Krievijā grasās izmeklēt 1841. gadā divkaujā nogalinātā Ļermontova nāves apstākļus - gluži kā Puškina nāvē saskata "rusofobu" roku

Par to izdevumam "gazeta.ru" paziņojis Valsts domes deputāts, aktieris un režisors Nikolajs Burļajevs, kurš pērn vērsās Izmeklēšanas komitejā ar lūgumu izmeklēt dzejnieka nāvi, jo ir pienācis “vēsturiski pamatots laiks”.

Mihails Ļermontovs, kuru kopā ar Aleksandru Puškinu mēdz uzskatīt par vienu no slavenākajiem krievu dzejniekiem, gāja bojā 26 gadu vecumā 1841. gada 27. jūlijā (pēc jaunā stila) divkaujā ar savu kadetu skolas draugu Nikolaju Martinovu. Starp citu, arī Puškins dzīvību zaudēja pēc divkaujas 37 gadu vecumā 1837. gada 10. februārī.

Politiski apzinīgais Valsts domes deputāts Burļajevs ir saodis pašreizējā laikmeta vēsmas un uzskata, ka abu slavenību nāvē roku esot pielikuši “rusofobi”.

“4. novembrī es apmeklēju Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētāju Aleksandru Bastrikinu. Mums bija stundu ilga saruna. Es pastāstīju, ko es par to domāju, un nodevu Aleksandram Ivanovičam dokumentus, savu deputāta pieprasījumu par Ļermontova nāves izmeklēšanu, kā arī vēstules no Ļermontova biedrības, Ļermontova dzīves un daiļrades pētniekiem, kriminālistiem, kuri veica un turpina veikt šo izmeklēšanu, kopā ar Ļermontova dzimtas pēcteču shēmām, secinājumiem, kā arī lūgumu Izmeklēšanas komitejai izmeklēt šo jautājumu. Aleksandrs Ivanovičs ar interesi visu noklausījās. Viņš teica, ka tas ir ļoti interesanti, un Izmeklēšanas komiteja izmeklēs šo lietu,” viņš sacīja.

Deputāts uzskata, ka Ļermontova nāve varētu būt saistīta ar Puškina nāvi – abus, iespējams, nogalināja “tā laika rusofobi”. “Šo divu mūsu praviešu un ģēniju dzīves noslēgumā viss ir savstarpēji saistīts. Faktiski iesaistītas vienas un tās pašas personas, tā laika rusofobi. Vajag tikt skaidrībā. Krievzemē vienmēr ir bijuši rusofobi,” viņš paziņoja. “Es jau tad, kad veidoju filmu “Ļermontovs”, sapratu, ka tā bija slepkavība. 1986. gadā filma netika izlaista uz ekrāniem, acīmredzot daļēji tāpēc, ka es norādīju uz sazvērestību pret Puškinu un Ļermontovu. Toreizējai liberālajai un latentajai rusofobiskajai tendencei tas nebija pieņemams. Tomēr tad, kamēr veidoju filmu, es pētīju dokumentus, tikos ar Ļermontova pētniekiem un profesionāļiem, un jau toreiz sapratu, ka šajā lietā viss nav tīrs. Ļermontova slepkavības izmeklēšana tika veikta neprofesionāli, un, iespējams, pat apzināti tika sagrozīti fakti,” sacīja Burļajevs.

Burļajevs apgalvo, ka divkaujas gadījumā lode nevarēja ieiet Ļermontova ķermenī 40° leņķī, un saskata arī citas nesakritības.

“Bija dažādas versijas, pieņēmumi, ka viņš tika nogalināts, vēl sēžot zirgā, un šāva no apakšas uz augšu vai no krūma [šāva] slepkava. Oficiālie Ļermontova pētnieki šīs versijas noraidīja. Kriminālisti veica eksperimentus, izšaujot uz izbāzeņiem. Mēs visu laiku mīņājāmies uz vietas – oficiālie Ļermontova pētnieki pieņēma divkaujas versiju, un vairāk nekā 150 gadus no šiem rāmjiem nebija iespējams izkļūt,” viņš sacīja. “Vieta, kur gulēja Ļermontovs, bija stipri notraipīta ar asinīm. Tas nozīmē, ka viņu nenogalināja uz vietas. Cik ilgi viņš mira, mēs nezinām, tāpēc vajag izmeklēt.”

Kāds sods varētu gaidīt noskaidrotos "rusofobus", kas vainojami Ļermontova un Puškina nāvē, Burļajevs neminēja.