Jānis Ošlejs: kāpēc notiek ASV tarifu kari un ko tas nozīmē Latvijai?

Centrālā visas pasaules šī brīža ekonomiskā problēma ir ļoti nesabalansēta starpvalstu tirdzniecība. ASV ir milzu tirdzniecības un valdības tēriņu deficīti, vienlaikus Ķīna pārdod pārējai pasaulei par 992 miljardiem - teju triljonu (!!!) USD vairāk preču un pakalpojumu, kā citur nopērk pati. Amerikāņiem par importa precēm ir jāmaksā, bet ienākumu no savu preču pārdošanas, lai nosegtu importa iepirkumus, nepietiek.

Lai iegūtu naudu, ar kuru samaksāt par importa precēm, ASV valdība ir spiesta aizņemties ārvalstīs, pretī izdrukājot preču piegādātājiem parādzīmes, vai izpārdodot savus īpašumus, piemēram, zemi. Tirdzniecības sistēma, kurā Amerika grimst arvien lielākos parādos ārvalstīm, šobrīd īpaši - Ķīnai, nav uzturama. Šai trajektorijai turpinoties, tā agrāk vai vēlāk novestu pie ASV bankrota.

Vienlīdz neuzturams ir Ķīnas ekonomikas modelis - veidot rūpnīcas, kas ražo eksportam, pretī saņemot parādzīmes. Rūpniecības koncentrēšana Ķīnā dod tai iespējas sākt ražot augstas pievienotas vērtības produktus, bet paļaušanās tikai uz eksportu pie Ķīnas milzīgā izmēra padara šo izaugsmes modeli par destabilizējošu visai pasaulei.

Daudzu atbilde ir, ka mainīt nevajag neko, katrā ziņā ne jau nu tarifus, pasaulē jau ir brīva tirdzniecība, un, kā ikviens ekonomikas zinātņu pirmkursnieks iemācās, tā ir vienmēr izdevīga, jo ļauj valstīm ražot to, ko katra spēj visefektīvāk. Šī teorija ir pareiza, bet, lai tā būtu patiesa, tai, kā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums: tirdzniecības bilancei ir jābūt sabalansētai. Ja viena valsts tikai eksportē, bet otra tikai importē, tad eksportējošā valsts kļūst bagāta uz importētāja rēķina - importētājs paliek parādā eksportētājam, līdz beidzas nauda. Tieši šādas starpvalstu attiecības, nevis tarifus, angļu ekonomiste Džoana Robinsone nosauca par Beggar-Thy-Neighbor, jeb kaimiņa iedzīšanu nabadzībā.

Ādama Smita un citas klasiskās teorijas neparedz, ka vispār ir iespējama nesabalansēta ārējā tirdzniecība - viņa laikā arī tas nebūtu iespējams, jo starpvalstu norēķini bija zeltā, un ja vienai pusei beidzas zelts, tad tirdzniecības deficīts vairs nebija iespējams. Tāpēc grāmatu brīvās tirdzniecības teorija neapskata iespēju, ka starp valstīm ilgstoši ir iespējams tirdzniecības disbalanss, šis jautājums teorijā tiek apiets, vienkārši pasakot, ka tirgus kaut kā atgriezīs līdzsvaru. Piemēram, caur valūtas kursa pielāgošanos.

ASV gadījumā šāda kursa pielāgošanās nenotiek. Tam ir divi būtiski iemesli. Pirmkārt, dolārs vienlaikus ir arī galvenā starptautiskā norēķinu valūta starp valstīm - ASV pienākums ir drukāt dolārus, lai iespējotu tirdzniecību visā pasaulē. Naftas kontrakts starp, piemēram, Saūda Arābiju un Dienvidāfriku ir slēgts dolāros, valūtas maiņas darījumi visbiežāk notiek caur dolāru, Kanādā ražotās lidmašīnas tiek izīrētas airBaltic ASV dolāros, nevis eiro vai Kanādas dolāros, jo ASV dolārs ir galvenā uzskaites valūta. Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet jauki - ASV tā ir iespēja bez maksas un bez sekām drukāt dolārus un kļūt no drukāšanas vien bagātai (exorbitant privilige), vienlaikus iespējojot tirdzniecību visā pasaulē. Taču šāds dolāra kā pasaules rezerves valūtas statuss bremzē kursa pielāgošanos ASV tirdzniecības bilances patiesajam stāvoklim.

Vēl nozīmīgāks iemesls brīvā tirgus mehānisma nestrādāšanai ir Ķīnas valdības rūpniecības politika. Ķīnas Centrālā Banka neļauj brīvi pārskaitīt juaņas no iekšzemes uz ārzemēm, kontrolējot kapitāla plūsmas. Valūtas kontrole, rīkojumi bankām ko pirkt, kur investēt, vietējā patēriņa bremzēšana ļauj noteikt tādu valūtas kursu, kādu vēlas Ķīnas valdība - zemu. Zems valūtas kurss nozīmē, ka visi iekš-Ķīnas uzņēmumu izdevumi eksporta preču ražošanai ir zemi, tāpēc eksportējošie uzņēmumi, kuri lēti iepērk izejvielas un pakalpojumus Ķīnā un dārgi pārdod preces Amerikā, ir vienmēr pelnoši, un var turpināt investēt attīstībā, ražot un pārdot vēl vairāk preču ārvalstīs un vēl labāk nopelnīt, tā iegriežot izaugsmes spararatu. Papildus tam un vēl svarīgāk, Ķīnā ir ļoti aktīva un sekmīga rūpniecības attīstības politika, kas vienas paaudzes laikā ir radījusi tur spēcīgu augsto tehnoloģiju nozari.

Zems valūtas kurss kopā ar aktīvu eksportējošās rūpniecības atbalstu ļauj Ķīnai, līdzīgi kā savulaik Eiropas valstīm, un nesenākā pagātnē Āzijas valstīm, panākt strauju ekonomikas izaugsmi caur eksporta rūpniecības attīstību. Strauja eksporta rūpniecības izaugsme rada strauju darba ražīguma pieaugumu, kas rada arvien bagātāku Ķīnu.

Tomēr ASV ne tikai nodrošina globālo norēķinu sistēmu ar norēķiniem nepieciešamo valūtu. ASV arī nodrošina pasaules kārtību ar savu militāro spēku. Ja ASV nav ražošanas, tad kara gadījumā tā nespēs saražot nepieciešamo tehniku un munīciju. Arī tāpēc ASV ir svarīgi, ka tā ražojoša lielvalsts.

Ražošanas vai ražošanai līdzīgo pakalpojumu (piemēram, IT) uzņēmumu darba ražīgums parasti ir augstāks par vidējo tautsaimniecībā, jo ražošanas uzņēmumā cilvēka rokas papildina iekārta. Tāpēc arī algas rūpniecībā ES un ASV ir augstākas par vidējām. Tāpēc vairāk rūpniecības nozīmē lielāku vidusšķiru.

Lai atrisinātu tirdzniecības deficīta radīto problēmu un atjaunotu ražošanu un vidusšķiru, ASV ir 5 iespējas:

1. Mēģināt vienoties ar Ķīnu, lai tā pati ierobežo eksportu uz ASV un vairāk importē ASV preces. Tramps to izmēģināja pirmās prezidentūras laikā, darījums tika noslēgts, bet puses to nepildīja, nekas tirdzniecības deficītā neuzlabojās.

2. Paaugstināt ASV preču konkurētspēju, valdībai subsidējot rūpniecību, piemēram, augsto tehnoloģiju un zaļās ražotnes. Tā rīkojās Baidens ar CHIPS un IRA pieejām, radot ASV mikroshēmu ražošanu, atbalstot Tesla utt. Šī pieeja bija sekmīga, un rūpniecības investīcijas ASV strauji pieauga. Tomēr Ķīna vienmēr spēja devalvēt, lai dzēstu uzlabotās ražošanas pozitīvo efektu un ASV dolārs ir un paliek pasaules norēķinu valūta un tirdzniecības deficīts turpinājās. Trampa administrācijai arī ideoloģiski nepatīk doma, ka valsts nosaka, kur investēt.

3. Izprotot, ka negatīvās preču plūsmas iespējo finanšu plūsmas, ASV var uzlikt nodokļus/tarifus kapitāla plūsmām, vai arī citādi pārstāt būt pasaules norēķinu sistēmas iespējotāja. Bet, tas nozīmētu arī milzu triecienu globālajai starpvalstu norēķinu sistēmai un beigas dolāram, kā rezerves valūtai un līdz ar to ASV privilēģijai drukāt dolārus, kā iegribas. Varbūt tieši tas arī ir ASV administrācijas gala mērķi.

4. Var uzlikt ievedmuitas tarifus precēm, īpaši no Ķīnas, tā ar tarifu palīdzību mēģinot izlabot valūtas kursu. Šīs pieejas problēma ir prettarifi, kurus uzliek citas valstis, dzēšot pozitīvo iespaidu, un kopējā pasaules tirdzniecības bremzēšanās, taču ASV paļaujas, ka 1) tā šobrīd importē ārvalstu preču vairāk, kā citas valstis importē ASV preces, 2) pakalpojumi šobrīd netiek aplikti ar tarifiem, bet ASV ir liels pakalpojumu eksportētājs caur savām tehnoloģiju kompānijām Meta, Microsoft utt, tātad pie vienādas preču tarifa likmes, ASV būs ieguvējas.

5. Piespiest Ķīnu atteikties no mākslīgi zemā juaņas kursa. ASV zina, ka Ķīnas rūpniecības un eksportētāju biznesa modelis ir pārdot preces uz ASV. Ja ASV tirgus nebūs pieejams, Ķīnas eksportētājiem nebūs iespējas to aizvietot. Tāpēc ASV, uzliekot ļoti augstus tarifus Ķīnas precēm cer, ka Ķīnas valdība piekāpsies un juaņas zemā kursa piesaiste dolāram tiks lauzta un panākta vienošanās par taisnīgu valūtas kursu, līdzīgi, kā ASV vienojās ar Japānu 1985.gada Plazas līgumā. Bet Ķīnai tas nozīmētu pilnīgu biznesa modeļa maiņu prom no eksporta-vilktas izaugsmes, un tas ir ļoti grūti - pārorientēt rūpnīcas, kas pielāgotas ražošanai ASV patērētājiem uz Ķīnas patērētājiem nav vienkārši paveicams.

Tramps detalizēti ir aprakstījis savu plānus panākt taisnīgu tirdzniecību jau sen. Tramps runā par to, ka ir divas Ķīnas. Viena, kas godīgi konkurē ar augstas pievienotas vērtības precēm. Un otra, kas izmanto negodīgas priekšrocības, pirmkārt jau, ar iekšējā patēriņa Ķīnā samazināšanu caur mākslīgu valūtas kursa pazemināšanu, lai panāktu negodīgas priekšrocības saviem ražotājiem. Tramps raksta, ka viņa mērķis ir atbalstīt "labo Ķīnu" un panākt, ka "sliktā Ķīna" sāk ražot vairāk savam patēriņam, Ķīnā, augot padarot ķīniešus bagātus, nevis padarot ASV nabagas.

Tomēr Trampa pieejai ir arī skaidras blaknes. Pirmkārt, cieš ļoti daudzas lielās amerikāņu korporācijas, kuru biznesa modelis bija lēti ražot Ķīnā. Ja tas vairs nav iespējams, to peļņa un akciju cenas krītas. Noteikti un paredzami zaudējumus cieš dolārs un ASV valdības parādzīmes. Cieš arī Ķīnas rūpniecība un visas pasaules ekonomika.

No malas raugoties Trampa adminstrācijas pieeja šķiet ļoti haotiska. Tā kā iesaistīts ļoti daudz un lielu interešu, tad arī sabiedriskajā telpā valda kakofonija. Trampisti mēģina visus pārliecināt, ka administrācija spēlē 4D šahu, ko mirstīgie nesaprot, Ķīnas fani par to smejas, sakot, ka Rietumi jau ir zaudējuši un šis ir Ķīnas laikmets, cīnīties nav pat vērts, ekonomikas profesori atgādina nezinātājiem par brīvās tirdzniecības priekšrocībām.

Šajā troksnī svarīgi saredzēt lielāku tvērumu. Ekonomists Danijs Rodriks runā par iebūvētu pretrunu starp globalizāciju un nacionālo suverenitāti - valstīm, kuras izvēlas globālu integrāciju, ir jāatsakās no kontroles pār savu iekšzemes ekonomiku. Tā ASV šobrīd ir ļoti maz iespēju ietekmēt un regulēt savu ekonomiku. Valstīm, kuras izvēlas saglabāt iekšējo kontroli, ir jāierobežo to ekonomikas atvērtība tirdzniecībai un kapitāla plūsmām. Tieši tā rīkojas Ķīna, kur ir spēkā kapitāla un preču tirdzniecības ierobežojumi, kas ļauj īstenot spēcīgu rūpniecības politiku uz citu valstu rēķina.

Pēc būtības šobrīd pasaulē notiekošais ir cīņa starp divām sistēmām - brīvā tirgus un regulēto. Šī cīņa nav jauna, tieši šādu pašu cīņu ASV izcīnīja Abrahams Linkolns, kurš arī uzlika tarifus, lai pasargātu "brīvu cilvēku tautsaimniecību" pret manipulētām ekonomikām, tolaik Eiropas valstīm. Linkolns uzsvēra, ka brīvo valstu ekonomikas nevar sekmīgi pastāvēt, ja manipulētās ekonomikas tās netaisni izmanto.

Ja Ķīna nepiekritīs atteikties no mākslīgi zemā juaņas kursa, tā izlabojot preču plūsmu disbalansu, tad turpināsies tarifu karš, un visbeidzot ASV valdībai var neatlikt nekas cits, kā ķerties pie savas otras sviras -finanšu plūsmu disbalansa pārtraukšanas, piemēram, uzliekot nodokļus ASV valdības vērtspapīriem, vai citādi slāpējot finanšu plūsmas. Tas nozīmēs, ka būs jāizveido pilnīgi jauna pasaules finanšu arhitektūra, bez dolāra tās centrā. Pastāv ļoti liela varbūtība, ka jau šīs administrācijas laikā būs jauna Mar-a-Lago vienošanās, kurā tiks veidota citāda, Amerikai izdevīgāka valūtu sistēma.

Visbeidzot, ko šis viss nozīmē Latvijai?

Latvijai ir svarīgas rūpnieciski spēcīgas ASV. Ja šo reformu rezultātā izdosies stiprināt ražošanu ASV, tas būs militāri izdevīgi Latvijai. Ja dolārs izzudīs kā vienīgā pasaules norēķinu valūta, tad Latvijas interesēs būtu nepieļaut, ka par pasaules rezerves valūtu kļūst eiro, nu eiro zonai uzņemoties nastu izpirkt Ķīnas rūpniecības pārprodukciju, tā iznīcinot Eiropas rūpniecību, bet padarot bagātus Eiropas veco valstu rantjē. Latvija ir jāaudzē, nevis jābremzē rūpniecība.

Šī brīža ASV noteiktie tarifi pagaidām ir samērā izdevīgi Latvijai. Mums svarīgajam koka importam ASV ir nulles tarifs, tāpēc, lai arī esošā preču groza nominālais tarifs ir 20%, reālais ir vien 14%. Latvija daudz eksportē zemas pievienotas vērtības preces, ar relatīvi zemu cenu kilogramā. Transporta uz ASV īpatsvars pašizmaksā šādām precēm ir augsts. Tarifu karš ir sabremzējis pasaules tirdzniecību, tāpēc konteineru cenas ir nokritušās, līdz ar to Latvijas preču summārā pašizmaksa eksportā uz ASV pēc tarifu noteikšanas daudzos gadījumos ir pat uzlabojusies - labas ziņas mūsu kokrūpniecības sektoram.

Redzot, cik grūti Amerikai ir izkļūt no nesabalansētās tirdzniecības slazda, der atcerēties, ka arī Latvija seko Amerikas pēdās, tikai mazākā mērogā. Arī mums gadiem ilgi preču un pakalpojumu eksports nenosedz importu un mūsu eksportētāji stagnē. Līdzīgi Baidena plānam, mums ir pieejami fondi attīstībai, tikai mēs tos neieguldam uzņēmumos ar augstāko pievienotās vērtības potenciālu un, līdzīgi pirms-Trampa Amerikai, mēs nedomājam, kā mainīt reālo valūtas kursu, lai augtu caur straujāku eksportu.

Ja mēs būtu vēlējušies augt vairāk Kīnas veidā, mēs būtu domājuši, kā sistemātiski uzlabot eksportētāju pašizmaksu un bremzēt importa preču pārdošanu. Piemēram, nodokļu reformā šāds solis būtu pacelt PVN, kas ir ievedmuitai vistuvākais nodoklis, vienlaikus mazinot algu nodokļus, kuri tieši gulstas uz eksportētāju pašizmaksu, vienīgo mums pieejamo metodi, kas slāpē patēriņu neslāpējot eksportu, līdz ar to palīdzot veicinot eksporta vilktas izaugsmes vicināšanu, uzlabojot ārējās tirdzniecības bilanci. Ķīnas šī brīža ekonomiskās izaugsmes pamatā ir milzu uzsvars uz rūpnīcu automatizāciju un robotizāciju, necenšoties palielināt rūpniecībā nodarbināto skaitu, kas ir pareizi, ņemot vērā Ķīnas ļoti zemo dzimstību un krītošo iedzīvotāju skaitu. Mēs Latvijā pretēji tam runājam par rūpniecībai steidzami nepieciešamo vairāk lētu darbaspēku.

Latvijas pensiju plāni balstās uz plašiem ieguldījumiem ASV vērtspapīros. Domāju, ka šīs pārmaiņas saka: ir pienācis laiks pārskatīt tos un investēt Latvijā.

Ļoti juceklīgo un pretrunīgo ASV politiku vērojot ir vērts paturēt prātā, ka esošā pasaules sistēma nebija uzturama. Pasaules ekonomika darbojās tikai ar priekšnoteikumu, ka ASV (un arī Kanāda un Apvienotā Karaliste) būs preču pārpalikuma noieta vieta, pretī izpārdodot savu uzņēmumu akcijas un valsts vērtspapīrus. Tā bezgalīgi turpināties nevarēja. Kā tālāk notiks izmaiņas, mēs redzēsim drīz!

Bet uzņēmējiem der atgādināt, ka lielas neskaidrības laiks ir lielisks brīdis izaugsmei. Grūts. Bet lielisks, jo lielākā daļa konkurentu reaģēs haotiski.

Par asociāciju "The Red Jackets"

Latvijas eksportētāju asociācija "The Red Jackets" ir organizācija, kas izveidota ar mērķi apvienot, atbalstīt un cildināt Latvijas eksportējošos uzņēmumus. Tā dibināta 2020.gadā kā sabiedriska iniciatīva ar mērķi izcelt Latvijas uzņēmumus, kuri ne tikai veiksmīgi eksportē, bet arī veido pozitīvu un atpazīstamu Latvijas tēlu pasaulē. Šobrīd asociāciju veido 65 eksportētāji ar kopējo apgrozījumu 4 miljardi eiro.