Kāpēc Putins ir pārliecināts, ka viņš uzvarēs "kolektīvos Rietumus"

Ukraina ir tikai pakāpe Kremļa vērienīgo imperiālistisko plānu izpildei, un to novēršanai Donalda Trampa administrācijas pašreizējie centieni ir nepietiekami. Tas liek Putinam domāt, ka viņš varētu uzvarēt "kolektīvos Rietumus".

Neilgi pēc inaugurācijas Trampa administrācija pamiera noteikšanu Krievijas un Ukrainas karā padarīja par prioritāru ārpolitikas iniciatīvu. Tramps pirms vēlēšanām solīja, ka pieliks punktu asinsizliešanai Ukrainā 24 stundu laikā. Kopš viņa stāšanās amatā (kā jau varēja gaidīt) ASV diplomātijas pārbaudījumi un nedienas ir nodemonstrējušas, ka efektīvas un izturīgas kaujas darbību pārtraukšanas sasniegšana vienmēr tikusi vērtēta pārāk optimistiski.

Rakstā ar nosaukumu "Kāpēc Putins tic, ka spēs uzvarēt savā "civilizācijas karā" pret Rietumiem" ASV portālā "19FortyFive" raksta Endrjū Mičta, Vašingtonas Atlantijas padomes Skoukroftas stratēģijas un drošības centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.

"Trampa administrācijai vēl jāapzinās iemesli tam, ka Krievija vienkārši nav ieinteresēta nekādos citos iznākumos Ukrainā, izņemot galveno politisko mērķu sasniegšanu, tas viņu pamudināja atgriezties šajā valstī 2022. gadā. Fakts, ka ASV administrācija turpina risināt sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā, parāda, ka Vašingtona līdz galam neizprot arī pašas Krievijas valsts dabu, Putina politikas virzītājspēkus un, pats galvenais, ka Maskava uzskata, ka var turpināt karu un panākt savus mērķus par režīmam pieņemamu cenu," uzskata Mičta.

Putina Krievija un karš

Krievijai šis karš nekad nav bijis Ukrainas teritoriju sagrābšanas, krievvalodīgo tiesību vai Ukrainas iestāšanās NATO dēļ. NATO paplašināšanās pēc Aukstā kara arī nav patiesais konflikta iemesls. Jau no paša sākuma Putinam un viņa aplenkumam šis karš ir par Krievijas impērijas atjaunošanu. Faktiski viņš to paziņoja jau 2007. gadā Minhenes drošības konferencē, kad noraidīja Rietumu kārtību un nosauca PSRS sabrukumu par XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Šajā kontekstā iebrukumi Ukrainā 2014. un 2022. gadā nav Rietumu kļūdu rezultāti, bet gan posmi plašākā karā, kas sākās ar uzbrukumu Gruzijai 2008. gadā, uzskata Mičta.

Putina karam par impērijas restaurāciju jau no paša sākuma bija trīs mērķi. Pirmkārt, atjaunot impēriskās valsts austrumslāvu "iekšējo kodolu", pakļaujot Baltkrieviju un pēc tam Ukrainu, un atgriežot tās Krievijas izņēmuma kundzības sfērā kā "Krievu pasaules" dibināšanas pamatu, ko Putins bija apņēmies atjaunot.

Otrkārt, tā paralēlais mērķis ir graut un galarezultātā sašķelt NATO aliansi, parādot tās nespēju nodrošināt efektīvu Krievijas paplašināšanās atturēšanu. Un, treškārt, galvenais mērķis ir izstumt ASV no Centrāleiropas un Baltijas valstīm, bet perspektīvā arī no Eiropas kontinenta kopumā, tādējādi pieliekot punktu astoņdesmitgadīgajam transatlantiskās drošības laikmetam, kas balstīts uz Eiropas un Amerikas aizsardzības savienību.

"Putina mērķis ir atjaunot Krievijas impērisko stāvokli, kāds pastāvēja pirms Pirmā pasaules kara. Viņš tiecas noslēgt vienošanos par ietekmes sfērām ar lielākajām Eiropas lielvarām, un vispirms ar Vāciju, lai atkal apstiprinātu Krieviju kā Eiropas lielvaru. Otrā iebrukuma Ukrainā priekšvakarā Putins nepārprotami iezīmēja šos mērķus, aicinot atgriezt spēku reģionālo konfigurāciju pie stāvokļa līdz 1997. gadam, tas ir, pilnībā atcelt NATO paplašināšanās sekas," raksta Mičta.

Trampa taktikas neveiksmes

Trampa administrācija, šķiet, turpina rīkoties, esot iespaidā, ka Putins dzīvību glābšanas labad ir patiesi ieinteresēts kara beigšanā. Vašingtona arī uzskata, ka Ukrainas teritoriālais "noregulējums" un faktiskās neitralitātes garantijas izdabās Maskavai un palīdzēs izbeigt konfliktu. Tomēr ASV administrācijas veiktās piekāpšanās Krievijai kas būtībā noved pie valsts starptautiskās izolācijas vājināšanās, nav pietiekama, lai piesaistītu Krieviju un pamudinātu Putinu uz godprātīgām sarunām.

Vienīgais spiediens, kas potenciāli var pamudināt Putinu uz tām, ir tiešs drauds viņa režīma izdzīvošanai. Metožu pielietošana, kas nesasniedz šo līmeni, un jo īpaši politika, kas balstīta uz ekonomisko spiedienu, būs apliecinājums līdzšinējai dziļajai neizpratnei par Krievijas režīma būtību, Krievijas politikas galvenajiem motīviem attiecībā uz Rietumiem un to, kādu vietu ieņem cīņa par Ukrainu šajā plašākajā stratēģijā. Rietumiem jau sen ir laiks atzīt, ka Krievija karo par savas impērijas atjaunošanu, lielkrievu naratīva vadīta, kas ir tās sistēmiskās evolūcijas pamats visas vēstures garumā, sākot no Romanovu mantojuma līdz boļševikiem, un tagad līdz tā Putina paveidam, uzskata Endrjū Mičta.

Vienīgā "valsts uzvedības" forma, ar kuru pazīstama Krievija - impēriskā, saka autors. Tai raksturīga struktūra, kas veidota pēc principa "no augšas uz leju" un balstās vardarbības vēsturē. Tā paliek pastāvīgs eksistenciāls drauds valstīm, kas atrodas blakus Krievijai uz NATO austrumu robežas. Tomēr šādus draudus vairs neatpazīst "postmodernā" Rietumeiropa, bet Savienotās Valstis tos nav īsti apzinājušās nekad.

Trampa politika kara pārtraukšanai Ukrainā sarunu ceļā nedarbojas, jo viņa administrācija uz problēmu raugās no Rietumu viedokļa. Šis viedoklis rodas no uzskata, ka pēdējo trīs gadu milzīgajiem cilvēku upuriem un postījumiem Putina plānam ir nozīme - un tā tas nav. ASV administrācijas izteiktie priekšlikumi neņem vērā pašu galveno un attiecas uz jautājumiem, kuriem Maskavai nav nekādas nozīmes. Putins vairākkārt demonstrējis, ka viņam nav svarīgas viņa karavīru dzīvības un viņš nav gatavs mainīt savus ekonomiskos aprēķinus, lai samazinātu kara izmaksas.

"Šis Krievijas karš par impēriju nerimsies, līdz Krievija cietīs smagu sakāvi, kas radīs tiešus draudus Putina režīmam valsts iekšienē," raksta Mičta. Balstoties uz Ķīnas ekonomisko atbalstu un ieņēmumiem no energonesēju pārdošanas visā pasaulē, Krievijas karaspēkam ir visas iespējas turpināt karu Ukrainā vairākus gadus. Tas ļaus viņiem gūt kaujas pieredzi un pētīt Rietumu ieročus un taktikas, ko uzmundrina reālistu cerības par neizbēgamo Ukrainas aizsardzības sabrukumu.

Vašingtonas centieni panākt saskaņotu uguns pārtraukšanu Ukrainā, ieskaitot ievērojamo spiedienu uz Kijivu, tikai pārliecinājuši Maskavu, ka laiks ir tās pusē,
uzskata autors.

Kremlis secina, ka Rietumu demokrātijas atpaliek vēlēt daudz vairāk, pretojoties tās impēriskajam spiedienam gan līdzekļos, gan apņēmībā. Ņemot vērā pēdējos divus gadu desmitus Rietumu palaistuves un pielabināšanos attiecībā uz vairākkārtējiem Krievijas agresijas aktiem, autors aicina nopietni attiekties pret perspektīvu, ka Putins turpinās iztaustīties pa NATO un, ja radīsies iespēja, nevilcinoties šķērsos alianses aizsardzības perimetru.

Trampa administrācijas simts dienu ilgie mēģinājumi panākt pamieru starp Krieviju un Ukrainu parādīja, ka tās plāns neņem vērā ne vēsturiskos kara cēloņus, ne reālo situāciju. Līdz ar to viņš nav spējīgs novest pie noturīgas konflikta atrisināšanas, neatkarīgi no iespējamām taktiskām atrunām no Putina puses. Viņa režīma pamatmērķis ir saglabāt varu un turpināt impērisko politiku.

Paradoksāli, bet karš šo režīmu nostiprināja, nodrošinot sociālo mobilizāciju par pieņemamu cenu. Tā arī ļāvusi Maskavai panākt piekāpšanos no Rietumiem un sagatavot augsni jaunam darījumam par ietekmes sfērām - Kremļa galveno mērķi.

"Putins, šķiet, arvien vairāk ir pārliecināts, ka mūsdienu Rietumu demokrātijām trūkst pulvera cīņai. Tāpēc viņa stratēģija cīņai par Krievijas impēriskās kundzības un ietekmes atjaunošanu paver ceļu uz uzvaru ar tās nosacījumiem," secina Mičta.