojama pacilātības sajūta: šie būs pirmie – tādi ģimeniskie un īstie – Ziemassvētki un Jaunais gads pēc ilga laika mājās. Būt ar savējiem – tas ir dikti forši! Tas ir tas, ko nekad nav iespējams atgūt,” secina sportists, piebilzdams: “Kamēr varēju to visu apvienot, bija labi – tiešām biju priecīgs. Žēl, ka Latvijā nav teicama līmeņa hokeja, sava čempionāta, kurā varētu spēlēt un konkurēt, uzturēt sevi lieliskā formā, lai varētu godam piedalīties izlasē. Tad ar lielāko prieku spēlētu tepat, esot mājās.

Man bija ļoti vērtīga saruna ar Hariju Vītoliņu, un viena no lietām, ko viņš man teica, – ja pēc gada būšu labā fiziskā formā, izdomāšu, ka varu, ka esmu spējīgs, noteikti būšu gaidīts izlasē. Taču viens ir gribēt, un cita lieta – būt spējīgam. Kā būs, kā viss izvērtīsies, tad jau redzēs. Vienkārši šobrīd neredzu sevi hokejā. Bet kas to lai zina – vienreiz jau savas domas esmu mainījis.”