Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Tā, kā bija toreiz, vairs nebūs nekad. Padomju Latvijā "vistrendīgākās" vietas - arhitektūras brīnumi - cilvēkos rada nostaļģiskas atmiņas.

Aizgājušo laiku uzdzīves pērles - padomju ēras stilīgākās vietas, kuras piemeklējis bēdīgs gals 248

Dzīvesstils
2017. gada 5. martā 07:08 2017. gada 5. martā 07:08
Kamēr nostāsti par padomju laika uzdzīves centriem "Sēnīti", "Jūrmalas pērli" un "Vāravu" vēl dzīvo daudzu līdzgaitnieku atmiņās, ēkas piemeklējis bēdīgs gals.

Pirms 50 gadiem Latvijā uzcēla prestižo restorānu "Sēnīte". Tieši tajā laikā tika uzņemta arī viena no visu laiku populārākajām krievu komēdijām "Briljantu roka", kurā kāda no atrakcijām notiek restorānā "Sēru vītols" jeb, kā to nosauca Ļoļiks, operācijas vietā ar šifrēto nosaukumu Medījums. Ja trūkst iztēles, kas un kā uzdzīvoja padomju restorānos, epizode "Sēru vītolā" šajā ziņā ir izcils sociālistiskā reālisma mākslas piemērs.

Citā laika dimensijā "Sēnītes" apaļā jubileja noteikti tiktu svinēta ar plašu vērienu, bet tagad ēka ir tukša, uz sabrukuma robežas un kopš pagājušā gada nogales iekļauta aizsargājamo valsts kultūras pieminekļu sarakstā. "Sēnītes" abām māsām – padomju Latvijas spožākajiem uzdzīves monstriem "Jūras pērlei" un "Vāravai" – vispār nepaveicās, šo ēku vairs nav... Tās visas bija celtas pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās un tik tiešām bija ne tikai zīmīgi tā laika simboli, bet arī unikāli arhitektūras paraugi.

Mmm, karbonādes...

Atmiņas par padomju klientu piedzīvojumiem restorānā "Sēnīte" nekur nav apkopotas, taču interneta lietotāju komentāri forumos liecina, ka daudzus pārņem bērnības atmiņas un nostalģiskas izjūtas, braucot garām senāk tik iecienītajam restorānam. Nostalģija pāraug nožēlā un pat dusmās, redzot, kā ar katru gadu ēkas sēnes formas jumts arvien vairāk apaug ar sūnām un logi tiek vēl rūpīgāk aizsisti ar dēļiem. Restorāns "Sūnīte" – rūgti pajokojis kāds asprātis internetā.

“Bērnības atmiņas... Vasarās netālu dzīvoju,” raksta portāla "Delfi" lietotāja “rīdziniece”. “Un škrobe jau par to, ka aizlaida “pa pieskari” veselu gatavu kompleksu: restorānu, bistro, veikalu ar pārtikas cehiem. Citi cēla no jauna ar kredītiem, te tik vajadzēja saprātīgi saimniekot, kad vecā slava vēl turējās, jo vieta izdevīga – divu lielu ceļu krustā, viegli piebraucams no abiem virzieniem, apmēram vēl stunda līdz Rīgai, taisni feini būtu apstāties pēc Vidzemes apceļošanas.”

Ziedu laikos te valdīja smalkais stils ar iestīvinātiem galdautiem, salvetēm un vakariņām sveču gaismā. Augstā apkalpošanas kultūra nepārsteidza ārzemju tūristus, taču viesi no brālīgajām republikām nereti palika vaļējām mutēm.

Šīs vietas vēsture Siguldas šosejas malā sākusies jau tālajā 1948. gadā. Toreiz tur tika atklāta neliela tējnīca, pie kuras tika uzstādīta koši krāsota lapene – koka mušmire, zem kuras varēja apsēsties un nobaudīt slavenās mednieku desiņas. Kāds cits interneta lietotājs atceras: “Pirms uzbūvēja "Sēnīti", tajā vietā bija necila koka celtne ar kolosālu virtuvi, kur cepa tādas karbonādes, kādas tagad diez vai var atrast. Soļankas garša vēl tagad atmiņā. Bieži braucu speciāli uz turieni paēst. Šoferiem tā bija oāze, kur atpūsties un kārtīgi “pielikt māgu”. Kad uzcēla jauno "Sēnīti", visa burvība pazuda, jo tā pārvērtās par naudīgo viesu izklaides vietu.” Kas teica, ka sociālismā visi bija vienlīdzīgi? Daļa vienmēr bija vienlīdzīgāki par pārējiem!

Alus zāle zem sēnes formas jumta ir vissenākā restorāna daļa. Bet bija arī kafetērija un vasaras terase, kuras siena bija veidota pēc Kurta Fridrihsona meta. Bija arī kulinārijas veikals, kura labumiem neviens nespēja vienaldzīgi paiet garām.

Augsta klase!

Pateicoties veiksmīgai novietnei sarežģīta transporta mezgla tuvumā, oriģinālam un modernam dizainam, jo īpaši virtuves un apkalpošanas augstajam līmenim, komplekss "Sēnīte" kļuva ārkārtīgi populārs teju visā Padomju Savienībā. Restorānā bieži ciemiņi bija sabiedrības krējums, partijas funkcionāri, tirgotāji, ārzemju un draudzīgo republiku delegācijas. Rindas reizēm bija nenormālas, iekšā varēja tikt ar lielu blatu, pazīšanos vai kukuli. Un vispār – nosvinēt jubileju vai vienkārši paēst pusdienas "Sēnītē" – tas bija prestiži.

“Šajā celtnē bija ierīkoti augstvērtīgi interjeri, it sevišķi bārs pirmajā stāvā,” atmiņās dalās kāds fans. “Manas mammas māsa bija bufetniece tur. Joprojām bērnības atmiņas par garšīgo soļanku. Vidū bija apaļš galdiņš (vienmēr rezervēts), sienās – mucu gali simboliski. Virtuve bija fantastiska.”

“Man paziņa tur strādāja par oberi un slēgtos tusiņos apkalpoja tā laika bondzas. Alus pagrabs gan tur bija līmenī, ar ļoti labu aliņu,” papildina kāds cits.

Rindas reizēm bija nenormālas, iekšā varēja tikt tikai ar blatu, pazīšanos vai kukuli. Nosvinēt jubileju vai vienkārši paēst te pusdienas - tas bija prestiži.

Jānis komentāros stāsta: “Pirmo reizi tur iegāju gadu pēc atvēršanas. Gucuļi (viesstrādnieki no Aizkarpatiem, kuri ieradās Latvijā palīdzēt mežos novākt 1967. un 1969. gada viesuļvētru sekas) zem žaketes paslēpa. Biju četrpadsmitgadīgs puika. Pirmo reizi dzīvē ēdu šašliku. Alus bija vienkārši fantastisks. Par žāvētajām vistiņām un citiem gardumiem labāk nerunāsim. Nezinu, vai vispār tādus vairs var nopirkt. Tos gatavoja vietējie latviešu kulināri. Izcila klase laikos, kad ar produktiem bija pašvaki. Visi vietējie pārdeva savu izaudzēto "Sēnītei".”

Piemiņas plāksni Luijam de Finesam

Nebija noslēpums, ka "Sēnīte" kļuva ļoti iemīļota vieta vecajai PSKP nomenklatūrai un čekistiem, jo uz turieni – tā kā neskaitījās aizliegta vieta tūristiem – varēja vest arī ārzemju tūristus. Tur viņiem rīkoja dzīres un viesu apdzirdīšanu, lai viņus vēlāk ievilktu VDK netīrajos tīklos.

Inerces vai drīzāk nostalģijas vadīti, politiķi vēl deviņdesmito gadu sākumā aktīvi pulcējās restorānā – te notika daudzas vecās un jaunās nomenklatūras balles un politiķu tikšanās, banketus rīkoja bijušie padomju funkcionāri Ķezbers, Čevers, Vulfsons, kā arī jaunās ēras politiķi.

Tomēr "Sēnītē" notika ne mazums arī patīkamu un aizraujošu pasākumu. Jānis Lūcis atceras: “Strādāju Intūristā par šoferi un ekskursiju vadītāju. Septiņdesmito gadu beigās Zviedrijā notika starptautisks kino festivāls. Festivālam beidzoties, visas slavenības aizlidoja uz savām valstīm, izņemot vienu, kurš ar franču kuģi "Borodin" ieradās Rīgā, jo kuģim bija jāiekrauj kokvilnas krava. Ziemassvētku priekšvakarā es saņēmu norīkojumu ar Intūrista busu ierasties ostā, jo kuģa komanda pasūtījusi "Sēnītē" galdus un eglīti.

Busā sakāpa kuģa apkalpe, un starp viņiem – maza auguma, ļoti kustīgs un smaidīgs kungs, kurš man likās pazīstams un kaut kur redzēts. Tas bija slavenais franču kino aktieris un komiķis Luijs de Finess. Padomju laikos Ziemassvētku eglīte? Tas bija brīnišķīgs vakars ar anekdotēm un dziesmām, to visu man no franču valodas tulkoja tulks. Restorāns noteikti jāatjauno, uzliekot piemiņas plāksni slavenajam māksliniekam Luijam de Finesam!”

Pasaulslavenais komiķis arīdzan ieturējies "Sēnītē".

Gadsimta notikums arhitektūrā

Patiesībā pat “tautas balss” internetā novērtē ne tikai "Sēnītes" kulināriju un gaisotni, bet arī arhitektūras vērtību, un definīcija “pirmā čaulas konstrukcija Latvijā” daudziem nepavisam nav ķīniešu ābece. Nu, bet profesionāļu vidū šī ēka pirms 50 gadiem izraisīja īstu furoru! “Tas bija pilnībā neordinārs projekts uz tā laika drausmīgo kastīšu arhitektūras fona, tehniski ārkārtīgi grūti izpildāms, īpaši runājot par hidroizolāciju. Profesionāļu vide bija pārsteigta – neviens līdz tam nebija projektējis kaut ko tik drosmīgu, kolēģi bariņiem brauca skatīties jauno ēku. Komplekss bija pievilcīgs kā ārēji, tā iekšēji.

Laika gaitā "Sēnīte" kļuva par Latvijas Arhitektu savienības organizēto ekskursiju obligāto pieturu – mēs mīlējām šo vietu,” atceras arhitekte Lia Asta Knāķe. Latvijā modernākā restorāna kompleksa (restorāns ar alus zāli, kafetēriju, vasaras terasi un kulinārijas veikalu) celtniecība bija ne tikai šedevrs, bet arī izaicinājums, būtībā eksperiments, no kura valsts galvenās celtnieku organizācijas nobijās, tāpēc "Sēnīti" uzcēla Latvijas Patērētāju biedrības Valmieras darbu vadītāja iecirkņa kolektīvs.

Novatoriskā projekta izstrāde arhitektam Linardam Skujam un inženierim Andrim Bitem, piedaloties inženierim Rūdolfam Ozoliņam, prasīja vairākus gadus. Ar rezultātu varēja lepoties – pirmā sfēriskas dzelzsbetona čaulas konstrukcijas celtne Latvijā, kas balstījās tikai trijos atbalsta punktos. Kupola rādiuss sasniedza 20 metrus, tā betona čaula bija 5–10 centimetrus bieza un tika atlieta uz vietas, bez veidnēm.

Būvē tika izmantotas arī citas novatoriskas tehnoloģijas: ierastā bitumena vietā hidroizolācijai izsmidzināja uz betona virsmas hidrofobas vielas FES šķīdumu. Griestu iesegums tika veidots, aplīmējot čaulu ar piecus centimetrus biezām putupolistirola plāksnītēm. Plašo stiklojumu hermetizāciju panāca, lietojot dubultstikla paketes ar sausā gaisa starpslāni – jā, pakešlogi jau tajā laikā.

Tagad "Sēnīte" ir tik nolaista, ka tās atjaunošanas izmaksas lēš uz 5 miljoniem eiro. Īpašais jumts ir Latvijā pirmā čaulas konstrukcija, un tas nav sabrucis pat pēc 50 gadiem.

Interjers izcēlās ar kvalitāti un laikmetīgumu, to izveidoja daudzi mākslinieki, radot dekoratīvus metālkalumus, keramikas traukus, svečturus u. c. Īpaši oriģināli bija stikla mākslinieka Arnolda Vilberga veidotie dūmstikla gaismas ķermeņi, kas atgādināja petrolejas lampas, un monumentāls stikla lējuma panelis, kas kalpoja kā orķestra fons. Daudzus sajūsmināja alus zāles apdare – sarkano ķieģeļu klons, koka griesti un dekoratīvais apmetums.

Padomju vai pēcpadomju brutālisms?

"Sēnīte", kā arī "Jūras pērle" Bulduros (1965, arhitekts Josifs Goldenbergs) un "Vārava" Saulkrastos (1969, arhitekts Harijs Pētersons) pārstāv “padomju modernismu”, kas sešdesmitajos gados arhitektūrā nomainīja tā saukto Staļina ampīru un baroku. Pasaulē modernisma arhitektūru sauc arī par “brutālismu”, kas cēlies no franču termina “neapstrādāts betons”.

Paradoksāli, ka daudzas “brutālisma” celtnes sadūrušās ar sabiedrības brutalitāti, kas minstinās atzīt tās par vērtību arhitektūrā. Latvijā tādā vīzē esam jau zaudējuši divus izcilus objektus. Visā PSRS slavenā "Jūras pērle" pēc padomijas sabrukšanas zaudēja savu statusu. Restorāns nodega 1994. gadā nenoskaidrotos apstākļos, un 2001. gadā Jūrmalas dome nolēma ēkas drupas nojaukt. Fiziski nekas vairs neliecina par leģendāro restorānu, kas kā balta kuģa korpuss pacēlās virs zeltainajām pludmales kāpām.

"Jūras pērle" Bulduros. 70-ie gadi. Te uzstājās estrādes granddāmas.

Tieši šeit 1969. gada 1. oktobrī notika Padomju Savienībā pirmā profesionālā varietē programma. Tajā strādājuši Latvijā populāri mākslinieki, piemēram, Aino Bāliņa un pasaules šaha čempiona Mihaila Tāla sieva Sallija, taču šo vietu īpaši slavenu padarīja Laima Vaikule. Viņas programmu skatīties brauca pat Alla Pugačova.

Liels brīnums bija mirgojošā gaismas grīda, kas darbojās pēc dažādām gaismas programmām; grīda bija izgatavota stikla fabrikā, lampiņas atvestas no Čuvašijas. Vēl viena "Jūras pērles" pērle bija PSRS slavenākais bārmenis Kārlis Bilders, kurš pirmais ieviesa alkoholiskos kokteiļus (dzērienu kartē bija 36 kokteiļi!) un pie kura mācīties sapņoja visi iesācēji. Bail, ka kolorītās atmiņas un leģendas par elitārā nakts bāra publiku arī drīz var izgaist – ja jau laiks nesaudzēja pat betona ēku...

"Rīgas rēvijas"dejotājas "Jūras pērles" terasē. 1974.gads.
Laima te ne tikai dziedāja, bet arī iestudēja varietē, izdomāja kostīmus, atlasīja muzikantus. Smagam darba režīmam viņa bija pakļauta 6 gadus no vietas - uzstāšanās bija katru vakaru no 20.00 līdz rītam. Ar vienu brīvdienu nedēļā.

Mazāk populārs, bet tikpat elitārs, bija stiklotais restorāns "Vārava" ekskluzīvā vietā – augstākajā kāpā, Saulkrastu centrā, ar plašu skatu uz jūru. Šeit sezonas laikā vairākas stundas pirms atvēršanas stāvēja autobusi, veidojot garas rindas. Tas bija iecienīts arī ārzemnieku un augsto amatpersonu vidū. Cilvēkus piesaistīja gan nevainojamā apkalpošana, gan iespēja nobaudīt ēdienus un dzērienus, kas veikalā nebija pieejami pat ar blatu. Taču atkal, mainoties varai, apmeklētāju kļuva aizvien mazāk, līdz 1994. gadā restorāns tika slēgts. Nu tas ir grausts, tiesa, vēl tagad iespaidīgs – tajā varētu filmēt šausmenes...

Savulaik šikās "Vāravas" ēku nesen varēja ieraudzīt sludinājumu portālā ss.lv

Tas ir viss, kas mums palicis. No vienas puses – nepatika pret visu, kas radīts Padomju Savienībā, no otras – sajūsma par eksotisko padomju mantojumu. Taču lielākoties šā perioda arhitektūra netiek saistīta ar vietējo kultūru un tiek uztverta kā kaut kas “svešs”, pat “krievisks”. Iespējams, nesaskatām šo mantojumu tikpat unikālu kā Kalnciema ielas apbūvi vai Alberta ielu tikai tāpēc, ka ir pārāk maza laika distance un šīs vietas tiek asociētas ar represīvā režīma eliti. Žēl. Turpinot izrēķināties ar šiem pagātnes lieciniekiem, drīz varam attapties pie sasistas siles – kad nākamām paaudzēm vairs nebūs iespēja apskatīt neko no pēckara periodā uzceltā.

Deviņdesmitajos gados te divreiz plosījās ugunsgrēks, kura izcelsme nav noskaidrota. 2001.gadā Jūrmalas dome lika šo ēku nojaukt.
Inguna Mukāne, OK!, Foto: no "Izdevniecības Rīgas Viļņi" un Aleksandra L.Litvaka arhīva; Vida Press; Zudusilatvija.lv, ss.lv

Citi šobrīd lasa

Valdim Zatleram būs jau sestais mazbērns 28
Ziedojumu vākšana labsirdīgam bezpajumtniekam izrādās krāpnieciska shēma - apkrāpti tūkstošiem cilvēku 22
"SuperBingo" jauna vadītāja 12
Skatīt visus komentārus

Максим Галкин показал трогательное видео с Аллой Пугачевой и детьми

"Стыдно такое показывать": люди потребовали прекратить снимать "грязные и тупые" шоу Малахова