Jurim Strengam šodien 80! “Latvieši iznīcinās latviešus” - aktiera skarbās, bet patiesās atziņas par dzīvi

* Mans pirmais režisors bija Dailes teātra aktieris Jānis Menca. Man bija gadi piecpadsmit, biju izstīdzējis, gandrīz tikpat garš kā tagad. Darbojos pašdarbībā Krimuldas sanatorijā. Menca brauca, lai iestudētu šo to, kas jau bija Dailes teātra repertuārā, un iesaistīja arī mani. Mana māte bija saimniece, viņa par režisoru rūpējās, izguldīja viņu. Bet mākslinieks, tāpat kā visi Dailes teātra aktieri, bieži ierāva, un tad, vakaros vai pēc mēģinājuma, gadījās brīži, kad viņš sāka stāstīt par Dailes teātra dzīvi – kā tas viss notiek, kā viņi iet uz kapiem, kā viņi to dara kapos un kā viņi to dara pēc izrādēm... Aina bija ļoti vilinoša – tāda vieglprātīga dzīve. Laikam jau kaut kas no tās palaidnīgās dzīves stāstiem man iepatikās – tā likās tāda vienkārša, bezatbildīga, avantūristiska...

*Vidusskolā pašdarbībā es arī spēlēju kaut kādus profesorus, savukārt skolotājs spēlēja manu dēlu. Tā ka... Pateicīga āriene večiem. No jaunības svaiguma, no mīlētājiem man nekad nekas nav sanācis. Ja arī kāds mēģinājums ir bijis, tad tās ir bijušas vienas vienīgas katastrofas. Tā es ar večiem esmu salaulāts visu dzīvi, arī tagad man ir tikai veči. Protams, neko labāku izspiest no manis vairs nevar...

Juris Strenga - "Balāde par baltajiem kuģiem"

* Par savu izskatu man nekādu pretenziju nav. Pateicoties tam, gandrīz visus neliešus esmu nospēlējis... Pa visām Padomju Savienības kinostudijām izdauzījos. Tas bija šausmīgi sarežģīti un grūti – lidmašīnas, vilcieni, viesnīcas un nepārtrauktas dzeršanas. No tā nebija iespējams izvairīties. Fašisti, profesori, traki cilvēki, jukuši, pilnīgi jukuši, mazliet jukuši – tādas man bija tās lomas...

* Bija tāda igauņu filma, kurā man atkal bija jāspēlē trakais. Epizode neliela, bet beidzās ar to, ka es apprecējos ar igaunieti. Tā bija mana pirmā sieva... Tā ka lomas atstāj iespaidu, jā.

*Attiecībā uz aktiera profesiju esmu caur un cauri pašdarbnieks. Ja vien par mācīšanos aktiera profesijai nesauc Dailes teātra 3. studiju. Es tur biju tā kā neklātienē. Man bija daudz izrāžu, nodarbības notika pa vakariem, un es uz tām vienkārši netiku! Daudz neko nemācījos – izlīferējos, izslīdēju cauri. Tāpat kā vēlāk, mācoties Konservatorijā režiju; tas bija kaut kāds tautas pasākumu, masu režijas kurss. Es filmējos, braukāju, spēlēju teātrī, bija mēģinājumi, tāpēc ar nodarbībām, sesijām, eksāmeniem bija tā švaki, nosacīti...

*Neiedomājami gari mēģinājumi, baigas nīkšanas, man vēl tagad bendē nervus... Es taču nevaru tik ilgu laiku nosēdēt, ja nekas nenotiek! Jā, režisori bieži vien organizē mēģinājumus tā, ka nekas nenotiek. Kaut kādas ilgas runāšanas...

* Būt režisoram? Tas nepavisam nebija mans aicinājums, nē! Vēl tagad uzskatu, ka ļoti daudz ko nevajadzēja darīt. Vienkārši tajā brīdī neviena nebija, un mani bīdīja izmisuma situācijā – it kā glābt... Kaut kādas maziņas ludziņas, kaut ko vajag uztaisīt... Tas arī tika darīts.

*Tas – dažādi cilvēki – mani interesē vēl līdz šai dienai. Cilvēku stāsti! Norises, attiecības. Vērot ilgākā laika periodā, kas ar viņiem notiek, vērot savus kolēģus... lai gan negribētos ne par ko izteikties...

Juris Stengra "Mikrofona aptaujā" 1982. gadā

*Teātrī vispār ne par ko nedrīkst izteikties! Esmu domājis rakstīt memuārus, esmu mēģinājis pierakstīt mēģinājumu procesus, vēl šo to, bet – vai to vispār vajadzētu kādreiz publicēt?

*Mani visu laiku mudina – nu, uzraksti, uzraksti, arī par sevi un vēl par kaut ko... Bet dzīve pamazām kļūst aizvien neinteresantāka un skumjāka, ārēju un iekšēju notikumu ir aizvien mazāk, visu nomāc masu kultūra, kas ir visapkārt, cilvēku attiecībās nav vairs smalkuma. Viss nogludinās, kļūst neinteresants, banāls, caurredzams. Vairs nav nekāda noslēpuma. Tu redzi, ka tas cilvēks tā dara tāpēc, ka viņam galvā ir nauda... Šī tirgus ekonomika ir iznīcinājusi visu jauko, jautro dzīvi, par ko man kā jaunietim stāstīja Jānis Menca.

*Tas, ka latvieši iznīcinās latviešus, ir pilnīgi skaidrs. Tas bija skaidrs jau vakar. Nākamais solis – cilvēki noteikti iznīcinās cilvēkus. Manuprāt, visa tā evolūcija, sākusies no Darvina mērkaķiem, ir aizgājusi nepareizu ceļu. Cilvēks kā tāds ir mutācijas kļūda. Jo agri vai vēlu viņš iznīcinās otru cilvēku, iznīcinās dabu, visas pārējās dzīvās būtnes.

*Jā, es esmu optimistisks ciniķis. Citādāk jau nav iespējams skatīties uz to, kas notiek apkārt, kas notiek ar Rietumu civilizāciju. Neņemsim tik tālu – kas notiek ar Latviju. Kauns! Brīžiem jāsarkst to cilvēku vietā, kas to dara. Bet viņi saka – mēs tur ņe pričom!

*Es dzīvoju vienā ciemā kopā ar Tautas partiju, ar Tautas partijas stūmēju – visus šos gadus. Kalvītis – lūk, kur ir optimisma paraugs! Lūdzu, atkal jauns amats, viss kārtībā! Manī meklēt šādu optimismu – atvainojiet... Ja mani izmet no teātra, pensijā es esmu, ārā, un cauri... Es jaunu amatu dabūt nevaru. Varbūt vienīgi par sētnieku. Bet Kalvītim – lūdzu!

Juris Strenga - "Lāsts"

* Nē. Man nav gribējies ieskatīties ne pionieros, ne komjauniešos, ne komunistu partijā, nedz arī kādā no tām partijām, kuras mani mēģināja aicināt. Es negribu ieskatīties organizācijā, kas tevi piespiež pie sienas – lūdzu, tagad! Saprotiet, kas notiek ar šitām partijām... Cilvēks tiek iznīcināts, padarīts par mērkaķi – ceļ tik roku, partijas disciplīna. Kurš neievēro disciplīnu – ārā! Bet kur ir vieta sirdsapziņai?!

*Ziemās braucu ar distanču slēpēm. Nav jau līdzekļu, lai brauktu pa kalniem. Es – no Klapkalnciema līdz Apšuciemam, pa mežu, atpakaļ gar jūru vai otrādi. Raugoties, kādi ir vēji. Vienmēr var iekārtoties, dreifēt pa vējam. Tie astoņi desmit kilometri, tas mani pietur pie dzīvības.

*Es vairs nezinu, ko darīt brīvajā laikā. Protams, var aiziet uz kino, teātri, koncertu, bet tik un tā mēs ar Ilzi pēc tam braucam atpakaļ uz Klapkalnciemu. Otrā dienā atkal jābrauc uz Rīgu. Bet Klapkalnciems to atsver... Man, braukājot ar autobusu, viens brauciens iznāk gandrīz divi lati. Diezgan smuki. Bet es esmu ar mieru maksāt vienalga ko, lai tikai tiktu projām no Rīgas!

*Es pats ar auto nebraukāju. Sieva Ilze brauc. Ja viņa mani izvadā, esmu laimīgs, jo darīt to pašam... man uz tehniku nav ne mazākas noslieces. Pilnīgi sveša pasaule jau kopš bērnības.

*Mani dzen izmisumā sēdēšana teātrī un galavārdu gaidīšana – gaidu un gaidu, mēģinājums paiet, bet es nesagaidu... Man pat nekas daudz nav jādara, tikai šur tur jāparādās. Jā, tas mani dzen pilnīgā izmisumā! Esmu spiests pirkt nocenotas grāmatas, ne vienmēr gadās labas, esmu spiests pirkt nocenotu alu. Lai daudzmaz izdzīvotu. Lai pārvarētu šo... plaisu! Tu saproti, ka laiks aiziet, ka tas ir tavs pēdējais laiks – bet tu vienkārši sēdi un gaidi izgājienu.

Juris Strenga 1980. gadā TV raidījumā

*Kā var šeit būt tik nesakarīgi, neorganizēti, nesakopti? Kā var vērst dzīvi nevis uz tautas labklājību, bet uz iedzīvošanos, krāpšanos... Nu, kauns! Bet ko es varu darīt? Es visu laiku par kaut ko balsoju, bet izrādās, ka tas nav nekas. Balsoju par tiem, kuri, būdami opozīcijā, neko nedara, bet pēc tam, nonākuši pozīcijā, viņi atkal neko nedara!

*Vai tiešām mēs jau sen esam nopirkti un pārdoti tā, ka rokas ir sasietas un neviens vairs neko nevar darīt? Lai gan tas, man liekas, arī ir izskaidrojums. Ka šajā ēnu ekonomikā visa Krievijas un Amerikas nauda ir tā sapinusies, ka esam neglābjami pārdoti! Ne tikai mūsu paaudze, bet arī nākamā, mazbērni. Nupat jau bezcerīgi pārdoti!

* Es esmu dzīvojis ļoti uzmanīgi. Mana muterīte nomira 98 gadu vecumā, un viņa man lika pie sirds: “Juri, lūdzu, neko!...” Viņa bez diviem gadiem izdzīvoja visu pagājušo gadu simteni un redzēja visu – sākot ar Piekto gadu un beidzot ar visu pārējo. “Tikai nejaucies iekšā!” viņa teica.

* Neesmu nekur iejaucies! Ir bijusi tikai parunāšanās ar paziņām vai draugiem alkohola iespaidā, un tik un tā tas ir drausmīgi atmaksājies! Momentā!... Jo ir cilvēki, kas vienkārši gaida, kad tu beidzot izrunāsies, atklāsies un pateiksi, ko tu domā. Un tas momentā nonāk tur, kur vajadzīgs! Teātrī tas neglābjami ir bijis visos laikos. Turklāt dažreiz esmu to apzināti darījis – pateicis visu, ko domāju, lai pārbaudītu – būs vai nebūs? Jā! Jau nākamajā dienā!... Viss, kas saistīts ar Artūra Dimitera kliķi, arī ar Artmani; tur man ir ļoti daudz piedzīvojumu...

*Esmu aculiecinieks... Diemžēl man ir tāda nelaime, ka autoostās – un arī visur citur, kur vien es parādos – man nez kāpēc piesienas cilvēki, mēģina izstāstīt kaut ko par sevi, par savām nelaimēm... Tāpat notiek arī teātrī.

*Man atliek ieiet kādā kafejnīcā, izdzert 100 gramu, lai tūlīt kāds krievs vai jebkurš cits piesēstos klāt un sāktu stāstīt savas problēmas. Nupat arī tā bija, man pirms pāris dienas vajadzēja palīdzēt vienam labi iemācīties latviešu valodu. Viņš teica – tā kā mēs viņus nicinām, viņš runājot latviski, bet slikti, un es varētu uzņemties mācīšanu... “Ģed, pomogi mņe! Nu, iemāci man labi latviešu valodu!”

*Ir ļoti daudz čigānu un krievu, kas atceras vecās padomju kinofilmas, sazīmē mani, bet viņu kļūst arvien mazāk, jo viņi izmirst.