Investīciju apjoms Latvijā pērn samazinājies; uzņēmumiem var nākties pieņemt nepatīkamus lēmumus, secina "Ernst & Young"

Samazinājies arī jaunu ārvalstu investīciju projektu radīto darba vietu skaits - no 2245 darba vietām 2022. gadā līdz 1265 vietām pērn. EY partneris, Stratēģijas un darījumu konsultāciju nodaļas vadītājs Baltijas valstīs Guntars Krols intervijā aģentūrai LETA saka, ka neskaidrības periods, kas saistījās ar ģeopolitisko situāciju un straujo inflācijas lēcienu radīja daudz lēmumu par investīciju atlikšanu un nepaplašināšanos tik strauji, kā varētu. Turklāt Latvijā tas bija izteiktāk nekā pārējās Eiropas valstīs. Tagad inflācija ir stabilizējusies, bet nav redzams arī cenu un izmaksu kritums. Tādēļ ir daudzas nozares, kurām vajadzēs domāt par efektivitātes celšanu gan tehnoloģiju, gan procesu ziņā. Var gadīties situācijas, kurās, pārdošanas apjomiem krītoties, uzņēmumiem būs jāpieņem nepatīkami lēmumi par izmaksu samazināšanu.

Pirms kāda laika nāca klajā EY uzņēmumu vadītāju viedokļu pētījums "CEO Outlook Pulse". Tajā gan īpaši netika izcelts Baltijas uzņēmēju noskaņojums, bet vai jums ir viedoklis par to, kāds tas ir?

Kopumā Baltijas uzņēmumu vadītāju noskaņojums ir nedaudz bēdīgāks kā iepriekšējos gados. Šī gada sākumā pastāvēja vēl diezgan būtiskas bažas par inflāciju un neskaidrība, vai ir iespēja sabalansēt cenas, kādas piedāvāt saviem klientiem, ar izmaksu pozīcijām, kas ir izejvielas un algas darbiniekiem. Šī neskaidrība radīja arī ļoti daudz bažu.

Pašlaik neskaidrība ir mazinājusies un drīzāk var novērot stabilitāti. Tomēr neskaidrības periods uzņēmēju pusē radīja daudz lēmumu par investīciju atlikšanu un nepaplašināšanos tik strauji, kā varētu, jo nebija skaidrības, kas notiks nākotnē. Turklāt Latvijā tas bija izteiktāk nekā pārējās Eiropas valstīs.

Dažādās nozarēs situācija atšķiras, bet īpaši izteikti tas ir redzams nekustamā īpašuma sektorā, kur daudzi projekti tika nobremzēti, kamēr nenoskaidrosies situācija.

Tagad situācija ar inflāciju ir normalizējusies, tomēr daudz kam cenu līmenis pēc novērotā lēciena nav arī krities. Vai tādēļ joprojām ir redzama piesardzība?

Ir skaidrs, ka bažas vairs tik daudz nav saistītas ar inflāciju, jo tās līmenis ir stabilizējies visā pasaulē, un energoresursu cenām vairs nebūs daudzkārtējs pieaugums. Tas ir skaidrs. Tomēr daudzās komponentēs mēs arī neredzam cenu un izmaksu kritumu. Tas arī ir lielākais izaicinājums uzņēmējiem, jo uzņēmumi ir palikuši augstā izmaksu līmenī un ir daudz grūtāk konkurēt ar citiem Eiropas un pasaules uzņēmumiem, kuriem izmaksu līmenis arī bija palēcies, bet varbūt tagad tas nav saglabājies tik ļoti augsts. Arī pieminot produktivitātes faktoru, kas Latvijai nav bijis izcils jau iepriekš, rodas risks, ka mēs būsim mazāk konkurētspējīgi ar konkrētajiem produktiem vai pakalpojumiem, ja mēs paliksim šajā augstajā izmaksu līmenī. Var gadīties situācijas, kurās, pārdošanas apjomiem krītoties, uzņēmumiem būs jāpieņem nepatīkami lēmumi par izmaksu samazināšanu, jo vairs nebūs iespējas tālāk pārlikt augstākas cenas uz saviem klientiem. Lielāks uzsvars būs uz izmaksu bāzes samazināšanu.

Savukārt darbaspēka ziņā aktuāls būs produktivitātes jautājums, cik tad mēs ar esošo darbaspēku spējam saražot ekonomisko rezultātu. Tas ir vēl sāpīgāks jautājums, jo pie augstākām darbaspēka izmaksām daudzi uzņēmēji sapratīs, ka rezultātu nav iespējams sasniegt un ir nepieciešama pārkārtošanās.

Ir vispār iespēja izmaksas samazināt? Galu galā Latvijas uzņēmēji bieži vien nav tie lielākie izejvielu iepircēji, kas var diktēt savus noteikumus piegādātājiem. Arī darbinieki "neparakstīsies" uz atalgojuma samazinājumu, jo, tāpat kā uzņēmēji, cenšas sadzīvot ar dzīves dārdzības lēcienu.

Ja uzņēmēji to nespēs izdarīt, pārskatot savu uzņēmumu darbības stratēģiju, pārkārtojot darba principus un procesus, efektivizējot darbu, tad varam nonākt pie situācijas, ka daudzi no esošajiem biznesa modeļiem, laikam ejot uz priekšu, var būt nerentabli vai arī nepietiekami rentabli, lai atpelnītu ieguldītās investīcijas. Tas arī būs viens no izaicinājumiem, jo jaunas investīcijas pie tagadējām izmaksām pamatot tiešām ir grūtāk.

Situācija dažādās nozarēs gan ir atšķirīga. Ir nozares, kuras ļoti viegli spēj pārnest izmaksas uz saviem klientiem un to pašu biznesa modeli varēs turpināt salīdzinoši viegli. Bet ir daudzas nozares, kurām tomēr vajadzēs pietiekami lielā apjomā domāt par efektivitātes celšanu gan tehnoloģiju, gan procesu ziņā.

Kurām nozarēm izmaksas uz gala patērētājiem pārnest ir vieglāk un kurām būs grūti?

Es teiktu, ka ražojošām nozarēm jau ir grūti. Mēs varam redzēt, ka, piemēram, kokrūpniecībai, kur vienu brīdi bija ieņēmumu lēciens, tagad ir redzami apjomu samazinājumi, un tie ir pietiekami būtiski, tostarp ārējo tirgu ietekmē, jo sāk stāties eksports. Tā ir zināma problēma, ar kuru būs jāsaskaras arī turpmāk.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par to, ka Latvija atpaliek no Igaunijas un Lietuvas. No jūsu teiktā izriet, ka, ja nenotiks apjomīgas pārmaiņas, tad atpalicība varētu tikai palielināties.

Jā. Var teikt, ka jau šobrīd esam tādā ekonomikas stagnācijas režīmā, jo iekšzemes kopprodukts (IKP) neaug. Gandrīz vai "labā ziņa" ir, ka Igaunijā IKP pat samazinās, un vismaz šajā ziņā Latvija izskatās pozitīvāk. Tomēr es aicinātu paskatīties uz reālo ekonomiku un katram uzņēmējam ieteiktu padomāt, vai konkrētais uzņēmums savā apgrozījumā un savā peļņā ir audzis straujāk nekā inflācija vai arī nē. Tas ir viens no vienkāršiem paņēmieniem, kā saprast, vai ir pārspēta inflācija. Ja tas tā nav, un patiesībā bez inflācijas radītās ietekmes izaugsmes vietā ir redzams samazinājums, tad tas ir bēdīgi konkrētajai nozarei vai konkrētajam uzņēmumam. Tas arī liecina par perspektīvu. Nu labi, inflācija kritīsies, bet jau ir palaistas garām iespējas, jo daudziem uzņēmumiem biznesa modelis rentabilitātes ziņā vairs nav tik pievilcīgs kā agrāk.

Ko rāda tikko publicētais investīciju pievilcības pētījums "EY Attractiveness Survey Europe"?

Kopumā Eiropā ir redzams kritums gan investīciju projektu skaita ziņā, gan arī radīto darba vietu ziņā. Proti, ir par 4% mazāk jaunu investīciju projektu un par 7% mazāk no jauna radīto darba vietu, nekā tas bija iepriekšējā gadā. Periodā, kad ir augsta inflācija un it īpaši energoresursu cenas, tas arī bija sagaidāms. Tas un neskaidrība par nākotni lika daudziem investoriem nobremzēt vai pārdomāt savus investīciju plānus, jo to atmaksāšanos nav tik viegli izrēķināt. Tāpat kā iepriekšējos gados, lielākie investīciju projekti bija lielākajās Eiropas ekonomikās, jo tur ir apjoma efekts un šie tirgi ir pietiekami lieli arī patēriņa ziņā. Šur tur, piemēram, Lielbritānijā, projektu skaita ziņā pat ir bijis pieaugums. Tomēr vairumā valstu, arī tādās lielās ekonomikās kā Vācijā un Francijā, ir redzams jauno investīciju projektu skaita samazinājums. Ja runājam par tuvākajām valstīm, tad pat Polijā, kas tradicionāli tiek uzskatīta par salīdzinoši pievilcīgu valsti investīcijām, ir 3% kritums. Tas nozīmē, ka investīcijas uz Eiropu tik aktīvi vairs nenāk.

Latvijā kritums, ja tā var teikt, ir diezgan dramatisks - no 2022. gadā izziņotiem 32 projektiem ir kritums līdz 22 jauniem projektiem 2023. gadā. Līdzīgs samazinājums ir arī Lietuvā, kur 2022. gadā bija izziņoti 47 projekti, bet pērn - 28 projekti. Igaunijā kritums nav tik liels - no 9 uz 8 projektiem. Tas pats attiecas uz radītajām darba vietām - investīciju projekti ir radījuši mazāk jaunu darba vietu robežās no vienas trešdaļas līdz pusei, ja salīdzinām ar gadu iepriekš.

Tomēr, ja mēs skatāmies pret ekonomikas izmēru, tad Latvija vienalga ir "Top10" Eiropā pēc radīto darba vietu un projektu skaita. Tas ir labs rezultāts. Latvija starp visām Eiropas valstīm ir 9. vietā, Igaunija 6. vietā, Lietuva 11.  vietā, ja attiecinām jaunos investīciju projektus un to radītās darba vietas pret iedzīvotāju skaitu.

Ar ko jūs to skaidrojat, ka, no vienas puses, ļoti daudzi projekti nav īstenojušies, no otras puses, tomēr Latvijā situācija ir relatīvi labāka nekā citās Eiropas valstīs?

Ja mēs skatāmies uz iespējām un ekonomikas briedumu, tad gan Latvijas, gan Baltijas ekonomikai kopumā ir, kur augt, un investori šo tirgus potenciālu saskata. Tas attiecas gan uz patēriņu, gan darbaspēka pieejamību. Lai arī bieži tiek izcelts, ka tā ir liela problēma un liels izaicinājums, tomēr konkrētās nozarēs ir iespējams darbiniekus atrast un ļoti daudzi investori nāk uz šejieni darbaspēka kvalifikāciju un talantu dēļ.

Ar ko var skaidrot tomēr lielo investīciju projektu skaita kritumu Latvijā? Tā ir atrašanās blakus Krievijai, tas ir tas, ka Baltijā inflācija tomēr bija daudz augstāka nekā vairumā citu Eiropas valstu?

Protams, ka tas, ka mēs uz kartes atrodamies blakus Krievijai un netālu no Ukrainas, jaunus investorus piesaistīt nepalīdz. It īpaši tas attiecas uz investoriem no tālākiem reģioniem. No otras puses mēs redzam, ka ir investori, kuri tieši šajā laikā meklē iespējas. Turklāt ne tikai ārvalstu, bet arī vietējie investori. Neskaidrības laiks ir īstais, kad cenas ir atraktīvākas un izdevīgāk var iepirkt aktīvus un veikt ieguldījumus. Viss ir atkarīgs no investoru skatījuma uz pieņemamo riska līmeni.

Tomēr es teiktu, ka lielākā ietekme ir tam, ka Latvijas ekonomika ir salīdzinoši neliela. Ja investori nolemj neīstenot pat tikai piecus vai desmit projektus, tas rada lielu ietekmi uz kopējo projektu skaitu, kuri tiek analizēti šajā pētījumā.

Tāpat ir jāatceras, ka šodien kapitāls ir vēl mobilāks nekā agrāk. Piemēram, pakalpojumu centra izveide prasa salīdzinoši mazas investīcijas - tās nav lielas būves, daudz iekārtu un infrastruktūra, kas ir nepieciešama rūpnīcas izveidei. Daļa no šiem projektiem tiešām ir tādi, kas rada daudzas darba vietas, bet neprasa milzīgas kapitāla investīcijas fiziskajos aktīvos, un tādēļ investoriem ir pietiekami vienkārši pieņemt lēmumu par pakalpojumu centru vai ar zināšanām saistīto centru izveidošanu jebkurā Eiropas valstī, un Latvijai ar tām visām ir jākonkurē. Turklāt uzsvēršu, ka šī konkurence daļēji notiek valstu līmenī, bet it īpaši tā notiek pilsētu līmenī un galvenais investīciju virzītājs te ir darbaspēka pieejamība.

Un kā mūsu pilsētas izskatās šajā kontekstā?

Salīdzinoši labi. Rīga ir draudzīga un pievilcīga vieta investīcijām, ir pietiekami laba IT infrastruktūra, kas ir krietni labāka par citu infrastruktūru - piemēram, ielu stāvokli. Ir arī jāatceras, ka mēs runājam ne tikai par vietējo darbaspēku, bet arī par ārvalstu speciālistiem, kuriem ir jāpatīk tai pilsētai, kur nāksies dzīvot un strādāt. Rīga šajā ziņā ir pietiekami pievilcīga, it īpaši augsti kvalificētam darbaspēkam.

Nedaudz sarežģītāk ir reģionos. Ja mēs skatītos uz Daugavpili, Liepāju, Ventspili vai Valmieru, tad tomēr daudz no infrastruktūras, kas būtu nepieciešama augsti kvalificētam darbaspēkam, tur nav. Piemēram, mēs varam jautāt, ja šādi augsti kvalificēti speciālisti ierodas ar ģimenēm, vai tur ir atbilstošas izglītības iestādes?

Vai investīciju projektu piesaistē gana daudz ir darījušas Latvijas valsts struktūras?

Te es gribu piebilst, ka mēs faktiski pēdējo 20 gadu laikā neredzam tādu skaidru Latvijas valsts fokusu uz investīciju piesaisti. Diemžēl spilgts piemērs pašlaik ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Tā ir galvenā valsts institūcija, kurai būtu jāpiesaista investīcijas, taču tieši šajā ziņā LIAA ir diezgan novājināta. Tas ir tikai viens no daudziem LIAA uzdevumiem, un brīžiem pat šķiet, ka tas ir kļuvis par blakus uzdevumu papildu visam citam, ko viņi dara. Citās valstīs tomēr ir pieņemta prakse, ka ir viena spēcīga aģentūra, kas strādā tikai ar investīciju projektu piesaisti. Šis prioritātes vai uzsvara trūkums ir redzams arī LIAA piešķirtajā budžetā un darbinieku kapacitātē. Rezultātā mēs redzam, ka LIAA ir stipri novājināta iestāde, ja mēs to salīdzinām ar Igaunijas vai Lietuvas analogiem. Ja ekonomikas ministrs saka, ka valstī pietrūkst 2-3 miljardu eiro investīciju, tad jautājums ir, kādēļ mēs nestiprinām LIAA, lai tā nodarbotos ar investīciju piesaisti piecas vai desmit reizes jaudīgāk nekā līdz šim.

Turklāt novērojums ir, ka, ja mēs pirms desmit gadiem pietiekami nestrādājām pie investīciju piesaistes, tad diemžēl rezultātus mēs izjūtam šodien. Ja koks nebija iestādīts pirms desmit gadiem, tad šodien augļu nav. Tādēļ vismaz šobrīd tam vajadzētu pievērst nopietnāku uzmanību.

Ja mēs atgriežamies pie kara Ukrainā un tā ietekmes, tad no sākuma, protams, tas radīja pārbīli, tad kļuva skaidrs, ka karadarbība neplešas ārpus Ukrainas teritorijas, un viss salīdzinoši nomierinājās, bet jauns satraukums tirgos sākās, kad bija paziņojumu vilnis, ka Krievija var uzbrukt citām kaimiņvalstīm. Kāda situācija investoru skatījumā ir pašlaik?

Piesardzīga. Skaidrs, ka ģeopolitiskie riski pastāv. Tas ir nenoliedzami. Kāds ir skatījums uz tālākiem negatīvajiem scenārijiem? Es teiktu, ka katram investoram tas ir citādāks. Tomēr kopējais noskaņojums ir salīdzinoši reālistisks un balstās uz to, ka šajā teritorijā ir Eiropas Savienība (ES) un NATO, tādēļ nevajadzētu būt kara ietekmei. Ir daudz investoru, kas uz šiem argumentiem paļaujas un turpina savas investīcijas. Tomēr, ja mēs skatāmies no jauna investora pozīcijām, vai pieņemt lēmumu par investīciju izvietošanu Baltijā, Polijā, Ungārijā vai Rumānijā, tad uzreiz ir jautājumi, kāpēc vienā vai otrā virzienā.

Es neteiktu, ka ir daudz projektu, par kuriem investori pēkšņi pieņemtu lēmumus tos īstenot kaut kur citur. Šeit mēs drīzāk redzam tos investorus, kuri Baltijā jau ir darbojušies, pārzina šo tirgu un kuriem ir varbūt arī piesardzīgs, bet stabils viedoklis par šī reģiona drošību un ekonomisko izaugsmi nākotnē.

Tas nozīmē, ka par investīciju aizplūšanu mēs nevaram runāt, jo divi gadi tomēr arī bija pietiekami ilgs laiks, lai tie, kuri gribētu pārdot savus aktīvus, to būtu izdarījuši?

Jā. Nenoliegšu, ka ir daudzi uzņēmumi, ārvalstu lielās korporācijas, kuras nopietni izvērtēja nepieciešamību pārdot savus aktīvus vai biznesu šeit, Baltijā, tomēr daudz šādu darījumu mēs neesam redzējuši. Ir bijuši darījumi, kur aktīvi mainīja savus īpašniekus, bet tā ir ikdiena biznesā, kad portfeļinvestori pārdod tālāk aktīvus. Tas ir pilnīgi dabiski.

Kādu iespaidu uz investoru noskaņojumu, jūsuprāt, ir atstājuši lēmumi, kas tika pieņemti banku virspeļņas dēļ? Bankas toreiz argumentēja, ka tas atbaidīs investorus. Tagad, pēc zināma laika, var vērtēt, vai tas tā ir noticis?

Zināmā mērā tā ir noticis, bet kombinācijā ar daudziem citiem faktoriem. Jebkuras neplānotas izmaiņas regulējumā un nodokļos rada savu negatīvo efektu, it sevišķi, kad valsts iejaucas kādā biznesa sektorā, tostarp banku, ar lēmumiem, kuri ir ārpus ikdienas komercprakses. Tas rada kopējo nedrošības un nestabilitātes sajūtu, jo ir kā vēl viens pierādījums, ka valsts var iejaukties privātā sektora darbībā.

Ekonomikā bija, ir un būs satricinājumi un kaut kādas izmaiņas, kuras dažreiz ir paredzamas, dažreiz ir neparedzamas. Jā, procentu likmes strauji uzkāpa, bet no otras puses tās nebija ārpus līmeņa, kādā procentu likmes varētu būt un vēsturiski ir bijušas, ja mēs paskatāmies uz laiku pirms 10, 20 vai 30 gadiem.

Savukārt, kas attiecas uz banku peļņas nodokli, tad es spēcīgu viedokli nepaudīšu, jo situācija eirozonā tiešām radīja vienreizējas peļņas iespējas banku sektoram. Turklāt mēs varam atcerēties arī vēsturi, kad valstīm ir nācies iejaukties un banku sektoru glābt.

Kāds iespaids uz investīcijām varētu būt ilgi gaidītajam Eiropas Centrālās bankas lēmumam par bāzes procentu likmju samazināšanu?

Ja notiks procenta likmju samazinājums, zināmu pozitīvu efektu tas varētu dot. Tomēr es teiktu, ka daudz svarīgāk ir saprast perspektīvu, lai zinātu, kādas procentu likmes varētu izskatīties nākotnē. Neviens šodien arī neizslēdz iespēju, ka, pretēji daudzu uzskatiem, procentu likmes netiek samazinātas. Vēl sliktāks scenārijs būtu, ja likmes tiktu paaugstinātas, ko es arī neizslēgtu, jo ne Eiropā, ne ASV mēs īsti neesam tikuši galā ar inflāciju pēc būtības. Tādēļ, ja jautājums ir, vai procentu likmju celšana ir panākusi savu efektu, tad es teiktu, ka tas vēl pilnībā nav noticis. Mērķis tomēr ir piebremzēt ekonomiku, un tas īsti nav noticis. Ekonomikā naudas vēl ir ļoti daudz, nauda tiek tērēta, inflācija vēl līdz šim turas.

Vēl viens būtisks investīciju avots Latvijā ir ES fondi. Kā jūs vērtētu Latvijas sniegumu? Galu galā vēl nesen Finanšu ministrija sita trauksmes zvanus par to, ka ir ļoti slikti ar fondu naudas izmantošanu.

Es sākšu ar apgalvojumu, ka ir labi, ka ES fondi ir, jo mēs varam uzdot arī jautājumu, kāda būtu Latvijas ekonomiskā izaugsme, ja nebūtu šo fondu. Lielākā problēma ir tā, ka mēs pietiekami ātri šos fondus neinvestējam, lai sasniegtu ekonomisko izaugsmi, un iespējas tiek vienkārši palaistas garām. Tas ir bēdīgi.

Jau labu laiciņu aktuāla lieta ir valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju daļēja kotēšana biržā. Ļoti ilgi tika gatavots Finanšu ministrijas ziņojums, valdība to izskatīja, konkrēti lēmumi pēc tam nesekoja. Kādu signālu tas dod investoriem un kapitāla tirgum?

Ne visai pozitīvu. Ja mēs skatāmies uz pamata iemesliem, kādēļ uzņēmumiem būtu vērts kotēt akcijas biržā, tad tā ir kapitāla piesaiste. Tas ir signāls, ka šiem uzņēmumiem ir izcili produkti vai pakalpojumi, kā arī izcila vadības komanda, kas spēj virzīt to izaugsmi. Diemžēl mēs redzam, ka daudziem uzņēmumiem, kuri varētu iet uz biržu, vai nu nav nepieciešamības pēc kapitāla, vai arī nav izaugsmes iespēju, kuras to menedžments būtu gatavs attīstīt. Tā ir diezgan liela problēma, jo investori jau tomēr grib "pirkt" izaugsmes stāstu un projektus, kas liecina, ka uzņēmumiem ir iespēja veiksmīgi strādāt gan Latvijas, gan ārvalstu tirgos. Tas arī viens no iemesliem, kādēļ valdība nespēj nonākt pie šī saraksta ar uz biržu virzāmajiem uzņēmumiem.

Otra lieta - šis jautājums jau tiek aktualizēts kādus 20 gadus, un nav īsti veiksmīga rezultāta. Tādēļ ir īpaši svarīgi, lai pirmais akciju sākotnējais publiskais piedāvājums (IPO) būtu ar izcili pozitīvu rezultātu. Nevar riskēt ar kandidātu, ar kuru saistās ļoti daudz risku, lai, nedod Dievs, pēc gada vai diviem šis uzņēmums būtu jāglābj. Tad tas šo programmu varētu nolikt "uz pauzes" uz vēl ļoti ilgu laiku.

Jūs sakāt, ka pašiem uzņēmumiem nav īsti redzams pieprasījums pēc kapitāla, bet ko tas liecina par valsts un pašvaldību uzņēmumiem? Galu galā tā pati enerģētika, daudzas citas jomas burtiski brēc pēc ieguldījumiem.

Bieži vien problēma ir neskaidrais uzdevums, ko valsts kā akcionāre ir devusi uzņēmumiem par attīstību. Vienmēr ir bijis jautājums, vai Latvijas valsts kapitālsabiedrībām vajadzētu izplesties ārvalstu tirgos un agresīvi investēt citur ģeogrāfiski. Bieži vien tā ir pareizā atbilde, lai mēs runātu par veiksmīgiem investīciju projektiem. Taču daudzos gadījumos tas vēsturiski ir bijis piebremzēts un ir bijusi nostāja, ka valsts uzņēmumi strādā tikai Latvijā.

Ja runājam par investīcijām enerģētikā, tad tās viennozīmīgi ir vajadzīgas. Diemžēl ir jāsaka, ka šis vilciens jau nedaudz ir palaists garām un kaimiņi tajā ir paspējuši ielekt ātrāk. Iespēja joprojām ir, bet no šodienas perspektīvas tā ir mazāk atraktīva, it īpaši, ja mēs runājam par atjaunojamo energoresursu projektiem. Pašlaik ir pieteikts ļoti daudz šādu projektu, daži jau ir realizēti, tādēļ tagad "mesties" šajā virzienā vairs nav tik izdevīgi kā pirms kāda laika.

Ja atgriežamies pie privātajiem uzņēmumiem, tad par ko pašlaik liecina uzņēmumu apvienošanās un pārņemšanas darījumu dati?

Ja mēs palūkojamies atpakaļ, tad pēc 2022. gada februāra kādu pusgadu gadu šajā jomā valdīja zināms sasalums. Darījumi, kuri bija iecerēti un bija jau procesā, notika, bet jaunus darījumus neviens neuzsāka, jo nebija nekādas skaidrības par ģeopolitisko situāciju, par procentlikmēm, par energoresursu cenām. Visi šie faktori apgrūtināja to, lai varētu nonākt pie pareizās uzņēmuma vērtības un attiecīgi darījuma cenas. Pēdējā gada pusotra laikā jau ir lielāka izpratne par to, kādu ietekmi šie notikumi ir atstājuši uz konkrēto uzņēmumu biznesu un vērtību, līdz ar to daudz vieglāk ir veikt darījumus. Ir arī faktori, kas veicina darījumus, jo ir gan investīciju fondi, kuriem ir pienācis laiks pārdot konkrētos aktīvus, gan aizvien aktuālāks ir jautājums par īpašnieku paaudžu maiņu uzņēmumos, kuri darbu sāka deviņdesmitajos gados. Ja iepriekšējos divus gadus nebija labu iespēju īstenot darījumus, tad tagad iespējas ir atgriezušās. Vēl varbūt ne tik daudz Latvijā, bet vairāk Lietuvā ir redzams, ka uzņēmēji aizdomājas par darbības diversifikāciju. Ja līdz šim aptuveni 95% aktīvu ir bijuši tikai un vienīgi Lietuvā, tad tagad tiek domāts par darbības paplašināšanu citās valstīs - gan izaugsmes dēļ, gan risku diversifikācijas dēļ.

Šie ir daži no faktoriem, kas veicina aizvien vairāk darījumu, tādēļ kopumā ir redzama pozitīva tendence un optimisms par darījumu skaitu ir lielāks, nekā tas bija pērn.

Vēl ir jārunā par finansēšanas izmaksu dinamiku un to, kā kurš uzņēmums tiek finansēts. Mēs pagaidām neredzam daudz uzņēmumu, kuri saskartos ar finanšu grūtībām arī ar visu pieaugušo izmaksu bāzi un procentu likmēm. Nav daudz problemātisku gadījumu. Tādēļ ir tīri labs brīdis, lai domātu arī par uzņēmumu pārdošanu vai investīciju piesaisti, lai risinātu diversifikācijas jautājumu un tam atbrīvotu finanšu resursus.

Latvijas uzņēmēji ir sasparojušies vairāk ieiet citos tirgos un diversificēt savu darbību, tāpat kā Lietuvas kolēģi?

Diemžēl stipri mazāk. Mums vēl līdz šim nav daudz industriālā līmeņa piemēru, kur uzņēmumi saņemtos un veiktu investīcijas ārvalstīs. Jā, daži piemēri ir, bet, ja mēs paskatāmies uz tiem pašiem investīciju fondiem, tad daudz vairāk ir redzami Igaunijas vai Lietuvas fondi, kas iegulda nekustamajā īpašumā, citur. Latvijā mēs ar to vēl cīnāmies arī fondu ziņā, ne tikai uzņēmumu līmenī.

Tas varētu mainīties?

Es gribētu cerēt, ka mainīsies.

EY savos pētījumos lielu uzmanību pievērš arī mākslīgā intelekta izmantošanas jautājumiem. Kā Latvija un Baltija kopumā izskatās jauno tehnoloģiju izmantošanas jomā? Tās attīstās ļoti strauji, un vai mēs tām pievēršam pienācīgo uzmanību?

Privātā sektorā - jā, valsts sektorā - nepietiekami.

Uzņēmēji tiešām skatās uz iespējām savus procesus automatizēt un efektivizēt, kā arī radīt biznesa modeļus, kuri iet pāri Latvijas robežām. Ja sasaistām ar iepriekšējo jautājumu, tad mums nav tik daudz uzņēmumu, kuri fiziski investē ārvalstīs, bet ir diezgan daudz veiksmīgu uzņēmumu, kuri ir bāzēti Latvijā, bet strādā visā pasaulē, tostarp ar tehnoloģiskiem risinājumiem. Tādēļ jo ātrāk pieejamās tehnoloģijas tiek ieviestas, jo veiksmīgāk varēs konkurēt.

Tas, ko mēs redzam nepietiekami, ir valsts sektora modernizācija un tehnoloģiju ieviešana, lai padarītu savus pakalpojumus daudz efektīvākus un lētākus izmaksu ziņā sabiedrībai. Tur ir vēl ļoti daudz iespēju, kuras varētu izmantot un padarīt valsts pārvaldi daudz efektīvāku.

Kur ir galvenā problēma - izmaksas, zināšanu trūkums?

Privātajā biznesā galvenā problēma ir saistīta ar zināšanām par to, ka pastāv risinājumi, kas ir piemēroti tieši viņu vajadzībām. Tādēļ te galvenais ieteikums ir meklēt biznesa modeļus un iespējas, kā pielietot dažādus tehnoloģiskos risinājumus. Protams, piesardzīgi, jo jāapzinās arī visi riski.

Valsts pusē, es teiktu, tas ir drīzāk normatīvo aktu elastības jautājums. Proti, cik ātri var pārkārtot esošo regulējumu, lai varētu ieviest pareizus risinājumus. Kā mēs redzam, šī elastība ne vienmēr ir.