31 gada vecumā sieviete zaudēja kāju, lēkājot uz batuta; vīrs neizturēja un viņu pameta
Pirms septiņiem gadiem Katrīna nosvinēja 31. dzimšanas dienu batutu centrā kopā ar bērniem. Sieviete neveiksmīgi kritusi, viņa aizvesta uz slimnīcu, bet pēc tam konstatēts, ka situācija ir ļoti nopietna.
Vispirms Katrīnai vienkārši uzlikts ģipsis un brīvdienās palaista mājās. Viņa pat nespēja iedomāties, kā tas beigsies, jo domāja, ka pāris dienu pagulēs un atkal atgriezīsies darbā. "Pirmdien mani nosūtīja uz ultrasonogrāfiju. Tad ārsti sāka nākt pie manis cits pēc cita - viņi saskatījās, kaut ko apsprieda. Un pēkšņi es dzirdēju: "Viņa tūlīt mirs, steidzami vediet uz citu slimnīcu." Izmežģījums man tiešām bija. Un vēl - akūta artērijas tromboze zem ceļgala un posttraumatisks neirīts. Jaunajā slimnīcā man tika veikta asinsvadu transplantācijas operācija, bet labāk nekļuva," viņa atcerējās sarunā ar žurnālisti.
Katrīna pārcietusi vairākas operācijas, ārsti līdz pēdējam mēģinājuši glābt viņas kreiso kāju, taču strauji attīstošā sepse nav atstājusi izredzes... "Katru dienu mani aizveda uz operāciju zāli, noņēma atmirušos audus. Reiz man teica - kāja ir jāamputē. Es jau ar grūtībām atvēru acis un vienkārši pamāju," stāstīja intervijas varone.
Katrīna pastāstīja, kas notika pēc tam - kā pati uztvēra notikušo un kādu reakciju tas izraisīja viņas tuviniekiem.
"Pēc operācijas bija bail atvilkt segu. Cerēju, ka celi atstās, bet man bija nekroze un ārstiem nācās noņemt lielāko daļu kājas. Nākamās nedēļas atceros slikti. Vecvecāki, satiekoties, nespēja valdīt asaras. Vecāki centās uzmundrināt - rādīja video, kur cilvēki staigā un skraida ar protēzēm. Es skatījos un domāju, ka tas nav par mani. Es uztraucos, kā bērni reaģēs uz amputāciju. Bet izrādījās, ka viņiem nav svarīgi, cik man ir kāju. Viņi vienkārši bija priecīgi redzēt mammu," viņa norādīja.
Pamazām Katrīna no jauna iemācījās staigāt - ārsts viņai stingri lūdza nepierast pie ratiņkrēsla. Taču tieši šajā sarežģītajā brīdī dzīve deva vēl vienu triecienu: dzīvesbiedrs, ar kuru viņi kopā nodzīvoja 12 gadus, aizgāja no ģimenes. Vīrietis ne tikai atstājis sievu, bet arī praktiski attālinājies no bērniem, lai gan tagad, kā norāda Katrīna, viņš ar tiem reizēm sazinās.
Trīs mēnešus pēc amputācijas Katrīnai nācās atgriezties darbā - citādi viņa vienkārši finansiāli netiktu galā. "Birojā man jautāja: "Katjuša, vai tu atnāci rakstīt atlūgumu?" Es teicu: "Negaidiet." Pārsteidzoši, bet daudzi joprojām ir pārliecināti: ja cilvēkam ir šādi bojājumi, viņš nevar strādāt," paziņoja Samāras iedzīvotāja.
Tomēr ar to Katrīnas pārbaudījumi nebeidzās - priekšā gaidīja jauni sarežģījumi. Bija jāpierod pie protēzes, jāiemācās dzīvot no jauna, jātiek galā ar sadzīves sīkumiem. Par laimi, darbā viņu atbalstīja: kolēģi palīdzēja pāraut kurpes, nesa produktus, vienmēr bija blakus. Ar laiku sieviete stingri nolēma - protēzi slēpt viņa negrasās. Gluži otrādi, viņai ir svarīgi ar savu piemēru parādīt, ka ekstremitātes zaudēšana nav spriedums.
Šodien Katrīna pārliecinoši sēž pie auto stūres, nodarbojas ar cīņām, nažu mešanu un pat spēlē futbolu. Turklāt arī viņas personīgā laime ir izveidojusies - viņa atkal apprecējās, bet 2020. gadā pārim piedzima meitiņa, raksta "Starhit".
