Fotogrāfe Latvijā atsakās bildēt lesbiešu ģimeni. Juriste skaidro, vai tā drīkst

“Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā juristes viedokli par notikušo. Man nav nedz laika, nedz vēlēšanās sniegt detalizētu juridisku atzinumu, bet sniegšu īsu viedokli par faktiem un viedokļiem, kas izskanējuši publiskajā telpā,” savā emuārā pauda juriste.

Tālāk viņas viedoklis nerediģētā formā:

Diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums

Diskriminācija ir aizliegta. Tai nav un nevar būt pamatojuma vai attaisnojuma. Diskriminēt nedrīkst nevienu, vienalga pie kādas grupas šis cilvēks piederētu. Diskriminēt nevar nedz valsts iestādes, nedz privātpersonas (fiziskas vai juridiskas). Diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums. Būtu labi, ja ar šo rindkopu pietiktu un cilvēkiem viss taptu skaidrs. Pārējais tad nebūtu jāraksta. Diemžēl ar to vien nepietiek, tādēļ būšu spiesta uzrakstīt ko vairāk. Fakti:

1.    Ģimene vēlējās algot fotogrāfi L.Š. fotosesijai.
2.    Uzzinot, ka ģimene ir homoseksuāla (tajā ir divas mammas) fotosesija tika atteikta. Par to viena no apbēdinātajām mammām dalījās savā “Twitter” kontā.
3.    Savu atteikumu fotogrāfe L.Š. detalizēti skaidroja savā “Facebook” lapā, apliecinot, ka patiesi ir ģimenei atteikusi dēļ viņu seksuālās orientācijas, un atteikums ir balstīts viņas kristīgajā pārliecībā un tradicionālā pasaules uzskatā.
Nedaudz par to, kā tas izskatās no juridiskās puses

Latvijas Republikas Satversmes 91. pants paredz, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. LR Satversmes komentāros (izdots Latvijas Vēstnesis, 2011) tiesību zinātnieks Egils Levits, komentējot šo Satversmes pantu, ir norādījis, ka minētās konstitucionālās normas tvērums nedrīkst būt šaurāks nekā Eiropas Cilvēktiesību Hartas tvērums, tādēļ LR Satversmē noteiktais diskriminācijas aizliegums satur šādu aizliegto kritēriju katalogu: rase un ādas krāsa, tautība, etniskā piederība, valoda, dzimšana un izcelsme, dzimums, vecums, invaliditāte, ģenētiskās īpašības, seksuālā orientācija, reliģiskā pārliecība, politiskā un cita pārliecība, pasaules uzskats, partijas piederība, sociālais stāvoklis un sociālā izcelsme, dienesta stāvoklis, manta un citi līdzīgi apstākļi.

LR Satversmes 89. pants paredz, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Viens no šādiem starptautiski saistošajiem līgumiem ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kuras 14. pants paredz diskriminācijas aizliegumu un šī panta ietvaros Eiropas Cilvēktiesību tiesa ne reizi vien ir skatījusi lietas, kas saistītas tieši ar diskrimināciju dēļ seksuālās orientācijas.

Latvijai saistoša ir arī Eiropas Pamattiesību Harta, kuras 21. pantā “expressis verbis” (tieši, tiešā tekstā, skaidri) ir noteikts diskriminācijas aizliegums seksuālās orientācijas dēļ. Diskriminācijas aizliegums attiecināms vienlīdz kā uz valsts iestādēm tā arī uz privāto sektoru, un tas sedz dažādus aspektus – sākot no diskriminācijas aizlieguma darba tiesību jomā, kā arī attiecināms uz sociālo aizsardzību un drošību, piekļuvi izglītībai, medicīnas pakalpojumiem un tiesību aizsardzības mehānismiem, kā arī tiesībām bez diskriminācijas saņemt un sniegt pakalpojumus, iegādāties un pārdot produktus.

Diskriminācijas aizlieguma principi ir iestrādāti vairākos LR likumos, tajā skaitā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.1 pantā un Fizisko personu — saimnieciskās darbības veicēju — diskriminācijas aizlieguma likums.

Tas, ka vienā likumā “expressis verbis” ir iekļauts aizliegums diskriminēt seksuālās orientācijas dēļ, bet otrā nav, nenozīmē, ka pakalpojumu saņēmējus var diskriminēt dēļ viņu seksuālās orientācijas, bet pakalpojumu sniedzējus nevar.

Diskriminācijas aizlieguma tiesību normas vienmēr ir jāinterpretē tajā tvērumā, kādu to nosaka Satversme un starptautiskās tiesību normas. Ja kāds ir pārliecināts, ka likums ir viņu pusē un homoseksuālus cilvēkus kā pakalpojumu saņēmējus var diskriminēt (jo likums to “expressis verbis” neaizliedz) – nu droši ejiet uz tiesu! Ar nepacietību sekošu, kādi argumenti tiks izmantoti, lai pārliecinātu tiesu, ka kādu ar diskriminēt. Kā arī gribēšu redzēt to tiesu, kurai pie līdzšinējās tiesu prakses būs pārliecinoši argumenti, ka diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ ir attaisnojama.

Tagad nedaudz par izskanējušajiem viedokļiem

Fotogrāfs ir pakalpojumu sniedzējs vai mākslinieks?

Lai šo izšķirtu, būtu ļoti vērtīgi pārlasīt Patērētāju tiesību aizsardzības likumā sniegtos terminu skaidrojumus:

pakalpojuma sniedzējs — fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam, arī izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas pakalpojuma sniedzēja vārdā vai uzdevumā;
pakalpojums — personas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts;
patērētājs — fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību.

Šķiet, ka nevienam nav šaubu, ka fotogrāfe L.Š. sniedz savus profesionālos pakalpojumus patērētājiem, rīkojoties pēc patērētāja (klienta) lūguma un norādījumiem, un par šiem pakalpojumiem saņem atlīdzību. Pakalpojuma un produkta radīšana ir tiešā veidā saistīta ar klienta izteikto lūgumu veidot noteikta veida fotosesiju un tās rezultātā par samaksu saņemt profesionālas fotogrāfijas.

Šis radošās profesijas pakalpojums pēc būtības ne ar ko neatšķiras no citu radošo profesiju pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, arhitektiem, dizaineriem, audio un video profesionāļiem, telpu vai skatlogu noformētājiem, pasākumu organizatoriem, utt.

Savukārt mākslinieki parasti ir savu mākslu rada neatkarīgi no potenciālā pircēja/pasūtītāja vēlmēm. Mākslinieki var iedvesmoties, no kā vien vēlas, un radīt, ko vien vēlas. To produkti nav speciāli radīti kādam konkrētam pircējam/pasūtītājam, un to izveidē pasūtītāja vēlmes un vajadzības nespēlē nekādu lomu.

Mākslinieka radīto produktu (fotogrāfiju, gleznu, skulptūru, instalāciju, utt.) klienti var iegādāties tādu, kāds tas ir radīts. Turklāt šo produktu var iegādāties jebkurš, jo nav radīts tieši vienam konkrētam pasūtītājam. Tātad, ja L.Š. reklamē savus kā fotogrāfa pakalpojumus neierobežotai klientu grupai, ja viņa rada fotogrāfijas pēc pasūtītāja vēlmēm, un pasūtītājam ir aktīva un tieša ietekme uz to, kā pakalpojumi un produkti tiks radīti un izmantoti (fotogrāfijās attēloti paši pasūtītāji), un pasūtītājs veic samaksu par šiem pakalpojumiem, tad uz L.Š. nepārprotami ir attiecināmi visi tie likumu nosacījumi, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem.

Vai privāts pakalpojumu sniedzējs var atteikt klientam?

Protams, var! Ja atteikums ir: „Es tajā dienā un laikā nestrādāju, jo man ir cits darba laiks/ grafiks ir aizņemts ar citiem klientiem, utt.,” vai „mana specializācija nav ģimenes fotogrāfijas, jo es specializējos tikai ainavu/auto/arhitektūras/dzīvnieku/u.c. fotografēšanā, tādēļ nevaru jums palīdzēt.” Šādi atteikumi ir pilnīgi pamatoti. Būtiskākais ir, ka šādu atteikumu varētu saņemt jebkurš, neskatoties uz viņu rasi, etnisko piederību, reliģisko pārliecību vai seksuālo orientāciju. Ja lesbiešu pārim atsaka, jo „nav laika”, bet tūdaļ pēc tam piezvana heteroseksuāls pāris un vēlas tos pašus pakalpojumus tajā pašā dienā & laikā un tad pēkšņi „ir laiks”, tad arī tas var liecināt par diskrimināciju.

Konkrētajā gadījumā atteikums tieši un nepārprotami bija saistīts ar personu seksuālo orientāciju, līdz ar to tas nepārprotami uzskatāms par diskrimināciju. Atteikt pakalpojumu sniegšanu, pamatojot to ar personas piederību noteiktai grupai, īpaši, ja tā ir iekļauta aizsargājamo kritēriju katalogā, tad tas ir nepārprotams likuma pārkāpums, un šāda darbība ir aizliegta ar likumu. Tieši tāpat kā kristiešu fotogrāfe nedrīkst atteikt fotosesiju lesbiešu ģimenei, tāpat arī frizieris-gejs nevar atteikties griezt matus mācītājam, tikai tādēļ, ka frizierim ir nepatika pret kristiešiem. Tieši tāpat neviens nedrīkst veikalā atteikt pārdot maizi tumšādainam cilvēkam, tāpat arī autoservisa darbinieki nevar atteikties remontēt mašīnu, kurā atrodas pareizticīgo ikoniņas. Bankas nevar atteikties apkalpot ārlaulībā dzimušus bērnus, savukārt apdrošināšanas kompānijas nevar atteikties sniegt invalīdam apdrošināšanas pakalpojumus. Vienalga vai pakalpojumu sniedzējs ir valsts iestāde vai privāts uzņēmums, vienalga vai uzņēmums ir liels vai mazs – diskriminācija ir aizliegta.

Vai kristiešu cilvēktiesības un viņu pasaules uzskati nav jāaizsargā?

Ja fotogrāfe L.Š. savus pakalpojumus sniedz kā juridiska persona (piem. caur savu SIA vai mikrouzņēmumu) tad juridiskai personai nav un nevar būt reliģiskas pārliecības tās cilvēktiesību aizsardzības izpratnē. Tikai fiziskas personas var baudīt cilvēktiesības.

L.Š. kā privātpersonai ir tiesības uz saviem reliģiskajiem uzskatiem un pārliecību, kā arī tiesības paust savus uzskatus. Šeit gan ir jānorāda, ka LR Satversmes 116. pants paredz, ka vārda un izpausmes brīvību var ierobežot, ja tas aizskar citu cilvēku pamattiesības. Būtiski ir arī norādīt, ka Satversme neparedz atļauju diskriminēt, tādēļ, ka tas atbilst personas reliģiskiem un pasaules uzskatiem. No tā izriet, ka L.Š. ir tiesības uz savu reliģisko pārliecību, bet tas nedod viņai kā pakalpojumu sniedzējam, tiesības kādu diskriminēt.

Lielbritānijā ir divas slavenas tiesu lietas – “Lee v Ashers Bakery” (2016) un “Bull v Hall” (2013), kurās tika skatīti līdzīgi gadījumi. “Bull v Hall” (2013) lietā kristieši savā viesu namā atteicās atļaut homoseksuālam pārim nakšņot vienā divvietīgajā istabiņā, sakot, ka viņi kā kristieši divvietīgas istabiņās atļauj gulēt tikai laulātiem heteroseksuāliem pāriem, bet neprecētiem pāriem ir jāguļ atsevišķās vienvietīgās istabiņās.

Savukārt “Lee v Ashers Bakery” (2016) kristiešu pāris, kuriem piederēja beķereja Ziemeļīrijā, atteicās izgatavot kūku, kuras rotājumi paustu atbalstu geju laulībām.

Abas lietas nonāca līdz Lielbritānijas augstākajai tiesai, un abās lietās tiesa norādīja, ka kristiešiem, kā pakalpojumu sniedzējiem, nebija tiesības diskriminēt savus klientus dēļ viņu seksuālās orientācijas.

Ar nepacietību gaidīšu, vai sāpinātās divas mammas vērsīsies pret fotogrāfi tiesā un ko šādās lietās teiks tiesas Latvijā.

Diskusija Ineses "Twitter" kontā