Brazīlijā atrasta 113 miljonus gadu sena "elles" skudras fosilija, kas dzīvoja līdzās dinozauriem

Saskaņā ar jauniem pētījumiem, gandrīz nepamanīts fosilijas atradums Brazīlijas muzeja kolekcijā ir atklājis vecāko zinātnei zināmo skudru eksemplāru.

Aizvēsturiskā skudra dzīvoja starp dinozauriem pirms 113 miljoniem gadu — vairākus tūkstošus gadu pirms iepriekš atrastajām skudrām — un tai bija neparasts veids, kā nogalināt savu medījumu. Andersons Lepeko, Sanpaulu Universitātes Zooloģijas muzeja pētnieks, teica, ka viņš uzdūries "ekstraordināro" eksemplāram 2024. gada septembrī, pārbaudot fosiliju kolekciju, kas atrodas Sanpaulu Universitātes Zooloģijas muzejā.

Muzejā ir viena no pasaulē lielākajām fosilizēto kukaiņu kolekcijām, un tajā ir eksponāti no Brazīlijas ziemeļaustrumu Krato veidojuma, kas ir agrīnā krīta laikmeta ģeoloģisks veidojums, kas pazīstams ar izcilu fosīliju saglabāšanu.

Kaļķakmenī saglabājies jaunaprakstītais izmirušais kukainis ir tā sauktā "elles" skudra, kas pieder pie "Haidomyrmecinae" apakšdzimtas, kas dzīvoja krīta periodā pirms 66 līdz 45 miljoniem gadu un nav radniecīga nevienai mūsdienās dzīvojošai skudrai, liecina ceturtdien žurnālā "Current Biology" publicēts pētījums. Fosilijas sugai, kas nosaukta par "Vulcanidris cratensis", bija pusloku formas žokļi, ko tā, iespējams, izmantoja, lai piespiestu vai caurdurtu savu upuri.

"Es biju vienkārši šokēts, redzot šo dīvaino izvirzījumu šī (kukaiņa) galvas priekšā," sacīja pētījuma vadošais autors Lepeko. "Citas "elles" skudras ir aprakstītas ar dīvainiem žokļiem, bet vienmēr kā dzintara eksemplāri."

Ir reti atrast kukaiņus, kas saglabājušies klintīs. Citas krīta perioda "elles" skudras ir atrastas apglabātas dzintarā no Francijas un Mjanmas, taču tās ir datētas ar aptuveni 99 miljoniem gadu senu pagātni. Pētījuma autori norādīja, ka tas, ka pirms tam mūsdienu Brazīlijas teritorijā dzīvoja elles skudra, nozīmē, ka skudras jau agrīnā evolūcijas posmā bija plaši izplatītas visā planētā.

Atklājums sniedz ieskatu par to, kā skudras attīstījās agrīnajā krīta periodā, kas bija nozīmīgu pārmaiņu laiks. Tas arī sniedz ieskatu neparastajās šī perioda skudru sugu iezīmēs, kuras neizdzīvoja masveida izmiršanā, kas izbeidza dinozauru ēru.

Laika gaitā zudušās anatomiskās iezīmes

Mūsdienās skudras ir viena no ievērojamākajām un bagātīgākajām kukaiņu grupām uz planētas, kas sastopama visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, teikts pētījumā.

Tomēr skudras ne vienmēr ir bijušas dominējošas. Tās attīstījās vēlajā juras periodā un agrīnajā krīta periodā, aptuveni pirms 145 miljoniem gadu, kad skudru senči atšķīrās no tās pašas grupas, kas deva attīstību lapsenēm un bitēm.

Saskaņā ar pētījumu tikai pēc asteroīda trieciena, kas pirms 66 miljoniem gadu pakļāva dinozaurus un citas sugas izmiršanai, skudras kļuva par visizplatītāko kukaini fosiliju liecībās.

"Fosilija ir "diezgan liels notikums", sacīja Fils Bārdens, Ņūdžersijas Tehnoloģiju institūta asociētais profesors, kurš pēta kukaiņu evolūcijas vēsturi.

"Šis jaunais atradums tagad ir vecākā zināmā skudra, kas pagarina zināmo skudru fosiliju ierakstu par aptuveni desmit miljoniem gadu," teica Bārdens, kurš pētījumā nepiedalījās.

"Lai gan fosilās skudras ir aprakstītas kopš 19. gadsimta... Līdz šim nebija skaidrs, vai skudru, kas vecākas par 100 miljoniem gadu, trūka tāpēc, ka tās nebija eksistējušas vai arī tāpēc,  ka tās nebija saglabājušās nogulumos, kur cilvēki meklēja," viņš piebilda.

Jaunidentificētajai sugai bija arī dažas lapsenēm līdzīgas īpašības, kas liecina par abu radību kopīgo izcelsmi. Piemēram, skudras spārniem bija daudz vairāk vēnu nekā dzīvojošajām skudrām, sacīja Lepeko.

Mikrodatortomogrāfijas attēlveidošana — 3D attēlveidošanas tehnika, kurā tiek izmantoti rentgena stari, lai aplūkotu skudras iekšpusi — atklāja, ka kukainis bija cieši saistīts ar elles skudrām, kas iepriekš bija zināmas tikai no Birmas dzintara fosilijām.

Visspilgtākais šajā skudrā bija tās neparastās anatomiskās iezīmes. Mūsdienu skudrām ir žokļi, kas satver sāniski — no vienas puses uz otru. Tomēr šai skudrai bija izkaptīm līdzīgi žokļi, kas stiepās paralēli galvai un izvirzījās uz priekšu no acīm, pētījumā atzīmēja pētnieki.

"Tā varētu būt darbojusies kā sava veida iekrāvējs, pārvietojoties uz augšu", kad skudra medīja citus izmirušus kukaiņus, Lepeko paskaidroja.

"Šī sarežģītā morfoloģija norāda, ka pat šīs pašas pirmās skudras jau bija attīstījušas sarežģītas plēsoņu stratēģijas, kas ievērojami atšķīrās no to mūsdienu radiniekiem," piebilda Lepeko.