Žurnālists paredzēja traģēdiju, bet aisbergu ieraudzījušais jūrnieks izdarīja pašnāvību. Nezināmi "Titānika" upuri 112 gadus vēlāk

Lielākā britu kuģniecības kompānija "White Star Line" Brūsa Ismeja vadībā veica izrāvienu, 1907. gadā izveidojot projektu par trīs "Olimpique" klases laineru būvi. Taču, ja tāda paša nosaukuma kuģis vēl ilgi vajāja okeānu, tad tā brāļus "Titāniks" un "Britannik" gaidīja īss un traģisks liktenis.

"Britannik" tika nolaists uz ūdens kara karstumā, un 1916. gadā tas uzsprāga uz mīnas netālu no Grieķijas. Laineris nogrima 57 minūtēs, taču, pateicoties prasmīgai 1066 cilvēku evakuācijai, uz klāja gāja bojā tikai 30 cilvēki. Tas nelīdzinās "Titānika" traģēdijai, kas aprakta okeāna dzelmē naktī no 1912. gada 14. uz 15. aprīli - no 2225 cilvēkiem izdzīvojuši tikai 712.

Visiem zināms, ka kuģa vienīgais reiss beidzies ar sadursmi ar aisbergu, bet lielākā daļa cilvēku gājuši bojā nosalstot ledainajā ūdenī. Bet vai bija iespējams izvairīties no katastrofas un izglābt vairāk pasažieru?

Kuģis tika uzskatīts par nenogremdējamu, jo tam bija dubults dibens, bet tā tilpne un apakšējie klāji, kas sadalīti 16 nodalījumos, padarīja laineri maksimāli drošu. Avīžnieki papildus iedvesa sabiedrībai sajūsmu un pārliecību par "Titānika" uzticamību, tādējādi nokļūt lainera pirmajā reisā šķita kā sapņa piepildījums.

Biļetes uz pirmo klasi varēja atļauties tikai miljonāri: toreizējos 3,5 tūkstošus dolāru šobrīd var pielīdzināt 100 000. Trešajā klasē iekļuva emigranti, kuri cerēja aiz okeāna sākt jaunu dzīvi - viņiem bija nepieciešams sakasīt tikai 35 dolārus (mūsdienu 1000) ceļojumam.

Sociālā noslāņošanās uz lainera bija acīmredzama, un ceļojuma laikā ekipāža centās visu izdarīt, pirmkārt, pirmās klases komforta labad. Tas netieši noveda pie viena no katastrofas cēloņiem: 14. aprīlī "Titāniks" saņēma septiņus ledus brīdinājumus, taču būtiskākos no tiem palaida garām rācijas problēmu dēļ.

Kuģu būves kompānijas spiediena dēļ, kas prasīja drīzu ierašanos Ņujorkā, laineris gāja lielā ātrumā, un, kad kuģa komandas darbinieks ieraudzīja aisbergu, laika ātrajam manevram neatlika. Plkst. 23.40 ledājs taranēja labo bortu, un seši no 16 "Titānika" nodalījumiem sāka piepildīties ar ūdeni.

Populārais mīts vēstīja, ka kuģa apkalpes locekļiem nebija binokļu, jo kāds iepriekš atlaists un aizvainots jūrnieks bija paņēmis seifa atslēgas, kur tie atradās. Tomēr šādas ierīces novērotājiem nepienācās principā, jo ierobežoja apskatu. Iemesls, kāpēc ledu skaidrā naktī pamanīja tik vēlu - aisbergs izrādījās "melns" - tam nebija raksturīgās atblāzmas, kas redzama jūdzes attālumā.

Pusnaktī galvenais konstruktors Endrūss saprata, ka kuģis nogrims. Sakarnieki nosūtīja briesmu signālu, taču lielākā daļa kuģu bija pārāk tālu no lainera, bet tuvāko - "Kalifornia" - SOS nesaņēma, jo tā radio cilvēks aizgāja gulēt, bet maiņas vadītāja viņam nebija. Rezultātā 2:20 "Titāniks" nogrima, un tikai 4 no rīta traģēdijas vietā piestāja "Karpatija" - lielākā daļa cietušo nosala ledainajā ūdenī.

Lielus jautājumus radīja evakuācija. Pirmkārt, ne uzreiz tika ziņots, ka cilvēkiem draud bojāeja, tāpēc daudzi uzskatīja, ka notiek drīzāk treniņš, nevis reāla nelaime. Otrkārt, ekipāža nebija gatava līdzīgiem pasākumiem, jo apmācībai rīcībai katastrofas laikā nebija veltīts laiks. Visbeidzot, treškārt, galvenā kļūda bija toreiz pieņemtais likums par kuģu aprīkošanu ar glābšanas laivām: to skaitu rēķināja nevis pēc pasažieru skaita, bet pēc kuģa tonnāžas.

20 laivas varēja uzņemt tikai 1178 cilvēki, kamēr uz kuģa atradās 2225. To sapratis, kapteinis deva komandu iesēdināt laivās vispirms sievietes un bērnus. Pat neskatoties uz to, apkalpe laivas atstāja pustukšas...

Pasažieri un apkalpe

Kapteinis Edvards Smits uzskatīja, ka "Titānika" pirmais reiss būs viņa karjeras virsotne. Turpmāk viņu lielā mērā apsūdzēja lainera traģēdijā, taču Smits evakuācijas laikā centās kaut kā kontrolēt paniku un vēl - palika uz kuģa līdz pašām beigām, tā ka viņa mirstīgās atliekas tā arī netika atrastas.

Arī kuģu būvētājs Tomass Endrūss, kurš palīdzēja kapteinim pasažieru evakuācijā, gāja bojā, bet otrs palīgs Čārlzs Laitollers izglābās. Viņš piedalījās katastrofas izmeklēšanā, bet vēlāk karoja Pirmajā pasaules karā un tika izsaukts par brīvprātīgo Otrajā. 

Traģisks liktenis bija Frederikam Flitam, kurš pamanījis aisbergu, bet manevram bija par vēlu. Jūrniekam izdevās izglābties, taču viņu mocīja vainas apziņa, kas attīstījās depresijā. 30. gados Frederiks cieta arī nabadzības dēļ, bet pēc sievas nāves izdarīja pašnāvību.

Ja runā par pasažieriem, plaši zināma ir veikalu tīkla "Macy 's" līdzīpašnieka Isidora Štrausa un viņa sievas Idas vēsture: nevēloties šķirties no vīra, dāma glābšanas laivā iesēdināja istabeni, bet pati gāja bojā kopā ar mīļoto. Savukārt pasaulē bagātākā cilvēka - Džona Džeikoba Astora IV - jauno grūtnieci pierunāja iekāpt laivā, un pēc dažiem mēnešiem pasaulē nāca mazulis Džonijs.

Majors Arčibalds Vilingems Bats palīdzēja sievietēm uzkāpt uz klāja, līdz gāja bojā. Biznesmenis Bendžamins Gugenheims laivā iesēdinājis mīļāko dziedātāju, bet, kad sapratis, ka laineri nevar glābt, lepni pieņēmis nāvi, pārģērbies smokingā, kā īsts džentlmenis.

Daudz vairāk paveicās Milvinai Dīnai - viņai bija 2,5 mēneši, kad viņa palika dzīva "Titānika" avārijā. Viņa nomira 2009. gadā 97 gadu vecumā, kļūstot par pēdējo dzīvo lainera pasažieri.

Drūmi pareģojumi

1886. gadā žurnālists Viljams Tomass Steds, kurš 1912. gadā gāja bojā ar "Titāniku", publicēja rakstu "Kā pasta kuģis nogrima Vidusatlantijā - no izdzīvojušā". Stāsts vēstījis par to, kā divu kuģu sadursmē jūrā nogrimis tvaikonis. Angļa stāstā laivas bija paredzētas 400 pasažieriem, lai gan uz klāja atradās 900, raksta "Starhit".

1898. gadā Morgans Robertsons publicēja stāstu, kuru jau pēc reālas katastrofas pārpublicēja ar nosaukumu "Titāna sabrukums". Stāstā aprakstītais kuģis, pēc daudziem parametriem līdzīgs "Titānikam", sadūrās ar aisbergu pilnā ātrumā, guva nopietnus labā borta bojājumus un nogrima okeānā kopā ar lielāko daļu pasažieru.

Pēc 111 gadiem

Šķita, ka visas šīs noslēpumainās zīmes un pats kuģa vraks atbaidīs cilvēkus, taču efekts bija pretējs. No 1985. līdz 2010. gadam tika veiktas 17 ekspedīcijas pie nogrimušā "Titānika" atlūzām, un, pateicoties pētnieku daudzajiem foto un video materiāliem, 2023. gada maijā eksperti radīja pilnizmēra digitālo lainera 3D modeli augstā kvalitātē.

Pēc tam ekspedīcijas nerimās, un pagājušā gada jūnijā dziļūdens aparāts "Titan" avarēja vairākus simtus metru no "Titānika". Visa pasaule vēroja pēc 105 minūtēm pazudušā batiskafa meklējumus, zinot, ka ar skābekli pieciem cilvēkiem uz borta pietiks 96 stundām. Izrādījās, ka viņi visi miruši acumirklī implozijas dēļ - sprādzienā, kas vērsts uz iekšu, sabojājot izturīgo korpusu ar ārējo spiedienu.

Trīs gadus pirms šīs traģēdijas viens no "OceanGate" darbiniekiem brīdināja priekšniecību par briesmām: korpusam bija novērojamas "cikliska noguruma" pazīmes. Direktors šo paziņojumu atstāja novārtā un pat atlaida padoto. Turklāt "Titan" neizturēja obligāto sertifikāciju un tika uzskatīts par būtībā eksperimentālu izgudrojumu. Tāpēc bagātajiem pasažieriem tika lūgts pirms ekspedīcijām parakstīt atteikšanos no pretenzijām, kur kā iespējamās riska ceļojuma sekas tika minēta invaliditāte un nāve.

"Mani pārsteidz līdzība ar pašu "Titānika" katastrofu, kad kapteinis vairākkārt tika brīdināts par ledu viņa kuģa priekšā, un tomēr viņš pilnā ātrumā bezmēness naktī ietriecās ledus laukā, kā rezultātā gāja bojā daudzi cilvēki. Mums tā ir līdzīga traģēdija, kad brīdinājumi palikuši bez ievērības, kas notikusi tajā pašā vietā, kur notiek visas grimšanas visā pasaulē - domāju, ka tas ir vienkārši apbrīnojami. Tas tiešām ir sirreāli," traģēdiju komentēja režisors Džeimss Kamerons.