Populārajā Katoļu kalendārā attaisno inkvizīciju un slavē diktatūru

Šogad katoļi visā pasaulē atzīmē Svēto vai Jubilejas gadu “(Giubileo del 2025”), ko pirmo reizi svinēja 1300. gadā. Ticīgie ir aicināti svētceļojumā uz Romu, lai šķīstītos no grēkiem, 24. decembrī Ziemassvētku dievkalpojumā pāvests Francisks atvēra svētceļniekiem Svētā Pētera bazilikas Svētos vārtus.

Karstie puiši sutanās

Tikmēr Romā un arī Vatikānā par astoņiem līdz desmit eiro nopērkams minētais kalendārs, kas iznāk kopš 2003. gada, ja tikai vēl izdodas atrast. Šis kalendārs ir tik populārs, ka interneta veikalā “Etsy” cena pārsniedz 50 eiro, “Amazon” – pat gandrīz 290 eiro.

Vācijas katoļu portāls “DomRadio” paudis, ka Romā to visi pazīst kā “skaisto garīdznieku kalendāru”. Britu avīze “The Guardian” 2022. gadā pat nodēvēja to par kulta suvenīru un kalendāru “ar karstiem garīdzniekiem” – te vietā atgādināt, ka viņiem jāievēro celibāts. 

Šā gada “Calendario Romano” pielikumā kā ierasts publicēts arī visu Romas pāvestu saraksts un derīgi padomu tūristiem, bet tad seko dažas vēsturei veltītas lappuses itāļu, spāņu, franču un angļu valodā. Piesaucot “manipulāciju ar vēsturi”, attaisnota vai noliegta inkvizīcija un Amerikas pamattautu iznīcināšana, bet pēdējā lappusē vēstīts par Spānijas diktatoru Fransisko Franko (1892–1975).

Slavas dziesma diktatoram

“50 gadu pēc viņa nāves mēs atceramies taisnīga valdītāja priekšzīmīgu paraugu, kurš ar savu darbu un kopīgiem pūliņiem spēja atjaunot spāņu nāciju no asiņainā pilsoņu kara pelniem, ko uzsāka plēsonīgās, noziedzīgās un zaimojošās sociālisma ideoloģijas sekotāji. (..) Baznīcas un Ticības priekšzīmīgs aizstāvis, viņš atstāja valsti daudz solīdākā un labākā stāvoklī nekā to pieņēma,” rakstīts kalendārā.

Teksts turpinās ar slavas dziesmu Franko laika nodokļu un valsts izdevumu politikai, kamēr pēc viņa “atdzimusi un plaši izaugusi pati sevi pārmēru barojoša noziedzīga un koruptīva politika, kas zem demokrātijas viltus maskas ne tikai manipulē ar vēlēšanām, bet arī cenšas falsificēt vēsturi, iztēlojot noziedzniekus un bendes par upuriem”. Ja nezinātu, ka runa ir par Spāniju, varētu domāt, ka aprakstīta kāda ļoti atpalikusi Āfrikas valsts.

Privāts izdevums

“Calendario Romano” gan ir privāts projekts, nevis oficiāls Vatikāna izdevums, to izdod Pjēro Paci, fotogrāfs no Venēcijas, kuram no visiem kalendāriem šis ir veiksmīgākais.

“Dažas avīzes rakstīja, ka tas ir Vatikāna kalendārs, bet tā nav taisnība,” Paci paudis laikrakstam “Corriere della Sera”. Tirāža ir daži tūkstoši eksemplāru, un ne visi modeļi ir īsti garīdznieki, daži ietērpušies sutanā tikai tādēļ, lai nopozētu bildei.

“Deutsche Welle” Paci norādījis, ka kalendāra pielikumā publicētie raksti ir privāti viedokļi, un viņš cer, ka tie mudinās lasītājiem pašiem meklēt tālāku informāciju.

Tā kā šogad aprit 50 gadu kopš Franko nāves, izdevējs uzskatījis par vajadzīgu godināt viņa piemiņu. “Papildus tēzei par Baznīcas aizstāvi: bet vai jūs zināt, ka pilsoņu kara laikā sociālisti un komunisti nežēlīgi noslepkavoja ap 5000  ticīgo, ieskaitot daudzas mūķenes?” atgādina Paci. “Bet pēc kara Franko uzcēla memoriālo svētnīcu “Kritušo ieleja”, kur apglabāja konfliktā bojā gājušos kopā, uzskatot viņus par vienas nācijas kritušajiem, neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi bija.”

Paci uzskata, ka pasaulē pret Spāniju valda “Legenda Negra” – “melu kampaņa, kas radusies Lutera laikā un nostiprinājusies starp Spānijas ienaidniekiem, īpaši angloamerikāņu pasaulē”. Šī retorika gan visai atgādina Krievijas propagandas stilu.

Ko paveica ģenerālis Franko

1936. gada jūlijā Franko sarīkoja dumpi pret Spānijas sociālistisko valdību, sākās pilsoņu karš, un 1939. gadā uzvarēja falangisti jeb nacionālisti. Viņus atbalstīja Trešais Reihs un fašistiskā Itālija, pretiniekus – PSRS.

Krita ap 110 000 republikāņu (ieskaitot ar nāvi sodītos), 90 000 nacionālistu, pēc dažādām aplēsēm dzīvību zaudēja 150 000 līdz 272 000 civiliedzīvotāju.

Noziegumus pastrādāja gan vieni, gan otri, tā dēvētie republikāņi jau 1936. gadā uzsāka sarkano teroru, noslepkavojot desmitiem tūkstošu cilvēku, tostarp 6832 katoļu priesterus, daudzus aristokrātus, rūpniekus, mazos uzņēmējus, konservatīvos politiķus un tos, kas bija noskaņoti pret Staļinu. Kamēr Franko draudzējās ar Hitleru, republikāņi – ar PSRS tirānu. Zīmīgi, ka Spānijas staļinisti īstenoja padomijai līdzīgas tīrīšanas savējo vidū.

Zināmākais falangistu noziegumu piemērs ir Gernikas traģēdija – 1937. gadā vācu “Luftwaffe” un itāļu “Aviazione Legionaria” sabombardēja nepakļāvīgo pilsētu, nogalinot ap 1600 cilvēku. Jau pēc kara frankisti nošāva 30 000 līdz 50 000 republikāņu.

Turpmākos gadu desmitus līdz pat diktatora nāvei Spānijā valdīja sākotnēji fašistisks, vēlāk autoritārs režīms. Franko bija katoļu baznīcas aizstāvis, tā viņam nodrošināja atbalstu visu valdīšanas laiku.

Pēc viņa nāves valsts pārgāja uz demokrātiju, bet vienlaikus nostiprinājās “klusēšanas kultūra” pret baznīcas rīcību Franko laikā. To ievēro arī baznīca, nepieminot savu sadarbību ar diktatūru.

Sociālisms zem citas izkārtnes

Var uzskatīt, ka Franko izglāba valsti no komunisma, taču nekāda pārsteidzoša uzplaukuma viņa laikā nebija. Līdz pat 1959. gadam Spānijas ekonomikā pēc būtības valdīja sociālisma modelis, tikai šajā gadījumā valsts kontrole bija pamatota nevis ar proletariāta interesēm, bet – lai novērstu “žīdmasonu” liberālā kapitālisma postu.

Līdz pat 1959. gadam valsts regulēja ražošanas apjomus, noteica algas un produktu cenas, cēla rūpnīcas, kurām nebija ekonomiska pamatojuma, loģisks rezultāts bija deficīts, melnā tirgus uzplaukums, tehnoloģiska atpalicība un zems ražīgums. Kaut arī valsts ieguldīja jaunās spēkstacijās, 50. gadu sākumā elektrības trūkuma dēļ fabrikas bieži cieta dīkstāvi, un ierēdņi pat ierosināja aizliegt kafijas automātus kafejnīcās, lai lieki netērētu elektrību.

Pirmajos pēckara gados gandrīz 200 000 spāņu emigrēja uz Latīņameriku, galvenokārt Venecuēlu, un vismaz 2,3 miljoni devās par viesstrādniekiem uz Rietumeiropu. 1958. gadā valsts jau bija bankrota priekšā, un valdība liberalizēja ekonomiku, tostarp izbeidza valsts subsīdijas uzņēmumiem un devalvēja pesetas kursu, kas veicināja eksportu līdz pat 1973. gada pasaules naftas krīzei. Jau pēc Franko nāves 1977. gadā jaunā vara pilnībā izbeidza valsts iejaukšanos ekonomikā.

2020. gadā Spānija frankismu aizliedza, pieņemot Demokrātiskās piemiņas likumu, kas aizliedz tā attaisnošanu, tāpat arī organizācijas, kas izmantoja Franko režīma pārstāvju vārdus. Tikai 2007. gadā Spānija nolēma pārsaukt frankistiem par godu nodēvētās ielas, noņemt pieminekļus un memoriālās plāksnes. Piemēram, Franko piemineklis Meliljā, Spānijai piederošā pilsētā Ziemeļāfrikā pie Marokas, noturējās līdz 2021. gada februārim.

Diskriminācija ģimenes vērtību aizsegā

Franko laika Spānijā saskatāmas līdzības ar mūsdienu talibu režīmu Afganistānā un seriālu “Kalpones stāsts”. Būtībā vienīgā sievietēm atvēlētā loma bija būt par mājsaimnieci.

Lai sievietes drīkstētu strādāt, atvērt bankas kontu, doties ceļojumā, viņām bija jāsaņem tēva, vīra, brāļa vai cita augstākā dzimuma aizbildņa atļauja. Vīriem bija atļauts nogalināt sievas, ja viņas pieķēra pārkāpjam laulību.

Bija profesijas, kas sievietēm bija liegtas ar likumu – būt par tiesnesi, diplomāti, notāri, muitas ierēdni, akciju brokeri un cietuma ārsti.  Sievietei, tiklīdz viņa apprecējās, bija jāatstāj darbs, saņemot kompensāciju jeb pūru, mērķis bija “stiprināt ģimeni un tās kristīgās tradīcijas, perfektu sabiedrību un nācijas pamatu”.

1961. gadā ekonomiskas nepieciešamības dēļ diskrimināciju nodarbinātībā dzimuma dēļ aizliedza, izņemot tiesās, bruņotajos spēkos un tirdzniecības flotē.  Sievietēm juridiski pat garantēja tādu pašu algu kā kolēģiem vīriešiem. No 1963. gada no darba vairs nevarēja atlaist sievietes, ja viņas apprecējās, tomēr pirms darba uzsākšanas bija jāsaņem vīra atļauja.