Miris izraēliešu bende, kurš pakāra holokausta īstenotāju Ādolfu Eihmani - viņa notveršanu Argentīnā vadīja Latvijā dzīvojušais "Mossad" direktors Isers Harels

Viņa atrašana Argentīnā un nolaupīšana bija viens no slavenākajām Izraēlas izlūkdienesta “Mossad” operācijām, un to vadīja kādreiz Latvijā dzīvojušais “Mossad” direktors Isers Harels.

Apmēram 30 gadus pēc Eihmaņa pakāršanas 1962. gada 1. jūnijā viņa bendes vārds bija saglabāts noslēpumā, Izraēlai aprobežojoties vien ar lakonisku paziņojumu par notikušo, vēsta “The Times of Israel”. Eihmaņa pakāršana joprojām ir vienīgais Izraēlā izpildītais nāvessods.

1992. gadā kādas Izraēlas radiostacijas darbinieki, gatavojot materiālus ziņojumam par 30. gadskārtu kopš Eihmaņa pakāršanas, uzdūrās Nagara vārdam, un turpmākajos gados viņš sniedza intervijas gan par sevi, par pārdzīvoto Eihmaņa prāvas laikā.

Šaloms Nagars piedzima 1936. gadā Jemenā, un kā bārenis Izraēlā ieradās 12 gadu vecumā. Viņš dienēja Izraēlas Aizsardzības spēku (IDF) gaisa desantnieku brigādē, vēlāk strādāja Izraēlas Ieslodzījuma vietu dienestā.

Kas bija Ādolfs Eihmanis un kā viņu notvēra?

SS oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmanis bija viens no galvenajiem holokausta jeb “ebreju jautājuma galīgā risinājuma” organizētājiem, vadot un koordinējot ebreju nogādāšanu viņu masu noslepkavošanas vietās. Pēc nacistiskās Vācijas sakāves 1945. gadā viņu sagūstīja amerikāņu karavīri, un kādu laiku viņš ar viltotiem dokumentiem pavadīja vairākās SS virsnieku nometnēs, līdz aizbēga. Pēc vairāku gadu bēguļošanas viņš ar nacistu atbalstītāja, austriešu bīskapa Aloiza Hudala palīdzību 1950. gadā spēja pārcelties uz Argentīnu.

1953. gadā slavenais nacistu mednieks Simons Vīzentāls uzzināja, ka Eihmanis ir redzēts Buenosairesā. Izraēlas izlūkdienests “Mossad” Isera Harela vadībā izstrādāja operāciju, lai pārliecinātos par viņa identitāti un pozitīvas atbildes gadījumā viņu nolaupītu no Argentīnas, lai nogādātu tiesāšanai Izraēlā. Jāpiebilst, ka 1912. gadā Vicebskā dzimušais Harels ar ģimeni pameta Padomju Savienību 1922. gadā un pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī, kur dzīvoja līdz 16 gadu vecumam, līdz devās uz Palestīnu.

1960. gada 11. maijā izraēliešu aģentu grupa Eihmani sagūstīja un pēc viņa identitātes apstiprināšanas 22. maijā nogādāja Izraēlā, kamēr Argentīnā to uztvēra ar vardarbīgu antisemītisma uzliesmojumu.

Eihmaņa tiesa un pakāršana

1961. gada 11. aprīlī Jeruzalemē sākās viņa tiesas prāva, bet 15. decembrī viņam piesprieda nāvessodu. 1962. gada 29. maijā Izraēlas Augstākā tiesa noraidīja viņa apelāciju, bet 31. maijā Izraēlas prezidents Ichāks Ben Cvi noraidīja viņa apžēlošanas lūgumu, un nākamajā rītā Eihmani pakāra.

Tiesas laikā Nagars bija viens no 22 īpaši izvēlētiem cietuma darbiniekiem, kuri viņu uzraudzīja un vēlāk kļuva pazīstami kā “Eihmaņa sargi”.

Vēlāk intervijās Nagars skaidroja, ka apsargi tika rūpīgi atlasīti, lai nodrošinātu, ka nevienam no viņiem nav personīgu motīvu nogalināt Eihmani. Tajā laikā daudziem cietuma darbiniekiem joprojām uz rokām bija nacistu ietetovētie numuri, un viņiem pat nebija atļauts ierasties Ramles cietuma stāvā, kur atradās Eihmaņa kamera, bet aškenaziem jeb Centrāleiropas un Austrumeiropas izcelsmes ebrejiem, kuri visvairāk cieta holokaustā neļāva nemaz ienākt cietuma kompleksā, Nagars pastāstīja izdevumam “Mishpacha”.

Par Eihmaņa drošību gādāja trīs apsargi. Pats nacists sēdēja kamerā, viens apsargs viņu vēroja no telpas, kas no Eihmaņa kameras bija atdalīta ar restēm, otrs apsargs atradās blakus telpā un uzmanīja pirmo, lai viņš neko nenodarītu Eihmanim, bet trešajā telpā atradās viņu komandieris, kura uzdevums bija uzraudzīt abus apsargus. Eihmaņa sargiem bija stingri piekodināts par katru cenu novērst jebkādu viņa pašnāvības mēģinājumu, bet viņa noindēšanas mēģinājumu novēršanai ēdienu piegādāja noslēgtā traukā, un pirms pasniegšanas to nobaudīja apsargs. Ja divu minūšu laikā apsargam nesākās saindēšanās, atlikušo ēdienu pasniedza Eihmanim. Nagars stāstīja, ka arī viņam nācies degustēt nacistam paredzēto ēdienu.

Pēc nāvessoda piespriešanas cietuma amatpersonām bija jāizrauga bende. Kaut gan daudzi apsargi bija gatavi uzņemties šo pienākumu, Nagars atteicās, un tika nolemts lozēt. Izvēle krita uz Nagaru, kuru pārliecināja piekrist, parādot fotogrāfijas par holokausta laikā nacistu pastrādātajām zvērībām pret bērniem. “Tas mani tā šokēja, ka piekritu izdarīt to, kas bija jādara,” viņš 2005. gada intervijā pastāstīja “Mishpacha”.

Kad Eihmaņa apelācija tika noraidīta, Nagars bija atvaļinājumā. Lai nodrošinātu operācijas slepenību, komandieris apstādināja automašīnu uz ielas blakus Nagaram, kurš pastaigājās ar sievu, un ātri viņu ierāva salonā. Nagaris protestēja, sakot, ka sieva varētu padomāt par nolaupīšanu un ziņot policijai. Tas komandieri pārliecināja, automašīna atgriezās pie pārsteigtās sievas un viņš dzīvesbiedrei paskaidroja, ka aptrūkušies darbinieki un steidzami jāatgriežas darbā.

Pirms nāvessoda izpildes Eihmani apmeklēja priesteris, viņam iedeva vīna glāzi, pēc tam Nagars un viņa komandieris uzlika Eihmanim cilpu ap kaklu, kurš atteicās no acu aizsiešanas. Pēc soda izpildes ķermeni atstāja karājamies stundu, lai būtu pārliecināti par nāvi, pēc tam Nagaram to nācās noņemt.

Šo brīdi viņš aprakstīja kā “murgu”, bet brīdī, kad viņš atbrīvoja Eihmani no cilpas, plaušās atlikušais gaiss izlauzās ar skaļu vaidu. “Man šķita, ka Nāves eņģelis ir atnācis paņemt arī mani,” par savu šausmīgo sajūtu stāstīja Nagars, atzīstot, ka viņa rokas trīcēja pat tad, kad lika Eihmaņa ķermeni krāsnī, un komandieris nolēma viņu sūtīt mājās. Viņš bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka bez cita virsnieka palīdzības pat nebija spējīgs paiet, vēl gadu cieta no pastāvīgiem murgiem un pat dienas laikā pārdzīvojis baiļu lēkmes, it kā Eihmanis viņam sekotu.

Eihmaņa pelnus ar laivu nogādāja ārpus Izraēlas teritoriālajiem ūdeņiem, un izkaisīja Vidusjūrā.

Pēc aiziešanas pensijā Nagars pievērsās reliģijai un pavadīja laiku, studējot Toru reliģiskā institūtā Kirjatarbā.

Kad 2004. gadā kāds vācu izdevums lūdza Nagaram interviju, viņš uzstāja, lai filmēšana notiktu institūtā, kur valda cilvēku troksnis un aktivitātes, nodarbojoties ar reliģiskajām studijām un iesaistoties diskusijās, vēsta “Jewish Herald”. Kad vācu žurnālists jautāja Nagaram, kādēļ viņš grib interviju tik trokšņainā vidē, izraēlietis atbildēja, ka miljoniem vāciešu skatīsies šo interviju, un viņš vēlējies parādīt, ka ebreju tauta ne tikai pārdzīvoja holokaustu, bet plaukst, balstoties uz kultūru, grāmatām, tradīcijām un valodu, ko vācieši savulaik centās iznīcināt.