Rekšņa atminas baisos deviņdesmitos: "Ja nedēļā nebija vismaz viena sprādziena, es naktīs slikti gulēju"

Desmit gadi bez policijas

Jau desmit gadus esi prom no policijas. Nepietrūkst?

Iespējams, ka ar savu atbildi jūs sašaušu, taču galīgi nepietrūkst. Nemaz!

Cik ilgi tad sabiji policijā?

No 1977. līdz 2005. gadam. Tātad gandrīz 30 gadus.

Un cik iekšlietu ministru piedzīvoji?

Hmm... precīzi nepateikšu, bet varētu būt kādi četrpadsmit. Lielākā daļa no viņiem bija jau neatkarības laikā, padomju laikā bija tikai kādi četri. Sākot no deviņdesmitajiem gadiem, ministri mainījās cits pēc cita – Vaznis, Čevers, Kristovskis, Ādamsons, atkal Kristovskis, Jēkabsons, Turlais, Andrejs Krastiņš, Roberts Jurdžs, Gulbis... Pat nezinu, vai visus nosaucu.

Kurš no viņiem visiem bija sakarīgākais?

Nu, politiķis jau paliek politiķis... Ar Čeveru pašā sākumā ar automātiem pa jumtiem skraidījām, bet tas bija mazliet cits gadījums. Pārējie visi bija apmēram vienādi. Varbūt izklausīsies dīvaini, taču savā domāšanā un pieejā vissakarīgākais likās Jurdžs. Kā jau mediķim pēc izglītības viņam bija ļoti racionāla pieeja – vispirms uzstādām diagnozi un pēc tam ārstējam. Teicu, ka man ir sapnis – lai iekšlietu ministrs amatā noturētos pēc iespējas ilgāk. No malas jau laikam likās, ka mēs viņus ēdam nost, taču patiesībā normāli var strādāt tikai tad, kad ministrs ir iejuties un sapratis sistēmu. Bija arī tādi, kas pēc nedēļas paziņoja – es taču te visu zinu! Viens pateica: taisīsim visu kā pie manis piena kombinātā, es būšu direktors, tu – galvenais inženieris. Atšķirības taču nekādas nav! Piena kombinātā ir piena mašīnas, bet te ugunsdzēsēju – tā taču nav nekāda lielā atšķirība! Sajūta ir dīvaina, ka pats pēc 20 gadu nostrādāšanas iekšlietu sistēmā vēl visu neesmu sapratis, taču te atnāk viens dzejnieks un pasaka – man viss ir skaidrs!

No šā viedokļa iekšlietu sistēmai patlaban ir paveicies, jo Rihards Kozlovskis – man pašam gan ar viņu nav gadījies kopā strādāt – amatā ir noturējies jau piecus gadus, un tas ir zināms stabilitātes rādītājs. Manā laikā neviens ilgāk par diviem gadiem neizvilka.

Vai Kozlovska gadījumā nav tā, ka – jo mazāk ko dari un jaucies pa vidu, jo sistēma stabilāk strādā un arī paša krēsls ir stabils?

Tā nu īsti nav. Riskēšu izklausīties pēc večuka, taču atkal teikšu – manā laikā politiķiem patika ierasties baltā zirgā un paziņot, ka viss, kas bijis līdz šim, ir slikti un nepareizi un tagad visu darīsim citādāk. Bet nākamais pēc gada atkal mēģina visu pārtaisīt. Un, kā ministri mainās, tā liek rakstīt plānus un atskaites – kā tad policija pilda valdības deklarāciju. Kozlovskis iztika bez šādiem paziņojumiem. Protams, svarīgs ir arī komandas darbs. Mums jau valstī dikti patīk visu reformēt, taču patiesībā, ja ir skaidri saprotams mērķis, viss notiek arī bez skaļām deklarācijām. Kaut gan, protams, iekšlietas ir diezgan neprognozējama sfēra, kur daudz kas var mainīties ārēju apstākļu ietekmē. Piemēram, daudz atkarīgs no valsts ekonomiskā stāvokļa. Vēl tagad atceros deviņdesmitos gadus – ja nedēļā nebija vismaz viena sprādziena, tad es naktīs slikti gulēju un gaidīju, kas vēl būs. Tagad to esam aizmirsuši.

Tagad policistu skaitliski ir daudz mazāk, nekā bija deviņdesmitajos. Tas ir labi vai slikti?

Tagad ir uz pusi mazāk – bija 12 000, bet tagad ir, šķiet, kādi septiņi tūkstoši. Un tas ir labi, jo nozīmē, ka situācija valstī ir normāla. Jau pirms gadiem desmit varēja just, ka Rīga kļūst drošāka, nerunājot nemaz par lauku pilsētām. Protams, ja nepaveicas, tad var kādā tumšā stūrī dabūt pa muti, taču šīs iespējas ir daudz mazākas nekā Londonā, Ņujorkā vai Maskavā. Tas savukārt ļauj uz algu rēķina ieekonomēt naudu, kuras vienmēr būs par maz, un ielikt to, piemēram, tehnikā. Patlaban tomēr ir panākta stabilitāte, un vairs nedzird, ka policijas darbinieki taisītos streikot – atšķirībā no medicīnas darbiniekiem vai skolotājiem.

Jau teicu, ka iekšlietās daudz atkarīgs no ekonomiskā stāvokļa. Tas attiecas arī uz noziedzniekiem – daudzi žuļiki no šejienes aizbrauca kaut vai uz to pašu Īriju, un ne jau zemenes lasīt. No ekonomiskā viedokļa maciņu izdevīgāk ir nozagt pie Eifeļa torņa, nevis pie Laimas pulksteņa – Parīzē tajā maciņā var iekšā būt krietni vairāk.

Spēks pret spēku

Vai vēl atceries, ar kādām mašīnām policisti brauca deviņdesmitajos?

Ar uazikiem! Mums bija viens baigi labais uaziks ar nosaukumu Nāve zem burām: uz VEF tilta mēs to stūmām, bet no tilta tas traucās ar Šūmahera cienīgu ātrumu – 60 kilometri stundā. Un līkumā gadījās, ka durvis nokrita...

Vai iekšlietu sistēmā vēl ir palikuši cilvēki, kas karjeru sāka padomju laikā?

Pa kādam ir palicis, taču ļoti maz – pāris cilvēki. Vairākums tomēr ir tie, kas sākuši strādāt deviņdesmitajos un vēlāk.

Vai cilvēki, kas nav pieredzējuši padomju laikus, vispār būtu varējuši tikt galā ar deviņdesmito gadu bandītiem, kuri bez garas domāšanas šāva un spridzināja?

Cilvēkus jau rada attiecīgais laiks. Atvainojiet, taču padomju laikos neviens uz ielas nešaudījās, un miličiem nekāda rūdījuma nebija. Pistoles mums neviens nedeva, un gadījās arī tā, ka pistoles maksts pie jostas gan bija, taču pašas pistoles tur iekšā nebija. Nebija arī roku dzelžu, bet steki pirmoreiz parādījās perestroikas laikos, kādā 1986. gadā – tāpēc tos iesauca par demokratizatoriem. Ar to rūdījumu tā bija, kā bija. Domāju, ja tagad kaut kas tāds sāktos, tad tie veči, kas tagad strādā, ar to tiks galā tikpat labi, kā tikām mēs. Kāda ir situācija, tādas ir arī darba metodes. Skaidrs, ka mūsdienās vairs tā nedrīkst strādāt, kā mēs strādājām deviņdesmitajos, tad pret rupju spēku tika izmantots tikpat rupjš spēks. Ja uz tevi šauj, tad arī pats esi spiests šaut pretī...

Makarova pistoles policistu bruņojumā vēl ir?

Man liekas, ko šogad ir paredzēts pilnībā pabeigt policijas pārapbruņošanu un pāriet uz "Glock" pistolēm. Bet gan jau kaut kur noliktavās tie makarovi vēl ir. Un es par Makarova pistoli neko sliktu nevaru teikt. Kaut gan ir cilvēki, kas saka, ka ar to pat nošauties nevarot. Nezinu, neesmu mēģinājis. Patiesībā ieroči policijas vajadzību sarakstā ir kādā simtajā vietā, ir daudz citu aktuālāku vajadzību. Deviņdesmitajos gados izplatītākie noziegumi bija zādzības, laupīšanas, tagad arvien lielāku vietu ieņem kibernoziegumi, kas nozīmē, ka policijai nepieciešama jauna pieeja. To, ka tā ir problēma, mēs sākām saprast jau deviņdesmito gadu beigās, taču šis ir ļoti sarežģīts noziegumu veids, ko vairs nav iespējams izmeklēt ar vecajām metodēm.

Kad uz tava galda parādījās pirmais dators?

Pirmais bija, šķiet, Mobilajā policijas pulkā, taču tas bija tik smieklīgs, ka uz tā varēja tikai spēlītes spēlēt. Nopietnāki datori parādījās ap 1998. gadu, kad datorlietām sāka pievērst lielāku uzmanību. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas sāka nodarboties ar kibernoziegumiem, un atklājām dažas lietas, man pat gadījās ASV Kongresā uzstāties par šo tēmu. Speciālisti policijai ir, taču nav noslēpumus, ka tos atrast ir grūti, jo policija nevar piedāvāt tādu algu kā vadošie privātuzņēmumi. Manā laikā mums izdevās dabūt divus speciālistus, kam spējām nodrošināt pietiekami lielu algu. Taču šī problēma nav nekur izzudusi.

Ja runājam par speciālistu sagatavošanu – vajadzēja Policijas akadēmiju slēgt vai tomēr ne?

Nevajadzēja slēgt, tā bija kļūda. Kaut gan arī akadēmija neizdarīja visu, ko vajadzēja izdarīt, ne gribēšanas, bet naudas trūkuma dēļ. Lai dabūtu naudu, akadēmija sāka par maksu gatavot juristus, un pamazām tai zuda jēga kā tieši policijas augstskolai. Manuprāt, būtu vajadzējis atmest visu lieko un paturēt akadēmiju kā struktūru, kas sagatavo tikai policijas un robežsardzes speciālistus. Bet vieta jau tukša nepaliek. Jāmācās tik un tā ir visu laiku – sākumā koledžā, tad universitāte, tad ir dažādi kursi, kas nepieciešami, lai varētu kāpt pa karjeras kāpnēm.

Prēmija par atgūto kažoku

Kā pats sāki kāpt pa karjeras kāpnēm? Vienlaikus strādāji milicijā un mācījies?

Jā, vienlaikus mācījos universitātē un strādāju Proletāriešu rajona milicijas nodaļā. Deviņdesmito gadu beigās to pārdēvēja par iecirkni Brīvība – man patika šis nosaukums.

Pirmo atklāto noziegumu atceries?

Skolas ielā atradās Iekšlietu ministrijas klubs ar skaistu nosaukumu Magadāna. Tur rādīja filmu "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst", un pēc seansiem no kluba garderobes sāka pazust kažoki. Man vajadzēja pa to rajonu patrulēt, un es diezgan vienkārši izskaitļoju, kur tie zagļi varētu palikt – blakus bija divas caurstaigājamās sētas. Pietika stundiņu pasēdēt uz beņķīša un papīpēt, un tad arī parādījās divi džeki un meitene ar kažokiem. Jaukākais visā šajā stāstā bija tas, ka viens nozagtais kažoks piederēja prokurora meitai. Iznākumā es pēc pirmā nostrādātā mēneša saņēmu pateicību un 20 rubļu prēmiju.

Deviņdesmito gadu bandīti atšķirībā no mūsdienām bija plaši zināmi un kolorīti tēli – lai atceramies kaut vai slavenos Klopu un Sniedziņu. Tev ar viņiem nācās aci pret aci tikties?

Jā, protams. Taču nav jau tā, ka viņi no mūsdienu noziedzniekiem īpaši atšķirtos. Ja nu vienīgi ar to, ka toreiz valkāja treniņbikses, bet tagad uzvalkus un visus uzrunā uz “jūs”. Nu, un nevicina stobrus un kabatā nenēsā granātas... Tie taču bija laiki, kad Centrāltirgū granātu par rubli varēja nopirkt.

Nez cik no deviņdesmito gadu bandītiem vēl ir palikuši pie dzīvības?

Nu, liela daļa jau paši viens otru apšāva, taču pa kādam jau ir palicis – lielākoties tie, ko mēs paglābām un ielikām cietumā. Kaut gan drīz jau viens bariņš droši vien nāks laukā. Domāju, ka ne viens vien uz mūžu notiesātais gaida Latvijas simtgadi un par godu tai izsludināto amnestiju...

Tev personīgi draudējuši ir?

Jā. Kaut gan, ja vienā pusē ir normāls policists un otrā pusē normāls bandīts, tad parasti tā nenotiek. Parasti abas puses labi saprot noteikumus: man ir jāķer, viņam jābēg. Deviņdesmitajos gan gadījās pa kādam atsaldētajam, kas šos noteikumus negribēja saprast.

Pēc aiziešanas pensijā uz šautuvi mēdz piestaigāt?

Nē. Ja godīgi, tad pistoli neesmu tīrījis trīs gadus. Saeļļota gan tā ir. Man ir dāvinātā pistole, turklāt ar uzrakstu, kurā ir kļūda – gravējumā esmu Jura vietā nodēvēts par Juriju. Pēc būtības esmu pacifists – ar ieročiem esmu gana krāmējies, lai tagad nerastos ne mazākā vēlēšanās atkal to darīt. Man pistole bija kā darbarīks – kā citiem, piemēram, āmurs vai kalts.

Kaut gan šauju es labi, starp citu. Atceros, reiz bija uz Rīgu atbraucis čehu Lunaparks un čaļi mani palūdza aiziet uz šautuvi – vienam vajadzēja plīša lācīti, otram vēl kaut ko. Pēc desmitā lācīša šautuves īpašnieks teica – ņem, ko gribi, taču, lūdzu, ej projām!

Vai pēc ilgajiem darba gadiem policijā tu detektīvfilmas vēl skaties?

Tikai tādas vien es skatos! Parasti gan noskatos un uzreiz aizmirstu. Patlaban skatos seriālu "Melnais saraksts" – biju sācis, bet tad uz kādu laiku pametu. Krievu krimiķus kādreiz esmu skatījies, taču labu ir maz. Palaikam gan vajag pamiksēt, jo nevar visu laiku skatīties tikai amerikāņu vai tikai krievu filmas.

Pilnu interviju ar atvaļināto ģenerāli Juri Rekšņu lasi jaunākajā "9 Vīri" numurā, meklē žurnālu kioskos!

Kasjauns.lv/Foto: Rojs Maizītis