Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ritmaņi 1963. gadā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Viss sākās ar mīlasstāstu Mežaparkā. Latvijas stiprās dzimtas: Ritmaņu ģimene Losandželosā

Intervijas
9. februārī 13:15 2018. gada 9. februārī 13:15
Eva Johansone | Žurnāls "OK!"
Šis gads sācies ar strauju startu mūsu valsts simtgades svinēšanā. Valdība, pašvaldības un paši iedzīvotāji sarūpējuši neskaitāmus notikumus, kuros piedalīties un priecāties par Latvijas neatkarību. Arī žurnāls OK! nolēmis pievienoties sveicēju pulkam un visa gada garumā piedāvās lasītājiem stāstus par stiprām Latvijas dzimtām, kas, neraugoties uz vēstures līkločiem, ar savu spēku un varēšanu stiprinājušas Latviju.

Pirmais stāsts, ar ko sāksim šo 12 stāstu ciklu, būs par Ritmaņu ģimeni, ko daudzi apbrīno par izturību un spēju cauri okupācijas gadiem saglabāt spēcīgu latviešu identitāti, lai gan dzīvo ASV.

Viņi nes Latvijas vārdu pasaulē ar saviem sasniegumiem un darbspējām. Daudziem acīs sariešas asaras, izdzirdot Atmodas laika skaisto dziesmu Manai tautai, ko emocionāli izpildīja Ieva Akuratere. Daudzi nezina, ka tās vārdu autors ir Andris Ritmanis un mūziku sarakstījusi viņa meita – Brigita Ritmane.

Asja un Andris jaunībā. Fotogrāfijas uzņemtas laikā, kad abi satikās un iemīlējās. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Mīlasstāsts Mežaparkā

Asja un Andris bija pavisam jauniņi, kad sākās Otrais pasaules karš. Viņi nupat kā bija iepazinušies un iemīlējušies. Abi uzauga Latvijas ziedu laikos, viņu bērnība pagāja skaistajā Mežaparkā.

Sešdesmit gadus vēlāk, atceroties tā laika Rīgu un iepazīšanos ar savu mūža mīlestību, Andris intervijā Mežaparka Attīstības biedrības avīzei stāsta: “Braucot uz skolu, 11. tramvajā jau labu laiku vēroju skaistu meiteni. Viņa iekāpa pie Visbijas prospekta. Galvā bija ģimnāzistes cepure, mugurā gaiši zils mētelis ar pelēku krādziņu. Es nevarēju novērst acis no šīs jaukās būtnes.

Man brīžiem likās, ka viņas lielās, mirdzošās acis tā kā paskatās uz manu pusi, taču tas arī bija viss. Viņa nebija no tām, kas samirkšķinās ar katru puiku. Labi, ka viņai bija draudzene Dzidra, ko pazinu. Viņa sarīkoja ballīti, kur iepazinos ar Asju. Viņas vecāku māja atradās otrā Mežaparka galā – Siguldas prospektā pie Stendera ielas. Ar savu mīļoto satikos vai nu pusceļā, vai arī aizsteidzos pie viņas ar velosipēdu dažās minūtēs.

Pirms nežēlīgais karš mūs uz laiku izšķīra, vēl paguvām kopīgi izbaudīt Latvijas skaistumu un kultūru. Nevaru aizmirst, kā uz operu izrādēm nopirkām biļetes lētajā stāvparterī, jo naudiņas ne man, ne Asjai pārāk daudz nebija. Kad nodzisa gaisma, traucāmies uz tukšajām sēdvietām.”

Pamatskolā Andris sēdēja vienā solā ar vēlāk pasaulslaveno arhitektu Gunāru Birkertu (1925–2017). Šķita, ka visa pasaule un iespēju apvārsnis veras plaši vaļā. Jaunības enerģija un dzirksts ļāva kalt lielus plānus nākotnei, medicīnas studijām, laulībai ar mīļoto meiteni.

Karš

Brīnišķīgais nākotnes redzējums, ko abi kopā izplānoja vēl miera laikos, veroties saulrietos Mellužu pludmalē, noslīka Otrā pasaules kara šausmās. Militārie konflikti Eiropā pieņēmās spēkā, izšķirdami nupat iemīlējušos jauniešus.

Asja kara laikā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Briesmīgais karš Asju un Andri ierāva savās skavās, kad abiem bija tikai astoņpadsmit un deviņpadsmit. Andri ielika kara pulkos un aizveda uz vācu okupēto Poliju, kur viņš tika nozīmēts kā sanitārs, lai rūpētos par ievainotajiem Latvijas leģiona karavīriem. Asja no Rīgas evakuējās uz Dancigu.

Savās atmiņās Andris apraksta, ka bija daudz dramatisku brīžu, kad, vedot smagi ievainotos uz slimnīcu, Andris pats gandrīz zaudēja dzīvību, nokļūstot pretinieku redzeslokā. Reizēm ienaidnieku tanku stobri bijuši pavisam tuvu, pats nesaprot, kā izkļuvis cauri sveiks un vesels: “Izdzīvoju, pateicoties neparastai veiksmei. Daudziem tik ļoti nepaveicās.”

Viņš ļoti ilgojās pēc Asjas un centās uzmeklēt savu meiteni. Atšķirībā no daudziem citiem, kuri nezināja, kur atrodas viņu mīļie, viņam paveicās. Andris no savas vienības bija dabūjis pāris dienu atvaļinājumu, atrada Asju Dancigā. Abi steidzami salaulājās, cerot, ka varēs turēties kopā.

Diemžēl karš abus pēc kāzām tūlīt atkal izšķīra. Andris aizbrauca atpakaļ pie vienības un turpināja visu atlikušo kara laiku kopt ievainotos. Tikmēr Asja pārcēlās uz Vācijas ziemeļiem. Palaimējās, ka viņi dzīvi un veseli pēc kara vēlreiz satikās, lai vairs nešķirtos. Tas bija sākums stiprajai Ritmaņu dzimtai. Viņi abi bija izdzīvojuši un kopīgi skatījās uz sapostīto Eiropu.

Bēgļu gaitas

Abu ģimenēm līdzi bija tikai pāris koferīši ar pašu nepieciešamāko. Andrim nebija pat koferīša, viņam bija tikai tas, kas mugurā. Viņi saprata, ka nevar doties uz Latviju, ko bija pārņēmis komunisma rēgs.

Asja un Andris Vācijā pēc kara. Viņi bija izdzīvojuši un kopīgi skatījās uz sapostīto Eiropu. Viņu pirmā meita Brigita piedzima 1947. gada Gotingenā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Asjai un Andrim, kuri pazina tikai brīvu Latviju, bija smagi domāt par dzimteni. Ritmaņi sāka dzīvi nelielā Vācijas pilsētiņā Gotingenā, kur 1947. gadā piedzima pirmā meita Brigita. Abi saprata, ka steidzami jādomā, ko darīt tālāk. Ritmaņi ASV atrada galvotāju – ārstu, kurš solīja nodrošināt Andrim mediķa darbavietu Ņujorkā.

Neilgi pirms izbraukšanas notika nelaime, pēkšņi nomira Andra tēvs, kas bija trieciens visiem un pastiprināja apjukumu par nākotni. Tēvzemē bija sveša vara, bet priekšā nezināms ceļš uz tālu zemi.

Kad ģimene 1949. gadā ieradās ASV, izrādījās, ka solītais darbs vairs nav pieejams. Andris centās rast risinājumu. Ģimene ar vilcienu devās pāri visai Amerikai uz rietumu krastu – Oregonas pavalsti. Tur bija neliela latviešu sabiedrība, kur cits citu atbalstīja.

Asja un Andris ar bērniem Brigitu un Albertu Amerikā 1954. gadā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Bija vieglāk būt tuvumā citiem latviešiem, runāt latviešu valodā, atdzīvināt latviešu kultūras vērtības, rīkot pasākumus un mācīt bērniem latviešu valodu. ASV 1950. gadā piedzima dēls Alberts.

Ritmaņi dienu un nakti strādāja, lai kaut kā savilktu galus. Andris atceras tā laika skarbos apstākļus: “Tikko atbraukuši uz Portlendu, sākām smagi strādāt. Nekad neaizmirsīšu, kā pēc divpadsmit stundu darba slimnīcā brīvajās dienās abi ar Asju amerikāņu fermās lasījām pupas vai zemenes, plūcām ķiršus. Krājām naudu studijām.”

Andris labās Vācijas augstskolās jau gandrīz bija pabeidzis medicīnas studijas, taču ASV neatzina hitleriskās Vācijas izglītību. Viss studiju process bija jāsāk no jauna, šoreiz Oregonas medicīnas universitātē. Kamēr Andris studēja, Asja pelnīja naudu, bet bērnus pieskatīja vecmāmiņa.

Apveltīts ar talantu un asu prātu, Andris ātri pabeidza studijas un sāka strādāt par ārstu, iemantodams slavu kā talantīgs un zinošs speciālists. Nedēļas nogales ģimene pavadīja latviešu sabiedrībā – latviešu skoliņa, sarīkojumi, nometnes, pulciņi.

Andris kļuva par visu notikumu dvēseli, brīvo laiku, cik nu varēdams, pavadīja latviešu organizācijās. Pēc daudzu gadu rūpīga un smaga darba, ģimene bija nostabilizējusies.

Alberts, Asja, Brigita un Lolita 1964. gadā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Kad vecākie bērni jau bija krietni paaugušies, 1962. gadā piedzima trešais bērns – Lolita. Asja un Andris bija iekārtojuši dzīvi tā, ka varēja meitai nodrošināt klavierstundas, dziedāšanas pulciņus.

Asja vairs neņēma papildu darbus, bet dzīvoja pa māju kopā ar jaunāko meitu, kura cītīgi vēroja vecāko māsu Brigitu, kura ir pianiste, komponiste, un arī iemīlēja mūziku.

Lolita jau 11 gadu vecumā sāka komponēt dziesmas. Ģimene visu brīvo laiku pavadīja nelielajā Oregonas pavalsts latviešu sabiedrībā. Lai arī iekārtojušies ASV rietumu krastā, vienmēr pavadījusi sajūta, ka jācīnās par Latvijas brīvību, lai kur arī atrastos.

Ritmaņu ģimene. Lolitai divi gadi. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Ritmaņi atceras, ka reizēm uznāca tumšas bailes par to, ka Latvija nekad nekļūs brīva. Viņi ļoti ilgojās pēc dzimtenes, taču tur nokļūt bija ļoti grūti. Atklātas telefona sarunas vai vēstules nebija iespējamas, jo visu pārlasīja starpnieki. Zināja, ja teiks kaut ko nepareizu, var ciest radinieki.

Asja vecākus nebija redzējusi 20 gadus, kad pirmo reizi ar īpašu atļauju, tūrista vīzu 1964. gadā uz neilgu laiku ļāva iebraukt okupētajā Latvijā. Tas bija emocionāls brīdis atkal redzēties ar mīļajiem un iepazīt svešas Latvijas vaibstus, kas nelīdzinājās Asjas un Andra jaunības Rīgai.

Ritmaņi 1963. gadā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Ticība brīvai Latvijai

Dodoties trimdā, Ritmaņi bija pārliecināti, ka drīz atgriezīsies Latvijā, taču dzelzs priekškars bija nepārvarams. Veids, kā Ritmaņu ģimene, dzīvojot ASV, cīnījās pret komunisma režīmu, bija ar mūziku, dzejoļiem. Asja un Andris ģimenē audzināja latvietību.

Viņu bērni allaž sevi iepazīstināja kā latviešus. Kad vecākie bērni, Brigita un Alberts, sāka iet amerikāņu skolā, viņi neprata angļu valodu, jo visu bērnību bija runājuši tikai latviešu valodā.

Andris rakstīja dzeju, organizēja latviešu Dziesmu svētkus ASV, 2x2 nometnes. Vēlāk arī bērni sāka organizēt dažādas aktivitātes latviešu sabiedrībā. Brigita nodibināja Portlendā ansambli Dzintars, kas koncertēja pa ASV, Austrāliju un citviet pasaulē, kur bija latvieši.

Kāds no Latvijas pa pastu atsūtīja Raimonda Paula skaņu plates, Brigita tās pārrakstīja, iemācījās un atskaņoja ASV dzīvojošajiem latviešiem. Koncertos pa ASV, Austrāliju, dziedot estrādes un nopietnas dziesmas, Ritmaņi pieprasīja brīvību Latvijai.

Ieva Latvijā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Brigita sakomponēja mūziku tēta dzejolim Manai tautai, ko ierakstīja platē un kāds to aizveda uz Latviju. Ritmaņi pat nenojauta, ka ieraksts ir nokļuvis Latvijā un jauna dziesminiece to saklausījusi un iemīļojusi.

Ieva Akuratere 1988. gadā šo dziesmu asarām acīm izpildīja festivālā Liepājas dzintars un guva milzīgu atsaucību. Tikai pēc kāda laika Pauls Raudseps latviešu ģimeņu nometnē Ritmaņiem pastāstīja un parādīja video, ka Brigitas un Andra dziesma ir izpildīta un guvusi tik lielu atsaucību. Viņi nespēja noticēt, Brigita kādu brīdi palika bez elpas no lielā saviļņojuma.

Visa ģimene sajuta apstiprinājumu, ka bezcerība ir beigusies, ka arī viņu centieni pāri okeānam ir sadzirdēti. Pēc visām daudzajām demonstrācijām, kur Vašingtonā dedzināja padomju karogu, tautastērpos gāja apkārt Kapitolijam, dziedot latviešu tautasdziesmas un aicināja atbrīvot Latviju, kaut kas bija sakustējies.

Latvieši, lai kur arī atrastos, atkal kļuva vienoti, caur dziesmu, kas radīta ar lielu mīlestību un ilgām pēc brīvas dzimtenes, kur atkal dzīt savas saknes. Dziesma Manai tautai pāršalca Latviju un padarīja to par Atmodas laika lūgšanu, kuru arī tagad zina gandrīz ikviens.

Lolita ar Emmy balvu. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Mūziķu gēns

Māsas Brigita un Lolita ir mūziķes – komponistes. Viņas ir vadījušas latviskos mūzikas ansambļus, diriģējušas korus latviešu dziesmu svētkos, rakstījušas mūziklus. Jaunākā Ritmaņu meita Lolita bija pirmā, kas devās uz Losandželosu, jo vēlējās studēt mūziku.

Andris, Marks, Aija, Ilze un Lolita Norvēģijā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Vēlāk uz Losandželosu pārcēlās Lolitas draugs Marks un māsa Brigita ar savu draugu Paulu. Vēlāk uz Losandželosu pārcēlās arī Andris un Asja, lai būtu tuvāk mīļajiem un pēc iespējas viņus atbalstītu. Lolita apprecēja amerikāni, mūzikas producentu Marku (Mark Mattson), kurš iemācījās latviešu valodu.

Savu nākamo vīru viņa iepazina, kopā muzicējot džeza ansamblī. Abu ģimenē piedzima dēls Andris un meitas dvīnes – Ilze un Aija. Visiem bērniem latviešu vārdi. Lolitas dēls Andris muzicē mūzikas ansamblī Moonchild un patlaban apceļo pasauli koncertējot. Nesen bija koncertturnejā Japānā, Eiropā un ASV.

Aija, Ilze un Andris bērnībā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Viena no dvīnēm – Aija – spēlē mežragu vairākos orķestros, iespēlē arī mežragu filmās (piemēram, filmā Transformers) un pati māca mežraga spēli citiem. Ilze beigusi deju studijas, tagad mācās, lai varētu iegūt skolotājas tiesības Kalifornijā.

2017. gada vasarā, godinot 70. gadadienu, kopš lielākajā latviešu bēgļu nometnē Vācijā, Eslingenē, notika Dziesmu svētki, tika rīkots vērienīgs pasākums – Eslingenes Dziesmu svētkiem 70! No dažādām pasaules malām sabrauca 700 latviešu, lai godinātu vietu, kur paši vai vecāki bija sākuši savas bēgļu gaitas.

Par svētku kulmināciju kļuva mūzikls, trimdas latviešu stāsts Eslingene, kura autori ir Andris Ritmanis, Lolita Ritmane un Čikāgas piecīšu solists Alberts Legzdiņš. Mūzikls pirmo reizi  iestudēts vairāk nekā pirms 10 gadiem, otro iestudējumu Latvijā bija iespēja vērot pirms pāris gadiem, bet 2017. gada vasarā Eslingenes svētkos tas piedzīvoja jauniestudējumu, kas guva lielu atsaucību.

Asja un Andris ar bērniem Albertu, Brigitu un Lolitu. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Uzvedums vēsta par mīlestību un ikdienu kādreiz lielākajā latviešu bēgļu nometnē, kas pēc Otrā pasaules kara darbojās Vācijas mazpilsētā Eslingenē. Lai arī šie notikumi liekas tik seni, tomēr daudzu likteņu, dzīvesstāstu, pārdomu un pārdzīvojumu paralēles spēsiet savilkt arī ar mūsdienām, kad katrs savu iemeslu un apstākļu dēļ esat devušies prom no Latvijas.

Lolita Ritmane ir nominēta Emmy balvai desmit reižu, viņas komponēto mūziku klausās visā pasaulē. Par Holivudas īsfilmas mūziku Batman Beyond 2002. gadā saņēma prestižo Emmy mūzikas balvu. Andris un Asja ļoti priecājās par meitas sasniegumiem. Pēc Emmy apbalvošanas ceremonijas mājās sagaidīja ar uzrakstu, kas sveica ar panākumiem. Patlaban Lolita komponē mūziku animācijas sērijai Marvel’s: Avengers Assemble, Batman: Return of the Caped Crusaders.

Alberta vecākais dēls Filips strādā vadošā amatā sporta uzņēmumā Nike, jaunākais dēls Kristofers nupat kā beidzis universitāti. Brigitas meitas Andra un Daira strādā labos advokātu birojos un audzina bērnus. ASV ir Ritmaņu mājas, taču bērni runā latviešu valodā, uztur saikni ar vecāku dzimteni, piedalās Latvijas kultūras un politiskajā dzīvē un bieži to apmeklē. Latvijas svētkos sanāk kopā, lai svinētu savu latvietību.

Par nopelniem Latvijas labā Andrim Ritmanim 2003. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Kopīgi iztur pārbaudījumus

Vienai no Lolitas dvīnēm – Ilzei – divdesmit gadu vecumā diagnosticēja vēzi. Lolita atceras, cik smagi tas bija: “Visi allaž saka, ka mēs, Ritmaņi, esam tik stipri, varoši, neuzvarami, bet, kad uzzināju par Ilzītes slimību, atceros, kā sabēdājusies nemitīgi raudāju vannas istabā uz grīdas.

Visa ģimene sanāca kopā, nepārtraukti atbalstījām Ilzi. Gājām krūts vēža akcijas gājienā, stiprinājām viņu, kopā tikām galā. Atceros, kā Ilze, pēc ķīmijterapijas kursa, uzlika galvā parūku un devās uz Latviju, lai piedalītos Dziesmu un Deju svētkos, kur, spītējot ķīmijterapijas vājumam, dejoja kopā ar citiem latviešiem Daugavas stadionā. Kopš tā laika jau pagājuši pieci gadi, slimība nav atgriezusies. Mēs katru mīļu dienu pateicamies Dievam, ka viņa ir vesela un priecīga, kopā ar mums.”

Krūts vēža akcijas gājienā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Ritmaņi kopīgi plāno ceļojumus, lai sabrauktu no visām pusēm vienuviet un vienkārši pavadītu kopā laiku. Piemēram, pirms pāris gadiem, svinēja Asjas un Andra 70. kāzu jubileju pie jūras. Visi dzīvoja vienā mājā, muzicēja, gāja pastaigās.

Jaunie dauzījās pa pagalmu un pie jūras, tikmēr Andris un Asja priecīgi sēdēja uz balkona un vēroja mīļos. Paši stāsta, ka nav svarīga aktivitāte vai notikums, bet tieši būšana kopā. Visa dzimta jūtas labi, kad ir kopā, tad ir sajūta, ka viss ir kārtībā.

Lolitas brālis Alberts un vecāki uzdāvināja vecākajai māsai Brigitai jubilejā dāvanu – šogad maijā Alberts, Brigita un Lolita dosies kopā uz Latviju. Skatīsies Dvēseļu puteņa filmēšanu, jo Lolita komponē mūziku topošajai spēlfilmai, ies uz teātri, jo patīkot skatīties izrādes latviešu valodā.

Ģimenes kopbilde. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Abas māsas arvien komponē mūziku Latvijas kultūras notikumiem un ir ekspertes dažādās izvērtēšanas komisijās. Uz Latviju dosies tikai trijatā, lai būtu kopā kā bērnībā un piedalītos Latvijas simtgades pasākumos.

Precējušies jau 73 gadus

Ritmaņu ģimenes kopbildē visi sirsnīgi kopā skatās fotokamerā, cieši sakļāvušies, apliecinot, ka ģimene viņiem visiem ir pirmajā vietā. Andra un Asjas ģimenē ir trīs bērni, septiņi mazbērni un trīs mazmazbērni. Bērni atzīst, ka viņiem ir superspēcīgi vecāki, kuri vienmēr iesaistās viņu, mazbērnu un mazmazbērnu dzīvē, pieskata, palīdz, rūpējas, sniedz siltumu un padomu.

Losandželosas Pērkonītis pēdējos lielajos Dziesmu svētkos Latvijā. Kolektīvā dejo Andris, Aija, Ilze, Markus un Kaija. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Svētkos sanāk, mājās skan latviešu valoda, dziesmas. Ģimenes spēks nākot no Asjas, kas visus radiniekus, kuri izkliedēti pa visu ASV rietumu krastu, satur cieši kopā. Latvijā nav daudz asinsradinieku, lielākā daļa atrodas ASV. Tikai Andra brāļa meitas Māra un Baiba Ritmanes dzīvo Rīgā. Nozīmīgākie notikumi dzimtā ir kopības mirkļi, kad visi sabrauc kopā.

Aija, Andris, Ilze, Markus un Kaija Kurzemē. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Asja un Andris arvien turas un visur dodas mīļi kopā. Kopš laulībām kara sapostītajā Eiropas vidienē pagājuši 73 gadi. Vēstures līkloči lēma Asjai un Andrim pavadīt lielāko dzīves daļu vairāk nekā 9000 kilometru attālumā no dzimtenes. Visu mūžu smagi strādājuši, lai uzaudzinātu un stiprinātu mūsu valsti un audzinātu savos bērnos mīlestību uz Latviju, latviešu valodu un kultūru. Par nopelniem Latvijas labā Andrim Ritmanim 2003. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Ritmaņi Oksnerdā, Kalifornijā 2017. gadā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Simtgadē Ritmaņi būs redzami dažādos pasākumos – gan kā skatītāji, gan kā dalībnieki. Viņi sev un mums novēl saglabāt latvietību ne tikai svētkos, bet arī cauri grūtībām.

Brigita Ritmane-Jameson, Ieva Akuratere un Andris Ritmanis 1989. gadā Losandželosā. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Dziesma "MANAI TAUTAI", kura pāršalca Latviju un padarīja to par Atmodas laika lūgšanu
Manas domas, tās naktīs skrien visādus ceļus.
Uz priekšu, uz sāniem, nereti riņķos.
Manas saknes, es jūtu, tās neaug kā nākas,
Pat auglīgā zemē tās liecas un nīkst.
Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās.
Bez zemes savas tā cīnās un dalās.
Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās,
Pat savā zemē tā neaug kā nākas.
Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,
Visai latviešu tautai,
Saved to mājās pie Daugavas krastiem,
Saved to mājās.
Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,
Mūsu latviešu tautai
Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!
Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,
Dalītai, šķirtai tik skumji skan dziesma.
Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,
Dalītai, šķirtai dziest lēnām mums liesma.
Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,
Visai latviešu tautai,
Saved to mājās pie Daugavas krastiem,
Saved to mājās.
Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,
Mūsu latviešu tautai
Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!

/Andris Ritmanis/

"DAUGAVAS KRASTĀ"
Pie Lielvārdes Daugavas krastā stāv
meitene balti tērpta;
Tā ziedus Daugavā kaisa un Latvijai
svētību lūdz.
Pār Daugavu migla slīd klusi un viļņi
teiksmaini šalc,
Mirdz meitenes matos tai rasa, kad vārdi
pret debesīm ceļas:
Dievs, mana tauta tik maza,
pie Daugavas gadsimtiem dzied,
Ļauj tai mūžīgi mūžos bez vagariem ceļu
iet.
Lai netrūkst tai dēlu un meitu, kas karogu
augsti cels,
Ar karstām sirdīm un darbiem mūsu tauta
ziedēs un zels.
Dievs, mana tauta tik maza,
pie Daugavas gadsimtiem dzied,
Ļauj tai mūžīgi mūžos bez vagariem ceļu
iet.
Dievs, mana tauta tik maza,
pie Daugavas gadsimtiem dzied,
Lai pie Daugavas mūžīgi mūžos,
pie Daugavas latvju tauta dzied!

/Andris Ritmanis/

Ritmaņu dzimtas koks. (Foto: no Ritmaņu ģimenes arhīva)

Citi šobrīd lasa

Mūziķis Arnis Mednis iemīlējies un saderinājies: "Jā, esmu dulls!" 9
"Sadzeras un prātiņš aiziet!" Huligāni naktī izposta gleznainu atpūtas vietu Rūjienas pusē 15
Vieglatlēte Gunta Latiševa-Čudare apprecas un mīlestības dēļ atgriežas dzīvot Rēzeknē

Скорбящая о жертвах в Керчи Волочкова возмутила цинизмом и лицемерием 5

Екатерина Андреева изменилась до неузнаваемости 2