Pildspalva un rožukronis. Intervija ar Broņislavu Martuževu
Ir Dzejas dienas. Bet viņas pie Raiņa pieminekļa nebūs. Viņa sēdēs savā rudenīgajā dārzā pie Lubānas. Varbūt naktī būs atnācis kāds dzejolis... Broņislava Martuževa savu talantu nes bez patosa, jo “Esmu tik darbarīks Dieva rokā,” viņa saka. Visu mūžu viņa gaidījusi savu Jāni, dzīvojusi lēģerī, arī zem grīdas, un vēl tagad viņā mājo karš. Un daudz mīlestības.
„Jā, ikdienā dzīvoju viena pati. Mani šausmīgi traucētu, ja vēl kāds cits te būtu. Nē, man nemaz nav vientuļi. Ā, ar sadzīvi tiek galā citi. Es algoju izpalīgus tepat no kaimiņiem.
