Netālu no robežas ar Latviju, pieder krieviem: ko slēpj noslēpumains īpašums Igaunijā. FOTO

Šī māja, kas piederēja Krievijas pilsoņiem, Sēedi ciemā Veru apriņķī (arī Veravas apriņķis, ir viens no 15 Igaunijas apriņķiem. Apriņķis robežojas ar Pelvas apriņķi ziemeļos, Valgas apriņķi rietumos, Latviju dienvidos un Krieviju austrumos) ir viena no piecām ēkām, ko Reuges pagasts plāno reģistrēt kā pamestu nekustamo īpašumu. "L' Una-Eesti Postimees" žurnālists devies tos apskatīt.

Taka neved uz mājām, un kāpēc, ja īpašnieka vairs nav? Pagalmā var redzēt to, kas palicis pāri no divām palīgēkām. Tagad tās vairāk līdzinās būvgružu kaudzēm.

Nav zināms, kad te pēdējo reizi dzīvojuši un atradušies cilvēki. Pēc pēdējiem datiem, šī dzīvojamā māja piederēja trim Krievijas pilsoņiem. Borisam un Albertam Andrejeviem piederēja 5/6 daļa no nekustamā īpašuma, bet Ņinai Senčekovai - viena sestā daļa. Informācijas par to, kas ar viņiem noticis, nav.

"Mēs mēģinājām viņus vai viņu pēcnācējus atrast caur Krievijas vēstniecību, bet nekas neiznāca," saka Reuges pagasta valdes zemes ierīcības un plānošanas speciāliste Mareta Einla. Jau pirms viņas, Hānjas pagasta laikā pagasta valde mēģināja sameklēt iecirkņa īpašniekus, taču meklējumi nevainagojās panākumiem.

Tādējādi šī, kā arī četras citas līdzīgas pamestas ēkas zemes reformas gaitā nonākušas Reuges pagastā un tagad vietējai varai jālemj, ko ar tām darīt. Ja mājām nav likumīga valdītāja, pašvaldībai tās jāizsludina par bezsaimnieka mantu. Pēc tam manta nonāks pagasta vai valsts īpašumā, ja pēdējam tā vajadzīga.

Atvērtās ārdurvis apliecina, ka īpašnieki nebija pēdējie, kas pameta māju, skaļi aizcērtot aiz sevis durvis. Virsdrēbes, kas karājas uz pakaramā, ir appelējušas, un sasmakušā smaka jūtama visā mājā. Virtuvē par iepriekšējo dzīvi atgādina tējkanna, vairākas glāzes, burciņas un katla vāciņš.

Dzīvojamā istabā ar nobrukušām tapetēm un nolupušiem griestiem ir izmētātas mantas, pagraba lūka ir vaļā, un viss skats liecina, ka nepiederoši cilvēki rūpīgi izmeklējuši šo vietu un varbūt pat kaut ko paņēmuši līdzi.

Būvreģistrā par mājas būvniecības pabeigšanas gadu norādīts 1900. gads.

Lai nokļūtu līdz nākamajai pamestajai mājai, būs jābrauc no Seedi ciema caur Latviju. Ir arī pagasta ceļš līdz Vastses-Roozas ciemam, bet šobrīd žurnālists devis priekšroku drošākai šosejai Pleskava-Rīga.

Lai nokļūtu mājās, jāpāriet pāri grāvim, kas izrakts, cilvēkiem jau sen atstājot šos novadus. Ja tur nestaigā cilvēki, tad arī tiltiņš pāri grāvim nav vajadzīgs. Tālāk nākas spraukties cauri savijušos koku zariem, un kaut kāda iemesla dēļ biezākie biezokņi nonākuši ārdurvju priekšā.

Cilvēku teiktais vēsta, ka pēdējais mājas iemītnieks bijis Mjarts vai Marts Kovatu. Mājas priekšpusē nav logu, grīdas dēļi daļēji ielūzuši, bet zemē ap skursteni sakrauti ķieģeļi, kas droši vien kādreiz bijuši krāsniņa. Pamati bija stipri, bet vienā stūrī tie jau brūk. Blakus mājai redzams bijušais pagrabs, kas jau sen sabrucis.

Māja celta ar ieeju no pagalma. Arī viena ieeja, kas iziet uz ceļa. Cilvēkam tas ir par platu, bet par šauru četrriteņu transportlīdzeklim. Varbūt māja būvēta, lai cilvēki un dzīvnieki dzīvotu zem viena jumta, kā mēs zinām no vēstures mācību grāmatām? Tāpat ir starpsiena ar durvīm, kas atdala dzīvniekus no dzīvojamās telpas, un bēniņu lūka, caur kuru varēja ienest sienu.

Bet citas ēkas paredzamais būvniecības pabeigšanas datums - 1935. gads. Reuges pagasta dokumentos ēka minēta kā ražošanas, bet atvērtās durvju un logu ailas liecina, ka tā droši vien arī bijusi dzīvojamā.

Pēc pagasta valdes sniegtās informācijas, kas, pēc Maretas Einlas vārdiem, varētu būt neprecīzas, jo pamatā balstītas uz vietējo veco ļaužu teikto, pēdējie ēkas īpašnieki bijuši Vala Veinbergs, Aino Versibikovs, Jaans Ļaats un Milvijs Ļaats. Pirmā nomira 2010. gadā, Jaan Laets - 2004. gadā, bet datu par pārējiem diviem iedzīvotāju reģistrā nav.

Telpas lielākoties tukšas, krāsa no sienām nolupusi, griesti vai nu daļēji noņemti, vai arī sagruvuši un tur veikta tīrīšana. Caur jumtu iespīd gaisma. Pie vienas no ieejām vītols ielaidis saknes zemē, bet tā galotne dauza jumtu.

Tos, kas ienāks ēkā, sagaidīs pussagruvusi krāsns bez metāla durtiņām. Ķieģeļi no krāsns izkaisīti pa visu telpu. Pie otras ieejas, kurai nav ārdurvju, mežonīgi saaudzis krūms. Vairāki krēsli atgādina par laikiem, kad te kūsāja dzīvība. Pie mājas aug pļava, kas apvij kokus un krūmus, pārvēršot tos biezā biezoknī. Tam visam pa vidu slejas betona elektrības stabs.