Minējāt, ka gribētu parunāt par to, ka, lai gan izglītība gadu no gada tiek minēta starp prioritāri risināmiem jautājumiem, mums tomēr nesanāk un nesanāk to sakārtot.

Izglītības nozare ir kā saausts deķis – reti kura problēma tajā stāv pati par sevi. Kādreiz cilvēkus varbūt kaitina, kad atskan teksti “kompleksi risinājumi” vai “jāskatās sistēmā kopumā”, bet diemžēl izglītībai ir šī pazīme, ka, paraujot vienu diedziņu, raujas līdzi citi. Izglītība kā viena no senākajām sistēmām ir tāda, kas rezultātus spēj sniegt tikai pēc laika, taču mums gribas šodien un tūlīt. Lēmumi, kas šobrīd Saeimā izglītības nozarē ir jāpieņem, ir jāpieņem ar skatījumu uz priekšu.

Nesen mums bija tāda komisijas sēde, kurā tika spriests par izglītības izaicinājumiem nākotnē – kā šodienas lēmumi ietekmēs izglītību nākotnē. Un tas mums reizēm aizmirstas, un arī man kā praktiķim šis joprojām ir grūti – ienākot Saeimā, uzreiz gribējās un arvien gribas kārtot sīkās lietas, taču ir jāskatās uz valsti kopumā, uz ilgtermiņu. Kādreiz, kārtojot lietas ilgtermiņā, sīkumi sakārtojas paši.

Kas tad ir tie šodienas lēmumi, kas ietekmēs izglītību nākotnē un par kuriem spriedāt komisijā?

Pirmkārt, demogrāfijas dati. Dzimstības rādītāji ir tik zemi, ka skolu tīkla jautājums saasināsies vēl vairāk. Otrkārt, izglītības kvalitāte. Vajadzēs mazāk skolu, un varbūt šķiet, ka tas ir labi – beidzot pietiks skolotāju. Taču arī skolotāju paaudze skaitliski paliek mazāka.

Esmu strādājusi skolā un tagad strādāju Saeimā. Saliekot šīs pieredzes kopā, redzu, ka vislabākās pārmaiņas skolēnam netop ne ministrijā, ne Saeimā. Tās top skolā. Visas problēmas, ko apskatījām minētajā komisijas sēdē, parādīja, ka lielais mainītājs var būt skolas direktors un viņa komanda. Tāpēc tas, ko šobrīd var darīt – ārkārtīgi stiprināt skolu vadības. Redzu, ka ir lietas, ko no direktora pleciem var noņemt. Piemēram, mazināt birokrātiju, kas ir ne tikai valsts, bet arī pašvaldības uzspiesta. Kā arī sniegt lielāku atbalstu un vienlaikus – uzlikt lielāku atbildību par to, ko direktors dara. Gribētu, lai skolas vadītājs ir atbildīgs par katra skolēna izaugsmi. Nevis vārdos teikt – jā, man visi mani skolēni ir svarīgi –, bet skolā izveidot tādu sistēmu, kurā direktors redz pilnīgi katra bērna izaugsmi. Daudzas skolas – līderi izglītībā – jau šobrīd iet šo ceļu un ar labiem rezultātiem, bet mums joprojām ir ļoti daudz skolu, kas ir jāstiprina. Direktoriem ir dažādi profili, un, piemēram, ja direktors pēc savas būtības ir vērsts uz tradīcijām, tad viņam šobrīd ļoti grūti klājas ar jaunā satura ieviešanu un vērtēšanu, jo viņš nespēj būt šīs filozofijas nesējs, viņš vēlas, lai viss paliek pa vecam. Taču palikt pa vecam nedrīkst. Kuģa bilde ir atkarīga no kapteiņa. Tāpēc ir jāstiprina vadītāji, lai viņi ir stipri kapteiņi savos kuģos.

Šobrīd ir notikusi skolu segregācija, Latvijā ir ļoti dažādas skolas. To sniegums atšķiras pat vienā pašvaldībā. Tas, ko pēc ieraduma darām, mēģinām meklēt universālus risinājumus. Taču universāli risinājumi šeit nederēs. Var derēt direktoru stiprināšana, lai direktors spēj skaidri definēt savas skolas mērķus, vērtības un izglītības politiku, un lai vecāki ir gatavi kopā ar viņu to īstenot. Piemēram, ja skola definē, ka grāmatu lasīšana ir vērtība, tad kā visi kopā to īstenosim? Vai, piemēram, es biju brīnišķīgā skolā, kurā skola ļoti strādāja pie tā, lai bērniem veicinātu sarunu vešanas prasmes – uzdot jautājumus, diskutēt, argumentēt. Skola to ir izvirzījusi kā mērķi, tāpēc dara mērķtiecīgi, viscaur izglītības procesā.

Ar ko atšķiras labs direktors no parasta direktora?

Viens no svarīgiem kritērijiem – bet ne vienīgais – ir tas, ka direktors visu laiku mācās. Tā ir nozares atslēga. Ja direktora trauks visu laiku pildās, tad viņam ir ko dot savai komandai. Tajā pašā laikā jāsaka, ka izglītības nozare visu laiku ir tādā turbulencē, ka tie, kas ir izglītības nozarē, paši brīžiem vairs nesaprot, kur šobrīd atrodas.

Daudzi skolotāji man ir teikuši: šīs visas pārmaiņas man ir apnikušas, kad reiz tās beigsies, būs labi. Nē! Šī laikmeta lielais virsraksts ir “Pārmaiņas”! Un ar to var tikt galā, tikai mācoties. Mācīšanās ir veids, kā sevi stiprināt, kā atrast sev piemērotākos rīkus turpmākajam darbam.

Arī es pati mācos. Nesen apmeklēju lekciju “Riga TechGirls”, kurā stāstīja: lai attīstītu savas smadzenes, ir jāmācās kaut kas, kas ir ārpus tavas komforta zonas. Nevis visu laiku, piemēram, kaut ko par pedagoģiju, bet kaut ko pilnīgi jaunu.

Pirms intervijas minējāt, ka izglītības nozare ir kā uzarts lauks, bet apstādīt tā arī nesanāk.

Izglītības problēmas es vizualizēju kā daudzus apļus un ka mēs nemitīgi pa šiem apļiem rotējam. Ar apļiem domāju gan projektus, gan idejas, kas valstī izglītības nozarē rodas. Tas, ko, šķiet, neprotam – šos apļus uzcelt kā sniegavīru, sakabināt, savienot vienu ar otru. Grūti gan pateikt, kāpēc tas tā notiek. Taču ir ļoti svarīgi, lai katra jaunā ideja vai projekts neveidojas kā jauna piekabe, bet ienāk skolā organiski. Viens piemērs. Mēs sakām, ka bērni savu dienu pavada nekustīgi, bērniem pieaug liekais svars. Tad mēģinām to risināt caur projektiem un aktivitātēm tā vietā, lai sakārtotu galveno – sporta stundu un to, kas tajā notiek. Šis piemērs raksturo visu izglītības sistēmu kopumā. Ja projektu neprotam organiski iepludināt skolas ikdienā, tad tas paliek par piekabinātu apli, bumbuli, kas rezultātu nespēs atnest.

Taču, lai rezultātā būtu laba izglītība, galvenais ir laba mācību stunda. Strukturēta, kvalitatīvi novadīta stunda. Mācību stundas ir kā puzles gabaliņi, un ja šie puzles gabaliņi ir precīzi, tad skolēns spēj apgūt visu tēmu – tā arī šī kvalitatīvā izglītība veidojas.

Kāda tad ir tā ideālā mūsdienu mācību stunda?

Ir svarīgi, lai skolotājs seko līdzi tam, kāda stundas laikā klasē ir atmosfēra. Ja, piemēram, starpbrīdī kādam ir bijis izcēlies strīds un klasē stundas sākumā valda satraukums, un skolotājs to nepamana un nenoregulē, tad mācīšanās process īsti nevar notikt. Tāpat ir svarīgi, lai skolotājs spēj skolēniem izskaidrot, ko un kāpēc mēs šodien darīsim, un panākt bērna pieslēgšanos konkrētajai tēmai. Tālāk seko stundas process, un katrs skolotājs to vada citādi – grupu darbā, izmantojot datorus, ejot ārā u.c. Un tad svarīgs ir stundas noslēgums – lai ir rezumējums, ko stundā sapratu, ko nesapratu, ko iemācījos, kas bija vērtīgs? Arī skolotājam ir jāspēj nofiksēt, ko šī klase apguva un ko ne.

Redzu, ka ar šo noslēgumu skolotājiem mēdz veikties visgrūtāk. Rezultātā bērns aiziet mājās, mamma apjautājas: kā tev šodien gāja? Bērns: normāli! Ko tu iemācījies: ai, kaut ko. Mums, pieaugušajiem, ir jāmāca bērniem fokusēties, jātrenē secināt, ko es paņēmu no šīs mācību stundas līdzi.

Kā vecākiem vajadzētu sekot līdzi izglītības procesam, kā kompensēt to, kas skolā nav iedots?

Atbildi varētu sniegt ar piemēru. Zinu skolas, kurās periodiski notiek trīspusējas sarunas – vecāks, bērns un skola. Un sarunas notiek nevis tajā brīdī, kad kaut kas ir savārīts, bet lai veidotu sadarbību un procesā uzmanītu, kā konkrētajam bērnam veicas. Šādā sarunā skolai ir iespēja sniegt ierosinājumus, ko ģimene varētu vairāk darīt, lai bērnu atbalstītu.

Diemžēl Latvijas sabiedrībai ir problēma ar to, ka dažkārt tai šķiet – mēs labāk zinām, kā bērnus mācīt. Rezultātā, kad skolā ienāk jauns skolotājs, no vienas puses, mēs priecājamies, no otras puses – ir vecāki, kas viņu ir gatavi saplosīt. Tas ir kā vīruss mūsu sabiedrībā. Kad pati vēl strādāju par skolotāju, tad savu bērnu vecākiem teicu, ka jāizrunā un jāvienojas – kas ir tas, ko darīs skola, un kas ir tas, ko darīs vecāki. Atbildības pozicionējām ļoti skaidri. Piemēram, angļu valodas mācīšana ir skolas uzdevums, bet bērnam laikus ierasties skolā, nevis nokavējot desmit minūtes, ir vecāka atbildība.

Bērna ieejas biļetei skolā ir jābūt ļoti skaidrai, un nevajag uztvert, ka vecāki pašsaprotami zinās, ko skola no viņiem gaida. Tāpat ir laikus jāizrunā rīcības plāns situācijām, ja kāda puse nebūs apmierināta. Kā to risināsim? Sadarbība var notikt tikai tad, ja skola un vecāks iet kopā, un ja kaut kas kādai pusei nepatīk, tad nerisināt to bērna klātbūtnē.

Kādas, jūsuprāt, šobrīd ir būtiskākās problēmas izglītības sistēmā Latvijā?

Manuprāt, šobrīd nav skaidri definēts, kāds ir galapunkts, mērķis, uz kuru ejam. Kādu vēlamies redzēt 9. klases absolventu, kādu 12. klases? Kādām prasmēm un iemaņām viņam ir jābūt? Kādam viņam ir jānonāk dzīvē, darba tirgū? Ja tas ir skaidrs, tad ir zināms, uz ko strādāt – gan skolai, gan vecākiem.

Vēl ir ļoti svarīgi, lai skolās būtu balanss starp digitālo pasauli un dabu. Lai skolā ienāk reālās dzīves piemēri. Šobrīd šķiet, ka mācību saturs ir ļoti fokusēts uz digitāliem risinājumiem. Tas ir labi, tomēr tam ir jābūt balansā. Bērniem, tajā skaitā pusaudžiem, ir vajadzīgs kustēties, skriet!

Milzīga problēma no reālās skolas dzīves ir stundu kavējumi. Šī problēma ataino to, vai izglītība šodien Latvijas sabiedrībā ir vērtība. Diemžēl – nav. Ja būtu vērtība, tad skolas kavējumi netiktu attaisnoti ar ziņojumiem par to, ka atkal nedzirdēja modinātāju, jāpieskata mazā māsa, jābrauc šopingā uz Rīgu, jādodas uz autoskolas apmācībām…

Man sāp sirds par to, ka ļoti lielu atbildību esam uzlikuši uz skolotājiem, bet reizēm skolotājam pat nav ko mācīt! Pēc tam skolēni vai ģimenes mēdz būt neapmierināti ar pārbaudes darbu rezultātiem. Taču, lai tā puzle saliktos precīzi, skola ir jāapmeklē un kavējumu skaitam ir jābūt ierobežotam. Lai sasniegtu rezultātu, izglītībā ir jāieguldās visām pusēm. Esam zaudējuši robežas, kur ir vecāku un kur ir skolas atbildība. Skolai ir jābūt institūcijai ar noteiktām prasībām! Jo kā gan citādi 500 līdz 600 cilvēku kopu var sistemātiski vadīt? Rezultātā šobrīd skolotājs ir padarīts par vilcējzirgu. Skolotājam kāds nemitīgi diktē parādi, nereti arī vecāki.

Kādi būtu jūsu ceļa vārdi izglītības nozarei, noslēdzoties šim mācību gadam?

Tikai tas cilvēks, kurš mācās, var kaut ko dot otram. Tas, kurš turpinās mācīties, ies visiem pa priekšu, un tas neattiecas tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem. Un zinām taču, ka bērnam vislabākais paraugs ir pieaugušais. Gan grāmatu lasīšanā, gan uzvedībā, gan problēmu risināšanā, gan arī – mācībās.

TV Programma