Latvijas formula: no viensētas uz kapitāla tirgu

Diskusijā piedalās Latvijas Universitātes rektors, profesors Gundars Bērziņš, Rīgas Stradiņa universitātes padomes priekšsēdētājs un finanšu institūcijas Altum valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Ekonomikas un finanšu institūta asociētā profesore Inguna Gulbe.

Karš un karš

Vārds karš mūsu ikdienas leksikā ieņēmis nepiedodami lielu vietu. Tagad tam parādījusies vēl viena jauna šķautne – ASV ar plašu vērienu sākušas tirdzniecības karu ar virkni valstu, un tirdzniecības tarifu paaugstināšana skars arī Eiropas valstis.

Nav izslēgts, ka tas izraisīs kārtējo globālo krīzi, no kuras cietīs visi, bet jo īpaši mazāk aizsargātās valstis, kurām, runājot Donalda Trampa vārdiem, nav kāršu, lai atbildētu lielajiem spēlētājiem. Vienlaikus ļoti apšaubāmi ir arī ASV ieguvumi.

Ideja ir vienkārša – ja nevēlaties, lai jūsu automašīnas ASV maksā par 25 % dārgāk, būvējiet savas rūpnīcas pie mums. Tas radīs papildu darba vietas, bet savus iedzīvotājus mēs paši varam nodrošināt ar amerikāņu auto. Tiesa gan, arī amerikāņu auto lielā mērā būvē ārpus ASV.

Meksikā, kas ir viens no pirmajiem mērķiem tarifu karā, uz robežas ar ASV izveidota atsevišķa ekonomiskā zona, kas apkalpo ASV mašīnbūvi. Daudzas detaļas ražo Japānā, Eiropā un pat Ķīnā. Ja visas iesaistītās puses atbild ASV ar saviem tarifiem, arī “vietējo” auto cenas kāps un cietīs gan pircēji, gan ražotāji.

Kas ir sliktākais, kas var notikt? Samazinās globālās tirdzniecības apjoms – dārgākas preces, mazāk pircēju. Paaugstinās inflācija. Samazinās ražošana – palielinās bezdarbs. Tarifi var izjaukt gadiem būvētās globālās piegādes ķēdes un izraisīt ražotņu migrāciju uz valstīm, kurās ir lielāki noieta tirgi (uz to cer Tramps), bet tas palielina izmaksas.

Neizbēgami samazinās investīciju apjoms, jo investori mīl prognozējamību un stabilitāti, attiecīgi mazinās ekonomikas izaugsme un inovāciju apjoms. Mums atliek nekrist panikā un domāt, kā no šīs situācijas izkulties.

Krīze kā iespēju laiks?

Profesore Inguna Gulbe atzīst, ka pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, būs ļoti bieza nodaļa vēstures grāmatās. “Lielākā problēma ir tā, ka neviens, arī Tramps vai Putins, nezina, kas būs tālāk. Ne finansēs, ne biznesā neko nav iespējams plānot, jo nav saprotams, uz kuru pusi tas viss attīstīsies. Ja līdz šim mēs gājām atvērtu ekonomiku un brīvas tirdzniecības virzienā, tad tagad izskatās, ka virziens var būt pavisam cits. Šaubos, ka zaļais virziens tuvākajā laikā būs aktuāls, toties militārais noteikti.”

RSU padomes priekšsēdētājs un Altum vadītājs Reinis Bērziņš atgādina, ka katra krīze kalpo kā pieredze: “Ja mēs atskatāmies uz pandēmiju, virknei biznesu tā kļuva par lielo iespēju. Palūkojieties uz pakomātiem, uz preču piegādes biznesu, interneta veikaliem – visu, kas saistīts ar attālināto darbu! Veselas industrijas attīstījās, tikai pateicoties tam, ka cilvēki bija ieslēgti savās mājās.”

Viensētnieka domāšana

Lai ietu uz priekšu, jāsaprot trīs lietas – uz kurieni mēs ejam, kas ir mūsu stiprās puses un kas mums traucē. Bērziņš atklāj: “Mēs esam vienā no pirmajām vietām Eiropā pēc tādu uzņēmēju īpatsvara, kas neizvēlas ņemt kredītus. Domāju, mums tās joprojām ir 2008. gada krīzes kompleksu sekas – gan bankām, gan biznesam. Jā, toreiz daudziem kredīti izrādījās pārāk smaga nasta, bet – ir laiks izrauties no pagātnes. Mēs nevaram nepārtraukti baidīties, ka tikai kaut kas nenotiek. Bez finansēm nav iespējama attīstība. Vienlaikus arī redzam, ka daudziem uzņēmējiem tiek prasītas neadekvātas ķīlas. 90 % uzņēmumu ir vismaz viena ķīla, bet 50 % pat četras. Tāpat stāvokli neuzlabo arī zemā konkurence banku vidū. Pašlaik kreditēšanas apjomi ir būtiski zemāki nekā, piemēram, 2015. gadā, un tas nav normāli.”

Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš uzskata, ka Latvijas uzņēmējiem nereti raksturīgi apmierināties ar mazumiņu tā vietā, lai riskētu, ieguldītu un attīstītos. “Uzņēmumu, kurā strādā 20 cilvēki un kura apgrozījums ir 5–6 miljoni eiro, var pārvaldīt viens vadītājs. Lai dotos nākamajā līmenī, nepieciešamas investīcijas, jaunu darbinieku piesaiste, papildu infrastruktūra, un tas viss ir saistīts ar riskiem. Daudzi izvēlas palikt savā drošajā pozīcijā, nevis riskēt. Lietuvā ir pilnīgi cita pieeja – tur visu nopelnīto investē attīstībā, pārpērk līdzīgus biznesus un piesaista arī papildu finansējumu, tāpēc viņiem ir daudz vairāk lielu uzņēmumu. Mums uz 1,6 miljoniem iedzīvotāju ir 30 pienotavu, bet Zviedrijā uz sešiem miljoniem – desmit. Tā ir viensētnieka domāšana, kas mums traucē attīstīties.”

Bērziņš dalās ar kādu ideju: “Šobrīd mums tirgus kapitalizācija ir viena no viszemākajām Eiropā, bet darījumu skaits kapitāla tirgū smieklīgi mazs. Mums vajadzētu daļu otrā līmeņa pensiju kapitāla novirzīt Latvijas uzņēmumiem, kas piedāvā savas daļas publiskajā tirgū. Ja kopējais portfelis ir 8–9 miljardi, uzliekot pensiju pārvaldītājiem par pienākumu 5–10 % novirzīt Latvijas uzņēmumiem, tas palīdzētu piesaistīt ievērojamus līdzekļus un palielināt publisko piedāvājumu skaitu.”

Aizsardzība kā iespēja biznesam

Ikdienišķi gauso Eiropas politiķu deguni pēkšņi sajutuši pulvera aromātu, un visi kā viens pievērsušies drošības jautājumiem. Eiropa sāk bruņoties, turklāt ātri un nopietni. Tas nozīmē, ka tuvākajos gados tieši militārā joma būs ar visaugstāko izaugsmes potenciālu. Latvijā jau ir iestrādnes šajā jomā, un eksperti uzskata, ka šobrīd tas ir perspektīvs biznesa virziens.

Profesore Inguna Gulbe atgādina: “Daudzas lietas, kas mums ir ikdienišķas, vispirms izgudrotas un radītas militārām vajadzībām. Mums nevajadzētu domāt, kā savu armiju pašiem nodrošināt, sākot no patronas līdz zemūdenei, bet iesaistīties šajā industrijā ar nišas produktiem vai kā citādi noteikti vajadzētu. Mēs jau tagad līdzīgi kā Ukrainā garāžās ražojam dronus, tikai vajadzētu to visu kaut kā virzīt un attīstīt.”