"Meklējat Indijā svētumu un garīgumu? Nu, nē!" - jeb kā atrast sevi - naidpilnu un ļaunu cilvēku

Pirmā Indija – blēdīgā

Lētās aviācijas dēļ aizvien lielāki sevi meklējoši jauniešu bari gadu no gada veļas uz svēto zemi. Iespējams, pie tā vainojami bītli, kuri jau sešdesmito beigās uz vairākām nedēļām pārcēlās uz vienu no Indijas svētākajām vietām – Rišikešu. Šis īsais periods tiek dēvēts par radošāko laiku The Beatles karjerā, tomēr jebkurš sevi cienošs roka vecmeistars atzīs, ka neba īpaši spirituālā vide ir radošuma pamatā, bet gan realitāti paplašinošie medikamenti un citas vielas, kurus Liverpūles jaunekļi Indijā patērēja ne pa jokam. Pamanījis lielisku biznesa iespēju, viņu garīgais līderis Mahariši ar savu grāmatvežu komandu no šā pasākuma izkārtoja lielisku peļņu un arī PR visas pasaules mērogā, turklāt ne tikai sev, bet visai Indijas “garīgajai” pasaulei vēl gadu desmitiem uz priekšu.

Pirmā garīguma pieredze

Ierodamies Deli ap Ziemassvētku laiku un dodamies iegādāties vilciena biļetes. Pie stacijas vārtiem mūs aptur uniformā tērpies kungs, kurš vaicā, vai mums jau ir biļetes. Saņēmis negatīvu atbildi, saka, ka stacijā mūs ielaist nevarot, jo tālāk iet drīkst tikai pasažieri. Tā kā ir Ziemassvētki un viss slēgts, biļetes mēs varot iegādāties ēkā, kas ir uz nākamā stūra. Būdams naivs, pēc īsa strīda aizdomīgajam personāžam paklausu. Izrādās, ka mums paredzētā biļešu kase tomēr ir tālāk nekā nākamajā stūrī, tāpēc uzreiz klāt ir pirmā personāža draugs, kurš mums izlīdzēšot un par 10 rūpijām aizvedīšot. Pēc dažiem simtiem metru esam klāt, un tur pie ēkas, kas tiešām rotāta ar Indijas dzelzceļa logo, mūs sagaida kungs sikhu galvassegā – runā, ka tieši sikhi esot uzticamākie Indijas ļaudis, tāpēc jūtos jau mazliet drošāk. Sikhs paskaidro, ka šīs kases paredzētas tikai vietējiem, bet mums jāiet uz citu ēku. Vēl citā ēkā, kas izrādās metāla būdiņa ar vienu datoru tajā, kasieris mums paskaidro, ka biļešu nav, taču viņš mums var piedāvāt superizdevīgas autobusu biļetes uz mūsu nosauktajiem galamērķiem par dažiem desmitiem eiro gabalā (vilcienu biļetes tajā pašā maršrutā maksā 2–3 eiro). Sāku nojaust, ka kaut kas nav labi, gribu no darījuma izvairīties, bet sikhs kļūst agresīvs, aizskarot mūs pat fiziski, tomēr sievai  izdodas izsprukt un iesteigties Indijas dzelzceļa ēkā, kur, atklājas, pirmkārt, visas biļetes nav pārdotas, otrkārt, tūristu kase tiešām ir galvenajā stacijas ēkā, treškārt, Ziemassvētki nekādi neierobežo stacijas darbu, jo lielākā daļa indiešu par tādiem svētkiem neko nav dzirdējuši. Tālāk viss ir vienkārši – dodamies atpakaļ uz staciju, atrodam ārzemnieku kases, nopērkam biļetes par oficiālajām cenām. Ap šo brīdi sākam saprast indiešu krāpniecības shēmu apjomus.

Pēc Deli esam gatavi doties tālāk, uz vienu no hinduisma pavisam svētajām pilsētām Puškaru. Arī bālģīmji vēlas daļu svētuma, tāpēc klusais ciems pāraudzis bekpekeru centrālē, kas savukārt piesaistījis bariem viltus svēto (guru, sadhu, babas), kas par nelielu atlīdzību nodrošinās sevis meklētājus ar svēto rituālu. Arī šeit bieži vien tiek izmantoti īpatnēji mārketinga paņēmieni – sirmi bārdains vīrs smaidīgs sniedz tev ziedu, bet, ja to pieņem, esi jau rituālu sācis, un, visticamāk, nāksies to pabeigt un attiecīgi to apmaksāt.

Puškarā satiekam arī bērneļus – diedelniekus, kas iemācījušies dažus vārdus angliski un lūdz viņiem nopirkt maizi. Jā, nevis iedot naudu maizei, bet nopirkt maizi. Tieši tajā brīdī, kad lēnām sāk mosties ticība labajam, izrādās, ka mazajam puikam der maize tikai no viena konkrēta tirgotāja – tāda, kurš pēc darījuma maizi paņem atpakaļ atkārtotai pārdošanai un izsniedz puikam komisiju.

Nākamais kadrs. Dzelzceļa stacijā pie manis pienāk jaunietis, kurš tīri labi runā angliski. Esot students, gribot patrenēties valodas lietošanā un uzzināt par mūsu kultūru. Jā, jā, viņš zinot Latviju, latvieši esot labi cilvēki, tā viņš saka (vēlāk sapratīsim, ka good people ir standarta pieglaimošanās sauklis, vienalga kādu nacionalitāti nosaucam). Pēc kādas pusstundas izrādās, ka jaunietis krājot ārvalstu naudaszīmes, un vaicā, vai varam iedot kādu savas valsts naudiņu. Attaisnojums, ka lietojam eiro, nenostrādā – tieši Latvijas eiro viņa kolekcijā pietrūkstot. Uzsveru – viņš krāj papīra naudiņas. Paskaidrojums, ka visi eiro ir vienādi, jaunieti izsit no sliedēm, viņam, šķiet, piemirstas smalki būvētais stāsts – ja mums nav eiro, varam dot arī dolārus. Tātad nupat esmu pavadījis pusstundu, pļāpājot ar puisi, kura vienīgais plāns bija dabūt no manis naudu, jo es taču esmu balts un bagāts!

Ilgstoši uzturoties šādā vidē, nekas cits neatliek, kā kļūt rupjam, visus sūtīt ellē un noslēgties no jebkādas komunikācijas ar vietējiem. Ap šo laiku sāku just, ka arī es Indijā esmu atradis sevi – naidpilnu un ļaunu cilvēku, par kādu man iepriekš nebija ne jausmas. Pret visiem izturos nejauki, automātiski pieņemot, ka viņu plāns ir kaut kādā veidā mani apkāst!

Nopērc mazliet hinduisma!

Nākamā pietura – Džaipūra. Pa ceļam uz “pērtiķu templi” (tas ir templis, kuru apsēduši savvaļas pērtiķi) takas malā stāv kungs ar pusotru liellopu – govij no aizmugures karājas ārā līdz pusei piedzimis miris teļš. Saimnieks nevis cenšas palīdzēt govij, bet tirina mirušā teliņa kājas un par attiecīgu samaksu piedāvā ar šo “numuru” nobildēties...

Tikuši līdz templim, pamanām interesantu tendenci – mērkaķi atšķirībā no cilvēkiem ir izcili pieklājīgi un katrs sagaida savu kārtu un uzmanīgi paņem no rokas riekstus. Tikmēr vesels bars ļaužu staigā apkārt un cenšas iekasēt ziedojumus no tempļa apmeklētājiem – kāds kungs pat izved mūs cauri pagalmu pagalmiem, lai parādītu vienu “slepenu” istabu, kurā ir tikpat “slepena” dieva Ganeša statuja, un tieši šim Ganešam saziedotā nauda pēc tam nākšot atpakaļ dubultīgi. Nebūdams mantkārīgs, paliku pie savas naudas, atteikdamies no Ganeša piedāvātās divtik lielās summas.

Slavenajā Tadžmahālā, kur ārzemnieku biļetes cena ir pat vairāk nekā divdesmit reizes augstāka (1000 rūpiju pret 40 rūpijām), pirmo reizi sajūtu, ka par samaksāto cenu saņemam vismaz kaut ko pretī – katram pienākas viena puslitra ūdens pudele, un ieeja pašā Mumtāzas Mahālas kapenē notiek atsevišķā rindā no mazās naudiņas maksātājiem.

Tikko iekāpjam vilcienā uz Vārānasī (paldies Donam par ierosinājumu transporta veida izvēlē), svētāko no svētākajām Indijas pilsētām, kāds draudzīgs vagona biedrs iesaka nakts laikā apavus slēpt zem galvas vai, vēl labāk, piesiet pie griestu ventilatoriem, citādi gandrīz simtprocentīgi tie tikšot nozagti. Tā arī darām, tomēr naktī sagaida vēl kāds pārsteigums – sieva  pamostas no tā, ka viņas lāviņā blakus ierāpies kāds indiešu kārumnieks, kurš rimstas tikai pēc pamatīga trača sacelšanas un nāves draudu saņemšanas.

Svētā pilsēta Vārānasī! Dodamies aplūkot pašu svētāko pilsētas templi (Kashi Vishvanath). Šeit ar somām nedrīkst pat rindā iestāties, bet, negribot ne centa dot “seifu” apsaimniekotājiem, izlemjam templi apmeklēt pa kārtai – kamēr viens dodas svētumā, otrs sargā somas. Izeju drošības pārbaudes, piereģistrējos pie tempļa izvietotajā policijas iecirknī, nododu apavus (tempļos jāiet basām kājām), un tikai tajā brīdī kāds bārdains kungs man saka: “Only for hindus!” Tā kā neesmu hinduists un par tādu netaisos kļūt, griežos apkārt un eju pēc apaviem – noteikumi paliek noteikumi. Tomēr bārdainais vīrs mani aptur un piedāvā lielisku darījumu – par simts rūpijām varu no viņa iegādāties rituāla komplektu (ziedu pušķi, sveces, vīraku), ar kura palīdzību automātiski kļūšu par hinduistu un varēšu doties templī iekšā! Kā jau teicu, par hinduistu kļūt neplānoju, tāpēc turpinu vien savu ceļu, bet vīrs nepadodas – pārdošot man komplektu par 50 rūpijām, templis esot skaists, noteikti būšot tā vērts. Vaicāju, vai viņš tiešām man pārdod savu reliģiju par 50 rūpijām? Vai tā ir tā summa, kurā viņš naudiski izsaka hinduisma vērtību? Kungs, šķiet, nesaprot manu jautājumu un lepni atbild: “Yes! The cheapest one!” Kā lai es cienu viņa kultūru un reliģiju, ja viņam pašam nav ne kripatiņas cieņas?

Kad 500 ir vairāk nekā 700

Dodamies uz vissvētāko upi Gangu. Gar upi spieto laivinieki, tas ir pilsētas galvenais tūrisma piedāvājums – rītausmā izbraukt ar laivu. Rītausmu negaidīsim, gribam ar laivu braukt tūdaļ. Piedāvājumi birst cits pēc cita, katrs laivinieks iemācījies dažas frāzes, viena no biežāk dzirdētajām ir “Come with me, everyone else is busy.” Šad tad blakus stāv pat vairāki airētāji, bet katrs atkārto, ka tikai viņš vienīgais esot brīvs. Kāds no “vienīgajiem brīvajiem” piedāvā mums izbraucienu par 500 rūpijām (normālā cena ir 100–150), jo visi pārējie taču aizņemti. Protams, ka tiek sagaidīta kaulēšanās, un laivinieks par cenu ir gatavs runāt, taču, kad piedāvājam 700 rūpiju, laiviniekam smadzenes uzkaras, viņš turpina strīdēties pretī – nē, nē, ne mazāk par pieciem simtiem! Beigās izvēlamies laivinieku, kurš vislabāk runā angliski. Tā bija liela kļūda, jo uz runāšanu kungs bija daudz jestrāks nekā uz airēšanu; tā arī pusotru stundu nostāvējām upes vidū, noklausījāmies stāstus, kāda viņam grūta dzīve un ka vajadzētu tomēr maksāt vairāk par norunātajām 150 rūpijām.

Izkāpjam no laivas, un uzreiz klāt ir masieris – par 25 rūpijām izmasēšot kaklu un plecus. Pēc desmit minūšu masāžas masieris paziņo, ka būšot tomēr jāmaksā 150 rūpijas, jo, lūk, viņš jau ķeroties klāt sākotnējā cenā neiekļautajai mugurai. Saku, ka to nevēlos, bet viņš nelaiž ārā no satvēriena – 150 rūpijas esot ļoti lēti, citur tik labu piedāvājumu nedabūšot. Ar spēku izraujos no masiera satvēriena (par laimi, indieši ir mazi un vārgi), nometu zemē 30 rūpijas un dodos prom.

Izklausos pēc riktīga draņķa, vai ne? Un tieši tā arī jūtos! Dažas nedēļas Indijā mani ir padarījušas par šausmīgu cilvēku, bet šajā brīdī jau esmu tik ļoti noguris no nemitīgās liekulības, krāpšanas, melošanas, ka citādi reaģēt neprotu. Varbūt tā arī ir Indijas maģija? Labie cilvēki atrod sevi un beidzot ir laimīgi, kamēr ļaunie atrod sevi un par to pārdzīvo? Laiks doties prom!

Otrā Indija – izpalīdzīgā

Visi dokumenti sakārtoti, atlikusi nedēļa līdz Mjanmas robežas šķērsošanai, dodamies uz pierobežu. Pārlādētā džipā braucam kalnos, kad pēkšņi notiek kaut kas pozitīvs – redzam tīģeri. Savvaļas tīģeri! Nevis nacionālajā parkā, bet vienkārši uz kāda no Rietumbengālijas ceļiem, kā tādu stirnu. To pieņemam par zīmi, ka tagad viss būs labi, un drīz vien izrādīsies, ka tā arī ir. Šī Indijas puse saņem daudz mazāk ceļotāju, tāpēc vietējiem, šķiet, vēl nav paguvusi genofondā izstrādāties asociācija bālģīmis nozīmē naudu.

Ierodamies Dārdžilingā vēlu naktī. Pielavās satraukums – kā lai atrod vietu nakšņošanai, kur mūs neapkrāps, neaplaupīs un nenogalinās? No ceļvežos atrodamās informācijas kartē sameklēju lētu, bet labi novērtētu naktsmītni – nav ne apkures, ne siltā ūdens dušā, bet istabā temperatūra ap 5 grādiem. Viesu mājas dežurants piedāvā uzvārīt spaini siltā ūdens – varam nomazgāties ar spaini un kausiņu. Pamanījis, ka mums nav arī piemērota apģērba/ekipējuma, bez papildu samaksas mūs apgādā ar biezām un siltām vilnas segām. Jūtamies apčubināti, sasildīti un samīļoti.

Nākamā apmeklētā vieta, Gauhāti ir pirmā “aizliegtajiem štatiem” tuvā lielpilsēta – šī Indijas puse ir retāk apmeklēta, turklāt vēl salīdzinoši nesen te gāja vaļā starpcilšu kari. Lai dažas teritorijas apmeklētu, vajag speciālas atļaujas, tāpēc tieši šeit meklēju iespēju to izdarīt. Pirmais apmeklētais “tūrisma informācijas centrs” izrādās tūrisma aģentūra, tās darbiniece, lai gan uzreiz atsakos iegādāties jebko, man labprāt pastāsta, kā nokļūt līdz štata pārstāvniecībai un iemāca, kā atrast autobusu, kurā pieturā kāpt ārā un kurā virzienā doties. Pa ceļam vēl simtreiz nomaldījos, bet allaž kāds man palīdzēja atkal atrast ceļu, ne reizi nemēģinot mani ievilināt kaut kādās mahinācijās. Joprojām nespēju tam noticēt!

Sieviešu pilsēta

Viena no pārsteidzošākajām vietām visā Indijā ir Imphālas pilsēta. Dodoties to izpētīt, uzduramies demonstrācijai. Vienā ielas pusē stāv likumsargi pilnā ekipējumā ar vairogiem, otrā – bars padzīvojušu sieviešu, kuras apmētā ar pudelēm policistus. Izrādās, ka Imphālā ir jau vairākus gadsimtus senas matriarhāta tradīcijas un pār pilsētas ekonomisko un sabiedrisko vidi joprojām valda tikai sievietes. Imphālā ir arī “Sieviešu tirgus” – tirgus, kurā darbojas tikai sievietes, vienīgais tāda tipa tirgus visā Āzijā, pieņemu, ka arī visā pasaulē. Imphālas pašvaldība iecerējusi rekonstruēt sieviešu tirgu un pārveidot to par parastu, mūsdienīgu tirdzniecības centru. Tirgus sievām tas nav pa prātam, tāpēc sarīkota protesta akcija.

Ejam izpētīt tirgu. Katru dienu tajā tirgojas ap pieciem tūkstošiem sieviešu. Šī tradīcija sākās piespiedu kārtā, kad senajos laikos visiem vīriešiem regulāri nācās atsaukties imperatora uz aicinājumu doties karagājienā, tāpēc prombūtnes reizēs sievas pārņēma savu vīru šeptes. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz, līdz sievām apnika mainīties pienākumiem. Vīri lai iet karā un no kara brīvajos brīžos rūpējas par pavardu. Sievas tikmēr būs tirgotājas, amatnieces…

Es tirgū esmu viens retajiem vīriešiem un beidzot saprotu, kā jūtas tās nabaga meitenes, kurām, ejot gar būvlaukumu, pakaļ svilpj un piedauzīgus komentārus izsaka vīru bars. Katru reizi, kad pie kādas kundzes kaut ko nopērku, saņemu komentāru par savu izskatu angliski, ar tam sekojošu komentāru man nesaprotamā valodā, pēc kura visas tuvāk sēdošās dāmas kārtīgi norēcas. Briesmoņi, ne sievietes! Bet atšķirībā no ierastās iepirkšanās indiešu tirdziņos šeit viss ir godīgi – uzreiz tiek nosaukta īstā, godīgā cena, vienmēr ir iespēja visu pagaršot, vajadzības gadījumā tantes nosūta mūs pie konkurentēm – citām tantēm, viss ļoti cilvēciski un civilizēti.

Noslēgumā, lai sevis attaisnotu, gribu teikt, lūk, ko. Es saprotu, ka arī Indijā ir labi cilvēki, un droši vien labo ir daudz, daudz vairāk nekā slikto. Katru reizi, kad gānos par savu nemīļāko valsti pasaulē, kāds vienmēr aizrāda, ka “tu vienkārši brauci uz nepareizajām vietām”, tomēr šis arguments neiztur kritiku, jo jebkurā citā valstī, kurā esmu viesojies, nekad neesmu nokļuvis nevienā pat uz pusi tik nepareizā vietā kā Indijas lielākās un svētākās pilsētas.